Evikas Siliņas vadīts koalīcijas oficiālo nostāju pret pabalstu maksāšanu ģimenēm ar bērniem debatēs par valsts 2025. gada budžeta projektu uzņēmās paust partijas “Vienotība” deputāts, Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijas priekšsēdētājs Gatis Liepiņš: “Mēs diemžēl nebūsim pirmā valsts pasaulē, kura spēs pacelt dzimstību ar pabalstiem. Ja tas būtu izdarāms, tad bagātās valstis jau sen to būtu izdarījušas.”
Tas taču pilnīgi loģiski, ka valsts neuzņemas darīt to, ko vispār nav iespējams izdarīt. Uz ģimenēm ar bērniem mērķēto pabalstu izmaksu un piešķiršanu no jauna valsts turpinās tādā veidā, lai to kopapjoms pamanāmi un pat demonstratīvi diltu atbilstoši bērnu skaita un eiro vērtības samazinājumiem. No tā, ka pabalstu palielināšana nepalielina dzimstību, nebūt neizriet, ka pabalstu samazināšana nesamazina dzimstību. Savukārt jaundzimušo skaita samazinājums ir sadzīviski un aritmētiski neapgāžams pamatojums pabalstu kopapjoma samazināšanai, kura demonstrācija samazina dzimstību, kas pamato pabalstu samazināšanu utt. līdz nullei. Finanšu ministrijas publicētie informatīvie materiāli rāda, ka šogad atbalsts ģimenēm ar bērniem ieplānots kopā par 457,3 miljoniem eiro, bet nākamā gada budžets tam atļautajos izdevumos tiks noturēts, samazinot šos izdevumus par 21,6 miljoniem eiro atbilstoši jaundzimušo skaita sazinājumam nākamajā gadā. Tātad budžeta izpildes vārdā jānodrošina, lai dzimstība nākamajā gadā kļūtu mazāka nekā šajā gadā.
Šeit jāatkārto vēlreiz, ka valsts nespēja dzimstību palielināt nekādi nenozīmē valsts nespēju dzimstību samazināt. Valsts iestāžu rīcībā ir dažnedažādi paņēmieni, kuru pielietošanas pilotprojekts ir adopciju samazināšana līdz nullei dažu gadu laikā. Šim procesam iespējams izsekot pēc Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras ikmēnešu atskaitēm par adopciju atlīdzību izmaksu. Viena šāda atlīdzība ir 1213 eiro. Nav vajadzības šīs izmaksas arī formāli atcelt, ja adopcijai var izveidot neizpildāmas prasības. Tādējādi 2021. gadā pirmajos 10 mēnešos tika izmaksātas 109 adopcijas atlīdzības, pērn tajā pašā laikā - 72 atlīdzības un šogad - 39 atlīdzības. Šīs neizmaksātās atlīdzības tālāk samazina valsts izdevumus 10-20 gadus uz priekšu, cik ilgi būtu jāmaksā pabalsti un jāpiešķir nodokļu atlaides arī par adoptēto bērnu. Un šo pabalstu izmaksu samazināšana ir izvēlēta par valsts budžeta stabilizēšanas pamatu.
Protams, bioloģiski iegūto bērnu skaitu samazināt nav tik viegli, jo bērnu radīšanā liela loma instinktīvām darbībām, taču arī to pārvarēšanai nepieciešamie rīki jau ir izstrādāti. 2025. gada budžeta projekta izraisītās debates par tā ietekmi uz dzimstību ļoti labi izgaismoja šajā projektā ielikto dzimstības samazinājuma mērķi un atgādināja par to, ar ko E. Siliņa ir sākusi savu darbu valdībā. Tā bija Krišjāņa Kariņa otrā valdība, kuras pirmajā darba sēdē 2022. gada 20. decembrī valdība apstiprināja labklājības ministres E. Siliņas atreferētās Bērnu, jaunatnes un ģimenes attīstības pamatnostādnes 2022.-2027. gadam. Tajās nav ne vārda par dzimstības palielināšanu, bet apsolīti kopā 257 miljoni eiro institūcijām un ierēdņiem pa to, ka viņi veikšot “agrīnas, sistēmiskas, pierādījumos balstītas intervences bērnu un jauniešu attīstības un ģimenes labbūtības risku atpazīšanai un novēršanai.” Tādējādi bērna piedzimšana pārvērš ģimeni par caurstaigājamo sētu ierēdņiem un visiem citiem pretendentiem uz piedalīšanos 257 miljonu eiro sadalīšanā. Vairāk jābrīnās par to, ka cilvēki dažkārt tādas nepatikšanas uzņemas, nevis par to, cik strauji samazinās dzimstība tieši pēdējos gados.
Pirmajā acu uzmetienā toreiz sadalītie 257 miljoni maz atšķiras no aptuveni 450 miljoniem eiro, kurus tomēr izmaksās ģimenēm ar bērniem. Tāpēc jāatgādina, ka 257 miljoni ir jāapgūst vairākos gados, kamēr 450 miljoni tiks izmaksāti vienā gadā. Taču pabalstu summas samazināšana turpmāko gadu laikā šīs summas tiešām padara aizvien līdzīgākas.
