Nacionālās valsts ideja radās vienā laikā un veidā ar avīžu drukāšanu un tagad ļogās tāpat kā uz papīra drukātie izdevumi. Mazās latviešu tautas nodibinātajā valstī un valodā abi šie procesi izpaužas daudz ātrāk un uzskatāmāk nekā valstīs ar daudziem miljoniem iedzīvotāju un iespējām uzspiest savu valodu ārpus savas teritorijas.
Kā drukātās preses cietoksnis Latvijā turas SIA “Poligrāfijas grupa “Mūkusala””. Šonedēļ notika uzņēmuma sasaukta apspriede par nozares izredzēm stratēģiskā līmenī. Pasākuma oficiālais nosaukums bija formulēts šādi: “Drukas vērtība digitālajā laikmetā: Izglītības, sociālās dzīves un sabiedrības izaicinājumi”.
Ar saviem priekšlasījumiem pasākumā uzstājās divi ārzemju viesi. Kā pirmais jānosauc norvēģu izcelsmes Skandināvijas mēroga izdevniecības “ScandBook Holding AB” valdes priekšsēdētājs un Ziemeļu Poligrāfijas asociācijas (Nordic Printing Association) prezidents Hovards Grjotheims (Håvard Grjotheim). Viņa uzstāšanās tēma bija “Ekrāns - izaicinājums izglītībai, sociālajai dzīvei un visai sabiedrībai”. Nākamais runātājs bija par Eiropas poligrāfijas nozares pārstāvi Eiropas Savienības instancēs kļuvušās Eiropas valstu poligrāfistu organizāciju apvienības “Intergraf” nolīgts pētnieks Džeremijs Tavedians (Jeremy Tawedian). Par viņa pētījumu rezultāti tika atspoguļoti prezentācijā “Drukāto un digitālo mediju salīdzināšana: efektivitāte, ilgtspējība un uztvere”.
Latvijas zinātniekus pārstāvēja Latviju Rīgas Stradiņa universitātes Sociālo Zinātņu fakultātes asociētā profesore un literatūras kritiķe Ilva Skulte ar teksta uztveres teoriju pārskatu “Lasīšanas ekoloģija”. Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra izveidotāja un vadītāja Silvija Tretjakova ar uzstāšanos “Restarts lasīšanai” dalījās ar pieredzi, kā savākt kaut nedaudz naudas pasākumiem, kuros bērniem parādīt, ka pasaulē vispār eksistē grāmatas.
Paneļdiskusijā “Druka vs. Ekrāns: Izglītības un sabiedrības nākotnes perspektīvas” piedalījās grāmatu apgāda "Zvaigzne ABC" īpašniece un valdes priekšsēdētāja Vija Kilbloka, dzejniece, Valsts Kultūrkapitāla fonda literatūras nozares eksperte un Rīgas Āgenskalna Valsts ģimnāzijas direktore Iveta Ratinīka, jau pieteiktā Ilva Skulte, Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes un žurnāla “Tvērums” redaktors Rūdis Bebrišs un Latvijas sabiedrisko mediju ombuds, filozofs un grāmatu autors Edmunds Apsalons. Pasākumu vadīja žurnāla “I'mperfekt” dibinātāja un galvenā redaktore Inga Gorbunova.
H. Grjotheima uzstāšanos varēja traktēt kā rāmu jeb piesardzīgu nožēlu par savu jaunības grēku - par piedalīšanos datoru ieviešanā Norvēgijas skolās. Ak, cik daudz priekšrocību datorekerānam pret mācību grāmatas lappusi! Dators taču var ģenerēt gan attēlu kustības, gan skaņas, kas no papīra laukā nenāks. Datorekrānā var ietilpināt arī skolotāju, kurš labākais Norvēģijā vai Latvijā, nevis šāds tāds, kādu nu kurai skolai izdevies dabūt. Dators var kļūt par (darba) burtnīcu uzdevumu rēķināšanai, diktātu rakstīšanai utt., atkal stājoties skolotāja vietā kļūdu labošanā. Tas viss skan skaisti un vārdos neatspēkojami, bet tikpat neatspēkojams ir fakts, ka skolēnu reālās sekmes pazeminās proporcionāli datoru izmantošanas apjomam mācību procesā. Pierādīts tas tagad jau nesaskaitāmi daudzos pētījumos, taču sekmju samazināšanas mehānismu tie nav atklājuši. Tādā gadījumā nav skaidrs, ko mainīt datorprogrammās vai skolās palikušo skolotāju darbībās, lai datoru slikto ietekmi mazinātu un labo ietekmi pastiprinātu. Jauninājumi datoru un skolotāju darbā notiek nemitīgi. Datoru izmantošanas entuziasti mierina, ka vajagot turpināt vēl 30-40 gadus tagadējā garā un tad jau būšot kaut vai nejauši uztaustīts viss pareizais, lai dators skolā nestu daudz vairāk laba nekā slikta.
