Ar Ķemeru sanatorijas apkārtnē ieguldīto naudu pietiek, lai piesaistītu cilvēkus pastaigai pusdienas garumā, turpretī pašā sanatorijā neieguldītā nauda liedz Ķemeru dūņu un piejūras klimata izmantošanu ilgu un dārgu veselības uzlabošanas un izklaides pakalpojumu sniegšanai.
Ķemeru sanatorijas liktenis izraisa ne vien bažas un nožēlu, bet arī apbrīnu, ka gadus trīsdesmit bez pielietojuma palikusī ēka vēl nav pārvērtusies par drupām. Tāpēc jāsaka piesardzīgāk, ka kaut kāds pielietojums ēkai tomēr ir. Tā kalpojusi un kalpo par naudas ieguldījumu objektu un pasakām līdzīgu biznesa plānu kaltuvi. Tātad devusi darbu un maizi ar lielāku riska apetīti apveltītiem projektu attīstītājiem un baņķieriem un tālāk viņu nolīgtajiem menedžeriem, arhitektiem un celtniekiem, pēc tam maksātnespējas administratoriem un tiesnešiem. Uz Ķemeru sanatorijas dižās ēkas fona ik pa laikam pagozējušies politiķi. Plašsaziņas līdzekļiem tā ir tēma, kas sabiedrību interesē. Lai ēku uzturētu tieši uzņēmēju intereses raisošā stāvoklī, vairāki miljoni iztērēti savulaik latos, tagad eiro. Acīm redzams, ka jumts ēkai kārtībā. Paļausimies uz to, ka vēl kādu laiku ēku noturēs pamati, kas tiešām tika nostiprināti pirms pārdesmit gadiem.
Pavisam drīz apritēs desmit gadi, kopš Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs 2014. gada 16. septembrī apliecinājis Ķemeru sanatorijas ēkas pašreizējās juridiskā īpašnieces SIA “Park Hotel Ķemeri” nodibināšanu. Par šīs SIA tagadējo īpašnieci jeb labuma guvēju uzrādīta Šveicē dzīvojoša Krievijas pilsone Elena Belenua. Nevajadzētu palaist garām datus, ka šī kundze dzimusi 1940. gadā. Par valdes locekļiem uzrādīti divi cilvēki. Par Jones George ar ASV pilsonību ziņas tādas, ka Latvijā viņš parādījies 2016. gadā un parakstījis vienošanos ar Jūrmalas pašvaldību, lai pašvaldība sakopj sanatorijas parku, bet “Park Hotel Ķemeri” sanatorijas ēkā uzsāks viesnīcas un rehabilitācijas pakalpojumu sniegšanu, radot vismaz 195 jaunas darba vietas. “Park Hotel Ķemeri” apņēmās to izdarīt līdz 2019. gada 1. oktobrim.
2024. gada jūnijā jākonstatē, ka pašvaldība savas saistības izpildījusi pilnā apmērā, bet privātais uzņēmums uztur sanatorijas ēku tādā stāvoklī, lai tā vismaz no ārpuses izskatītos pēc objekta, par kādu iespējamas sarunas ar nākamo ieguldītāju. Zāles appļaušanu miniteritorijā starp pašvaldības uzturēto parku un sanatorija ēkas sienu organizē otrs valdes loceklis, Uzņēmumu reģistra datos jau sen dažādās firmās un amatos atzīmētais Aivis Vitišins.
“Park Hotel Ķemeri” atbildības zonā ir ne vien neliela platība ar zālāju, bet arī vesels graustu rajons - tagad jau sabrukt sākušas ēkas ar savulaik slavenajām Ķemeru dūņu vannām. No Jones George uzrašanās Latvijā šeit palikuši neizpildīti solījumi, ka kopējās investīcijas 35 miljonu eiro apmērā veidošoties no 20 miljonu eiro ieguldījuma sanatorijas galvenajā ēkā un vēl 12-15 miljonu eiro ieguldījuma ārstniecības ēkās. To drupas palikušas nenojauktas teritorijā, kas atstāta sanatorijai. Ja tā tiešām spēs atsākt savu darbību, tai laikam gan būs prātīgi turpināt vēsturisko praksi ar dūņu un ūdens procedūru veikšanu ārpus galvenās ēkās. Ja šīs procedūras atsāksies kaut cik drīzā nākotnē, simtgadīgo ēku vēsturiskā vērtība cels visu šo pasākumu vērtību jeb cenu.
Pašvaldība apņēmās līdz 2021. gadam atjaunot kultūrvēsturisko parku vairāk nekā 42 ha platībā, salabot vairākus pievedceļus un ielu posmus, izbūvēt automašīnu stāvlaukumu, izvietot ceļa norādes un kultūrvēsturisku informāciju. Finansēt šos darbus bija domāts, dabūjot 11,2 miljonus eiro no Eiropas Savienības palīdzības fondiem. Reālo ieguldījumu tāmi 10 273 529 eiro apmērā Jūrmalas dome apstiprināja 2020. gada 29. oktobrī. No ES bija izdevies dabūt 5,7 miljonus eiro, pašvaldība pielikusi 3,5 miljonus eiro un savu labo gribu naudas izteiksmē paudusi arī valsts.
Turpmākajos gados līdz šai baltai dienai pašvaldība turpinājusi uzturēt atjaunoto parka daļu ļoti pievilcīgā izskatā. Tātad nauda tika un tiek tērēta, par ko pašvaldība jāuzslavē.
