Mans tēvs piedzima 1913. gadā un 1940. gadā beidza Latvijas Universitāti. Otro pasaules karu un tā sākumu viņš pieredzēja Rīgā jau pieauguša cilvēka statusā. Bērnībā (esmu dzimis 1963. gadā) es viņu daudz izprašņāju par šo laiku, un viņš arī labprāt par to stāstīja. Viens no maniem jautājumiem bija: vai tad cilvēki tolaik nesaprata, ka tuvojas neizbēgams karš? Uz ko viņš atbildēja: it kā jau saprata. Visi it kā redzēja, ka uz to iet, bet tajā pašā laikā bija pārliecināti, ka viņus tas neskars un karš paies secen.
Svētku burzmā starp Ziemassvētkiem un Jaungadu gluži kā garāmejot parādījās informācija, ka noslēdzies konkurss uz Valsts ieņēmuma dienesta (VID) ģenerāldirektora amatu. Nelabvēļi melsa, ka “iepriekš noskatītais” pretendents neesot konkursā uzvarējis, tāpēc politiskajā šķirā (nomināli Valsts kancelejā un Finanšu ministrijā) valdot neziņa: ko darīt?
Daudzi autobraucēji ir saskārušies ar to ne visai patīkamo sajūtu, kāda rodas, kad braucot pēkšņi sadzirdi, ka kaut kas sācis grabēt. Īsti nevar saprast, kas, bet skaidrs, ka labi nebūs. Agri vai vēlu šī grabēšana radīs problēmas, tāpēc nav ko vilcināties un jābrauc uz servisu.
Neatceros nevienu valdību, kas būtu tik aktīvi rūpējusies par iedzīvotāju labklājību un labbūtību kā esošā: nepaiet ne diena bez jaunām ierosmēm un nekļūdīgiem soļiem, lai novestu iedzīvotājus līdz gaišajai nākotnei, kas tepat, tepat aiz stūra. Ak, tā nav, jūs sakāt? Labi, palūkosim.
Ja nebūtu sankciju pret Krieviju, situācija būtu attīstījusies citādi. Krievijas Federācija varētu izmantot vairāk līdzekļu karam pret Ukrainu. Par to 1. janvārī TV kanālā “Freedom” paziņoja Kijivas Ekonomikas augstskolas viceprezidente ekonomikas un politisko pētījumu jautājumos Natālija Šapovala, starptautiskās ekspertu grupas “Ermak-McFaul” par sankciju pastiprināšanu pret Krievijas Federāciju dalībniece.
Vakardienas “Neatkarīgās” numurā solīju, ka par iekšpolitiskās dzīves perspektīvām 2024. gadā plašāk rakstīšu šodienas numurā. Tāpat norādīju, ka Latvijas iekšpolitiskā stabilitāte lielā mērā būs atkarīga no “Progresīvo” gatavības kļūt par koalīcijas “jaunāko” brāli, kas vecākajiem paklausīgi iet līdzi.
“Zaļais kurss” sāk izskatīties arvien absurdāks – tā domā daudzi. Nē, tas ir vienkārši lielisks: dzīvosim pavisam zaļā pasaulē! – gavilē citi. Kurš dzīvos “zaļi”, tas vēl nav īsti skaidrs, bet tie noteikti nebūs auto īpašnieki: no 2024. gada degvielai Latvijā tiks pievienota biodegviela, un tas paaugstinās arī benzīna un dīzeļdegvielas cenu. Drīz būs jauns “zaļā” prieka vilnis: degvielas cenu paaugstinās arī CO2 emisiju kvotu iegāde.
Nav noslēpums, ka prognožu izteikšana ir visai neizdevīga lieta, jo tad, kad tās piepildās, tad šī uzminēšana tiek uztverta kā pašsaprotama. Tas tā jau bija paredzams. Viss uz to gāja. Savukārt, ja prognoze nepiepildās, tad katrs var pārmest: bet tu taču teici pavisam ko citu. Es tomēr atļaušos izteikt savu prognozi šim gadam.
Pasažieru vilcienu iepirkuma ilggadējā sāga ir viena no Latvijas politikas spilgtākajām epizodēm, kurā koncentrējusies visa mūsu jaunlaiku politiskās dzīves skaudrā realitāte.
Pēc Seima vēlēšanām Polijā patlaban pie varas ir “Pilsoniskās koalīcijas” līderis Donalds Tusks, kurš iestājas par “iekļaujošas” sabiedrības modeli, proti, viņš un viņa partija pārstāv kreisi liberālo orientāciju – kaut ko līdzīgu mūsu “Progresīvajiem”. Opozīcijā palikusī nacionālkonservatīvā partija “Likums un taisnīgums” var vien vērot, kā Polijas Seima priekšsēdētājs iekļaujoši bildējas kopā ar migrantu baru… Kas notiek Polijā – valstī, ko pazinām kā konservatīvisma bastionu?