H. Grotheims piedalījies datoru ieviešanā ne vien skolās, bet arī izdevējdarbībā, kur tie sākotnēji ļāvuši celt darba ražīgumu par 5-10% gadā. Tagad šīs iespējas izsmeltas, no izdevniecībās palikušajiem cilvēkiem un viņu datoriem neko vairāk izspiest nevar. Datorentuziasti sola ļoti drīzu mākslīgā intelekta parādīšanos datoros, kas aizvietos atlikušos izdevniecību darbiniekus un skolotājus, gan tagadējos, varbūt patiešām sliktos datorus ar perfektiem datoriem. H. Grjotheims atļaujas celt traci, ka 40 gadus jau notiekoša eksperimenta ar bērniem turpināšana vēl 40 gadus pie laba gala nenovedīs. Šajā ziņā viņš nav nekāds oriģinālais dīvainis. Augstākie funkcionāri Norvēģijas izglītības sistēmā arī esot teikuši, ka datoru izmantošanā vajagot iet ne tikai soli uz priekšu, bet arī soli vai pat divus soļus atpakaļ. Par šādu lozungu izpildi skaidrības tikpat maz kā par datoru izmantošanas izglītībā ilglaicīgajiem rezultātiem.
Aizdomas par datoru nesto ļaunumu grozās ap to, ka lasīšana no datorekrāna neesot “īsta”, "dziļa” lasīšana, kuras rezultātā cilvēks saprot tekstu tādā nozīmē, ka teksta izpratne ļauj viņam rīkoties, sākot ar mācību uzdevumu atrisināšanu un beidzot ar jaunradi. Ja šāda lasīšana nav apgūta un nostiprināta bērnībā, tad tā diez vai parādīsies vēlāk. Visticamāk, ka tāds cilvēks savu mūžu nodzīvos pie datorekrāna vai tam pielīdzināmiem drukas darbiem ar maksimāli viegli uztveramiem reklāmas vai izklaides materiāliem. Bažas tādas, ka arī savus profesionālos (arī valsts pilsoņa, arī sabiedrības un ģimenes locekļa...) pienākumus viņš veiks tikpat pavirši, cik pavirši uztver tekstu. Un tas draud ar nepatikšanām visai sabiedrībai, nevis tikai poligrāfijas nozarei.
Dž. Tavedians turpināja un attīstīja sava vecākā kolēģa iesāktās tēmas. Piemēram, pieminēja Covid-19 laikā uzspiesto datoru lietošanu gan bērniem, gan pieaugušajiem. Tādējādi izveidojušies uzvedības stereotipi, no kuriem cilvēki vairs nevar tāpat vien atteikties. Ārzemnieks, protams, nevarēja pieminēt mūsu jaunieceltā Valsts kancelejas direktora Raivja Kronberga publisko prātojumu, ka vajadzētu piespiest ierēdņus darba laiku pavadīt pie datora darba vietā: ”Mēs ļoti priecājamies par attālināto darbu, lepojamies ar to, ka, uznākot pandēmijai, spējām nodrošināt valsts un pašvaldības funkcijas, bet nespējam tagad “izkāpt no tā ārā” un to uzskatām kā baigo priekšrocību. Būtībā [darbs] zaudē kvalitāti, sevišķi diskusijās, kur ir lēmumu pieņēmēji, vadības līmenis, jo attālinātajā darbā tu vai nu pieslēdzies jautājumam, vai ne.” Dž. Tadevians minēja citus piemērus ar tādu pašu jēgu.