Pašlaik 14. Saeimas opozīcijā nonākušie deputāti bija sagatavojuši daudzus priekšlikumus, kuru pieņemšana pabalstu summu daudzkāršotu. Šo priekšlikumu sērija budžeta projektu dokumentu paketē atrodama, sākot ar 205. Nacionālās apvienības priekšlikumu palielināt bērna kopšanas pabalstu no 171 eiro līdz 528 eiro mēnesī, kas kopumā nākamajā gadā prasītu 90 miljonus eiro. Pabalstu palielinājumu segšanai partija piedāvāja faktiski likvidēt neparedzētiem gadījumiem atvēlēto 110 miljonu eiro rezervi. Nākamais bija tās pašas partijas deputāta Uģa Mitrēvica priekšlikums no tā paša krājuma paņemt 61,5 miljonus eiro ģimenes valsts pabalsta palielināšanai. Šī priekšlikumu sērija beidzās ar 231. Apvienotā saraksta atgādinājumu, ka ārpusģimenes aprūpes iestādēs ievietoto bērnu “labbūtība” prasītu ne tikai viņu ievietošanu šajās iestādēs, bet daudzos gadījumos arī ārstēšanu, ko Saeima, protams, šiem bērniem noskauda. Koalīcija ļoti centīgi veidoja tēlu tādai Latvijai, kurā bērniem patiešām labāk nepiedzimt.
Opozīcijas priekšlikumu raito noraidīšanu vai nu vispār bez debatēm, vai pēc viena deputāta, parasti paša priekšlikuma iesniedzēja uzrunas, pārtrauca garas un karstas debates par 229. “Latvija pirmajā vietā” deputātes Ilzes Stobovas priekšlikumu nākamgad palielināt valsts parādu par 100 miljoniem eiro, lai varētu izmaksāt piecus tūkstošus eiro par katru piedzimušo bērnu.
Saeimas un arī konkrētās Saeimas sēdes vadītāja Daiga Mieriņa tūlīt pēc runātājas prasības “radikāli palielināt iedzīvotāju skaitu” pusvārdā pārtrauca pati savu paziņojumu par debašu beigām un balsojumu, jo pamanīja, ka debatēm pieteicies arī koalīcijas deputāts G. Liepiņš. Viņš izteicās šādiem vārdiem: “Mums te ir tāds sentiments par dzimstību un tās risinājumiem: ja mēs palielināsim pabalstus līdz noteiktam apmēram, un ja valsts ekonomika sasniegs līmeni, kāds tuvu ideālajam, tad mums sāks dzimt bērni, būs demogrāfiskais sprādziens. Diemžēl tā nenotiks. Kolēģi, pat pie vislielākajiem iespējamiem pabalstiem un iespējami augstākā labklājības līmeņa sasniegšanas piedzimušo skaits nebūs pietiekams [mirušo aizvietošanai]. Man tiešām žēl to teikt, bet labāk rūgta patiesība nekā saldi meli politiskā kapitāla audzēšanai. Kopš 1980-tajiem gadiem dzimstības kritums pasaulē notiek tik strauji, ka nav nevienas demokrātiskas labklājības valsts, kurā paaudze nomainītu paaudzi. Latvijā ir 1,4 bērni uz vienu sievieti. Šis līmenis ļoti līdzīgs visās demokrātiskajās valstīs, citās pat zemāks. Paaudžu nomaiņa šobrīd nenotiek pat Indijā. Mēs diemžēl nebūsim pirmā valsts pasaulē, kura spēs ar pabalstiem dzimstību pacelt. Ja tas būtu izdarāms, tad bagātās valstis būtu to izdarījušas.”
Vai nu koalīcijas pārstāvja iespraukšanās debatēs, kas budžeta projekta apriešanā notika reti, vai viņa runas saturs atrāva vaļā slūžas lieliem vārdu plūdiem no visu opozīcijas partiju deputātu mutēm. “Progresīvā” Leila Rasima piebilda par ģimenēm, kuras jau tik samaitātas, ka pieci tūkstoši eiro par bērna radīšanu tās samaitātu vēl vairāk.
Noraidījis pabalstu ideju principā, G. Liepiņš ieturēja pauzi un tad ar uzsvaru paziņoja, ka “jābūt citai pieejai”. Šo tēmu kaut cik pārzinoši cilvēki nevarēja nodomāt neko citu, kā imigrācijas pieteikumu, bet nē. Orators apmuļķoja publiku, pačalojot par mājokļu pieejamību un par bērnu pieskatīšanas pakalpojumiem. Tātad par lietām, kurās konvertēt pabalstus būtu vieglāk par vieglu, ja vien pabalsti būtu tādi, kādus tos prasa opozīcija. Uz to norādīja ārpus frakcijām palikušais deputāts Aleksandrs Kiršteins saistībā ar savu priekšlikumu maksāt 1 000 eiro mēnesī par katru bērnu. Tas, viņaprāt, ļoti attīstīšot ekonomiku, jo ģimenes šos drošos ienākumus varēs ieķīlāt bankā kredītu saņemšanai, lai iegādātos mājokļus, tādējādi algojot celtniekus utt.
Nacionālā apvienība Jāņa Dombravas personā uzstājās tā, it kā G. Liepiņš būtu reāli pateicis to, kas no viņa runas loģiski un saturiski izrietēja, bet ko viņš tomēr nepateica. J. Dombravas bijis “kauns klausīties”, kā G. Liepiņš aicinājis “migrantus vedam iekšā”, lai gan nekas tā no Saeimas tribīnes netika teikts. Tāpēc J. Dombrava pārformēja savu runu tā, ka viņš esot domājis ne tieši G. Liepiņu, bet “Vienotību” un ne no tribīnes, bet partiju sarunās, kuru dēļ Nacionālā apvienība neesot tagadējā valdībā.