Sākoties jaunajam gadam, Berlīnē lielu nekārtību nebija, taču notika uzbrukumi glābšanas darbiniekiem. Sarīkojot uguņošanu, gāja bojā trīs cilvēki, ziņo telekanāls ZDF. Vecgada vakarā esot īslaicīgi aizturēti 390 cilvēki, pārsvarā par ieroču un sprāgstvielu likuma pārkāpumiem. Astoņi policisti cietuši un savus pienākumus nav varējuši turpināt pildīt. Bet kopumā jaunā gada sagaidīšana esot notikusi mierīgāk nekā pirms gada.
“Vecā gada cerības var pārnest uz jauno gadu. Tikai šoreiz lai no cerībām dzimst mērķi. Un lai no mērķa dzimst atbildība, jo neviens cits jau mūsu dzīvi nepadarīs ne gaišāku, ne skaistāku. Mūsu laime ir mūsu atbildība. Un būt pašiem savas dzīves noteicējiem ir ļoti liela laime,” vecgada vakarā teica Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
Lai arī valsts augstāko amatpersonu lielās, publiskās uzrunas parasti gatavo citi, šo runu stilistiku, saturisko piepildījumu un to galveno ideju lielā mērā nosaka paši runas teicēji. Līdz ar to pēc šīm runām var spriest par to kursu, kuru nosprauduši attiecīgie vadoņi.
Kurmja kungs šoruden un šoziem paspēja mani nokaitināt ar savu izmisīgo rakšanu, kas rūpīgi kopto piemājas zālienu padarīja par melnzemes sprādzienu piemeklētu karalauku. Un tad vienu dienu Kurmja kungs, saposies goda drānās, kas bija cauri slapjas, jo visi pazemes skapji bija ūdens pilni, pieklauvēja pie manām durvīm, sak, parunāsim, kaimiņien…
Nākamgad 24. februārī apritēs jau divi gadi, kopš Krievija ir sākusi pilna mēroga, neizprovocētu iebrukumu Ukrainā, nogalinot civiliedzīvotājus, iznīcinot infrastruktūru, veicot tādus kara noziegumus kā bērnu nolaupīšana un aizvešana uz Krieviju “pāraudzināšanai”. Ukraina atzīstami pretojas un nupat ir iznīcinājusi karakuģi “Novočerkask” krievu okupētās Krimas Feodosijas ostā.
“Tu melo un liekuļo! Tu noklusē patiesību un domā tikai par sevi!” – varētu domāt, ka šis ir teksts, ko izkliedz viens no mīlnieku pāra, kam attiecības sagājušas ķīselī. Nē, tie ir Latvijas iedzīvotāji, kuri neuzticas valsts augstākajām amatpersonām un viņu teiktajam. Šādu – ļoti kritisku – ainu atspoguļo pētījumu centra SKDS veiktā aptauja.
Pirms Ziemassvētkiem Latviju pāršalca jaunums, ka 2024. gada 12. februārī sāksies jauna parauga pasu izsniegšana un pieaugs arī nodevas apmērs par pasu izsniegšanu – no 30 uz 60 eiro. Kādā sakarā? Kāpēc uzreiz dubulti? Kāpēc tad ne 100, 160 vai 666 eiro?
Latvijas politiskās šķiras ilgstoši vadošajai partijai – “Vienotībai” – 2023. gada nogale izvērtās ne visi labvēlīga. Bijušā premjera, pašreizējā ārlietu ministra un joprojām partijas līdera Krišjāņa Kariņa lidojumu skandāls izgaismoja redzamāko partijas defektu – aroganci. Nepamatota augstprātība ir pazudinājusi visas iepriekšējās vadošās un pareizo kursu nosakošās partijas. Sākot no komunistiskās partijas un beidzot ar “Latvijas ceļu”, Tautas partiju un tagad – “Vienotību”.
Šā gada janvārī Valsts robežsardze rosināja krimināllietu pret diviem organizācijas “Gribu palīdzēt bēgļiem” biedriem saistībā ar viņu darbībām Latvijas – Baltkrievijas pierobežā par iespējamu krimināltiesisku nodarījumu, atbalstot nelikumīgu robežas šķērsošanu. Viena no personām bija sociālantropoloģe Ieva Raubiško, kura nesenajā LR raidījumā “Brīvības bulvāris” analizēja attieksmi pret bēgļiem kā valsts noturības rādītāju.
Paši sev uzsauc fanfaras: tā izskatās valdības pārlaimīgā iznešanās sakarā ar tās vētraino darbību, kam 23. decembrī apritēja pirmās 100 dienas. Ai, cik mēs labi, cik mēs gandarīti un nozīmīgi, esam izdarījuši visu, ko solījām. Bet nepateicīgā tauta nezin kādēļ nedzied līdzi šīm fanfarām. Kāpēc tā?
Ziemassvētku priekšvakarā, pirmajā no četrām brīvdienām, Latvijas Televīzija (LTV) beidzot nopublicēja ilgi nepublicētos partiju reitingus. Jau kādu laiciņu pirms tam sociālajos tīklos izplatījās baumas, ka reitingu nepublicēšana ir saistīta ar galvenās varas partijas – “Vienotības” – reitingu kritumu. Teikšu pilnīgi godīgi. Šīm baumām nenoticēju. Nu nevar mūsu LTV tik atklāti manipulēt ar info. Izrādījās, esmu maldījies.