Viņš pievērsās arī maldiem, ka datoru izmantošana mazinot kaitējumu videi, jo samazina pārvaldes, izglītības un daudziem citiem uzdevumiem iztērētā - aprakstītā - papīra daudzumu. Papīra patiešām iztērēts mazāk un tātad samazinās visi ļaunumu, ko rada papīra ražošana, papīra ražošanai nepieciešamo iekārtu un ķimikāliju ražošana, šai ražošanai nepieciešamo lietu ražošana utt., bet to vietā datoru ražošana ar šai ražošanai nepieciešamo lietu ražošanu, kas vēl plašāka, nekā papīra ražošana. Tagadējā situācija jānovērtē kā pavisam slikta no tāds viedokļa, ka papīrs ir viegli pārstrādājams/atjaunojams, bet nolietots dators ir daudz grūtāk un dārgāk sadalāmu, dažos komponentos principā nesadalāmu un nepārstrādājamu materiālu mudžeklis, kura glabāšana prasīs vietu un naudu līdz pasaules galam.
Augstskolas pasniedzēja Ilva Skulte turpināja H. Grjotheima norādi uz izglītības līmeņa pazemināšanos ar vārdiem, ka “ir iesācies jaunais mācību gads un es redzu, ka viss ir slikti, ļoti slikti”. Diemžēl nav iespējams atrunāties, ka sliktums ir tikai šķitums, pārpratums jeb ļaunprātība, novērtējot jauno, progresīvo pasauli pēc vecās, sagbrabējušās un tagad jau sabrukušās pasaules kritērijiem. Šīs dažādās pasaules profesore bija pasmēlusi no mediju teorētiķa Maršals Maklūana (Marshall McLuhan, 1911-1980) teorētiskā mantojuma, kurā nodalītas grāmatas un elektronisko mediju pasaules:
Grāmata = linearitāte, mehāniska reprodukcija, viendabīgs stāsts (proza), Ņūtona fizika, individuālisms, brīvais tirgus, nacionāla valsts
Elektroniskie mediji = taktilums, akustiskā telpa, cirkulācija, starpsaiste, multimodalitāte, dialogs, globālais ciems (laiks un telpa)
Pret jaunās pasaules komponentiem to nosaukumu līmenī pretenzijas izvirzīt grūti, bet šo komponentu salikums producē cilvēkus ar aizvien ierobežotākām prāta spējām. Grūti pateikt, kurš kuram tagad līdzinās, kurš kuru parodē. Pat no mākslīgā intelekta radītāju viedokļa pagaidām vēl nepilnīgais mākslīgais intelekts tiek virzīts uz tādu cilvēku dabiskā intelekta līmeni, kādā dzīvo cilvēki, kuri dzimuši un auguši pie datorekrāniem.
It kā pašsaprotama bija H. Grjotheima dalīšanās ar faktu, ka uz augstāku izglītības līmeni pretendējošas (privāt)skolās audzēkņiem atņem mobilos telefonus, bet no viņa sacītā nebija īsti uztverams, vai tas nozīmē datoru izņemšanu no izglītības procesa vispār. Ja nē, tad ar ko mazais ekrāniņš vairāk vainīgs par lielāku datora monitoru un pavisam lielu interaktīvi tāfeli?
Ja viedtālruņu jeb minidatoru atņemšana skolēniem ir kas vairāk nekā disciplināra piespiešana mācību stundu laikā skatīties mācību, nevis privātajā ekrānā, tad jautājums, vai Latvijas apstākļos iespējams nodalīt dažas labās skolas, kur kultivē datorlietotājiem principā nepieejamu domāšanas līmeni, no lielum lielās daļas pārējo skolu, kuru uzdevums ir tikai pieradināt bērnus, pēc tam jauniešus noteiktos laikos atrasties noteiktās vietās un veikt vēl dažus gluži formālus pienākumus. Mācību stundu laikā ļoti nevēlami esot spēlēt datorspēles vai aplūkot elektroniskās seksa lapas. Ticēsim, ka lielākā daļa skolu un skolotāju šādu kārtību nodrošina. Bet jautājums, vai augstākā līmeņa skolu mācību valoda paliks latviešu valoda, jeb pareizāk uzreiz pievērsties valodām, kādās mūsu labi izglītotie jaunieši varēs sarunāties ar viņu intelektuālajai attīstībai atbilstošiem cilvēkiem no citām valstīm.