Pirmkārt, tiek atspēkotas baumas par Latvijas pašvaldībām vispār, ka tās par visu naudu, ko izdodas iekasēt pašvaldību teritorijās, taisot strūklakas u.tml. labas lietas tikai tik tālu ap domi, cik var saredzēt pa domes logiem. Pārmetums, protams, nav jāsaprot burtiskā nozīmē un Jūrmalas vistālākā nomale Ķemeri domei tuvāk nekā tagadējo novadu nomales šo novadu centriem, bet Jūrmala dara, ko var, lai lauztu stereotipus par centru pucēšanu uz nomaļu rēķina. Šajā ziņā Jūrmala pat pārcentusies, jo grausti pilsētas domes tuvumā krīt acīs vairāk nekā Ķemeros, kur tie vismaz vasarās paslēpjas aiz zaļojošiem kokiem un ziedošiem ceriņkrūmiem, jasmīnkrūmiem utt. veģetācijas sezonas garumā.
Otrkārt, pilsētai jāpalielina iespējamība, ka beidzot tomēr tiks pievilināts reāls investors Ķemeru sanatorijai, par kuras atjaunošanu sapnis nav izsapņots. Proti, sanatorijas ēka ir saglabāta.
Treškārt, Jūrmala dod savu ieguldījumu Latvijas tēla spodrināšanai, kas vajadzīgs ne tikai tūristu pievilināšanai. Mums pašiem vajadzīgi skati, ar kuriem lepoties un nemukt no Latvijas kaut tikai kā tūristiem. Ķemeru parkā paveras ainavas, kādas tūrisma maršrutos pa citām zemēm būtu ļoti rūpīgi jāpameklē un kuru sasniegšana daudz dārgāka gan naudas, gan laika ziņā. Pie tā paša fakts, ka līdz ar Ķemeru parka apmeklētājiem Ķemeros atgriezušies ēdinātāji, kādi tur iznīka pagājušā gadsimta 90. gados.
Ķemeru sanatorijas neziņai par nākotni, kurā varbūt slēpjas baltās ēkas bojā eja samērā īsā laikā, ir dziļas saknes, bet nav īsta vaininieka. Dižā ēka parādījās kā Kārļa Ulmaņa konsolidētās Latvijas valdošās šķiras pašapliecināšanās produkts. Gribēja, lūk, pārspēt to, kas bija atlicis no vācu muižnieku piļu kādreizējās godības, taču pavisam drīz pēc sanatorijas atklāšanas 1936. gadā šī šķira tika iemesta vienā kapā ar vācu aristokrātijas atliekām.
Otrais pasaules karš ēku pasaudzēja un nodeva jauniem saimniekiem, kuri resursus ēkas uzturēšanai kaut cik solīdā izskatā savāca Padomijas plašumos.
Pēc Padomijas sabrukuma tās mantojuma pārdalīšanas rezultātā atjaunojusies Latvijas Republikas valdošā šķira nevienojās apmesties Ķemeros kā savā kolektīvajā rezidencē un dziednīcā. Pie naudas tikušie to tērēja katrs savas privātpils celtniecībai un izvēlējās kūrortus no tā, ko visa plašā pasaule piedāvāja un naudas maks atļāva.
Pie naudas netikušie nevarēja apmaksāt uzturēšanos Ķemeros ne no savas kabatas, ne no tā, cik daudz no viņu nodokļu maksājumiem tika novirzīts medicīnai. Padomijas mantojuma realizācijai izveidotā Privatizācijas aģentūra 1998. gada 21. jūlijā pārdeva sanatoriju par 900 000 latu ar nosacījumu, ka tikai 20% no šīs summas jāsamaksā latos. Te vairs nav jēgas sniegt skaidrojumu, kas tie tādi privatizācijas sertifikāti un kā ar to palīdzību īpašumus varēja iegūt lēti. Tā tika pārdots arī sanatorijas ēku komplekss un zeme.
“Ķemeru” pircēji stādījās priekšā kā arābu šeihi ar Itālijā reģistrētu firmu “Ominasis Italia S.R.L.” Viņi apgalvoja, ka pārvērtīšot Latvijas vēso un mitro klimatu no lāsta par svētību, jo vedīšot uz šejieni savus pārkarsušos ciltsbrāļus. Drīz vien Latviju sasniedza ziņas par pircējiem, ka viņiem nav naudas šādu pārvērtību veikšanai. Nācās paļauties uz viņu solījumiem, ka viņi naudu tomēr dabūs, ieķīlājot sanatoriju, tiklīdz varēs parādīt baņķieriem dokumentus, ka sanatorija viņiem pieder. Vairāk nekā desmit gadus viņi patiešām aizņēmās no vieniem, lai atdotu otriem un pa vidu kaut nedaudz ieguldītu sanatorijas ēkā, līdz kamēr viņi palika parādā visiem. Kreditoru savstarpējo norēķinu rezultātā ķīla nonāca pie “Park Hotel Ķemeri”.
2016. gadā atskanēja pēc būtības tas pats, ko bijām dzirdējuši jau 1998. gadā. Arī visi turpmākie notikumi atkārtoja iepriekšējos. Sanatorijas atvēršanas termiņi atkal tika atlikti vienreiz, otrreiz un trešoreiz, līdz kovidtrakumi un Krievijas uzbrukums Ukrainai padarīja sanatorijas neatjaunošanu tik skaidru un saprotamu, ka vieniem jautāt un otriem atbildēt kļuvis lieki.
Tālāko notikumu paredzēšanai nav citu pieturas punktu, kā tikai paredzētāju optimisms vai pesimisms. Slikti, ka Ķemeri nav 30 gadu laikā piesaistījuši tādu uzņēmēju, kam ir nauda un organizatoriskie resursi sanatorijas atjaunošanai. Bet labi, ka naudas kāri cilvēki gatavi Ķemeru dēļ riskēt.