Latvija patlaban cenšas restaurēt kaut jel ko atbilstošu priekšstatiem par izglītību, kādu skolās kādreiz bērni un jaunieši ieguvuši. Tāda izglītība tika likvidēta vispirms ar attālināto mācīšanos Covid-19 laikā un pēc tam ar mācību grāmatu likvidēšanu iepriekšējā reformā “Skola 2030". Tā noritēja ar saukli, ka bērni visu uzzinās internetā lappusēs, kuru adreses viņiem iedos skolotājs. Tādējādi iestāsies pilnīgs radošums un valstij nebūs jāapmaksā mācību grāmatu pieejamība skolu bibliotēkās. Ar skolas mācību grāmatām bijis tāpat, kā ar preses izdevumiem, par ko izteicās Latvijas Preses izdevēju asociācijas izpilddirektors Guntars Līcis, ka “valdība prasa izdevējiem izdevumus digitalizēt, jo tad nebūs problēmu ar to piegādi”.
Līdz drukātās preses izdevumu pilnīgai piebeigšanai daudz vairs nav atlicis, bet ar mācību grāmatām valsts tagad sper H. Grjotheima apzīmēto “soli atpakaļ”. To ir panākuši pedagogi. Prasīt algu pielikumus viņi regulāri, kaut ar mainīgām sekmēm dodas publiskās demonstrācijās, bet mācību grāmatu atgriešanu skolās bija pieprasījusi diskrēti un efektīvi. Valsts piekāpusies.
Tēmējot uz pagājušo mācību gadu, “Neatkarīgā” 2023. gada 12. jūnijā atreferēja Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdi, kurā deputāti šausminājās par mazu grāmatiņu par 16 eiro gabalā, no kuras 4. klases skolēniem pusgadu mācīties matemātiku.
Tāds, lūk, bija tik tikko kā radīts brīnums atbilstoši “jaunajam standartam” - vai “kompetenču izglītībai”, vai “Skolai 2030” vai vēl kaut kam. Deputātiem bija modušās aizdomas, ka šādu standartu karuseli griež tāpēc, lai ik pēc pāris gadiem izdotu veco saturu kā jaunu mācību grāmatu par aizvien baisākām cenām. Uz mācību grāmatas tekstu un ilustrāciju sagatavošanu vienai mācību stundai tiek norakstīti 1 700 eiro un tādējādi ap 200 tūkstošiem eiro grāmatai kopumā, neskaitot parastos redakcionālos un tipogrāfijas izdevumus.
Šeit aprakstītajā pasākumā V. Kilblokai radās iespēja paskaidrot, ka nē - jaunais standarts izdomāts, lai tiktu vaļā no viņas un vispār no mācību grāmatu izdevējiem. Tikai pēc tam šie izdevēji saukti atpakaļ, lai nu glābj, kas vēl glābjams. Skolas un konkrētie skolotāji tādējādi mēģināja izsprukt no gadījumiem, kuros pārāk klaji parādītos, ka viņu skolēni nav iemācījušies pilnīgi neko. Skolotāji cer uz drukātas grāmatas spējām kaut ko no sevis ieguldīt katra šo grāmatu pašķirstījuša cilvēka atmiņā.
Arī valsts paļaujas uz drukāto grāmatu spēku, kaut dažu grāmatu izdošanu dotējot un uzturot kaut dažas bibliotēkas, taču līdz valsts politikas līmenim šie pasākumi nevelk. Tā ir mētāšanās un piekārtošanās situācijām. Valsts politika tieši tagad ir slēgt bibliotēkas laukos ar vēl lielāku sparu nekā skolas; lielāku rezonansi izraisīja bibliotēkas likvidēšana Jūrmalā. Tāda, lūk, valsts politika, par kuras realizāciju valdība maksā pašvaldībām. Latvijas valsts nespēj garantēt latviešu valodā un drukātā formā izdotu grāmatu un preses izdevumu radīšanu un pieejamību.
