Komentāri

“Latvieši nav kolektīvisti, latvieši ir individuālisti, viensētnieki,” teic politologs Filips Rajevskis, skaidrodams jautājumu, kāpēc latvieši nav naski uz streikiem. Reizēm it kā piesaka kādu streiku, it kā piedraud ar nopietniem protestiem, taču parasti viss izčākst kā migla virs dīķa. Lūkosim, kas šoreiz būs viensētniekiem padomā: aprīļa beigās tiek plānots skolotāju streiks, kas ilgšot trīs dienas.

Uzreiz pēc Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina oficiāli pieteiktās vizītes Maskavā Starptautiskā krimināltiesa Hāgā izdeva Kremļa saimnieka Vladimira Putina apcietināšanas orderi. Tas nozīmē, ka biedram Sji šajās dienās būs jāspiež roka un jāved sarunas pie viena galda ar starptautiskā meklēšanā izsludinātu kara noziedznieku.

“Kāpēc mums vajadzīgs Valsts aizsardzības dienests? Tur jaunieši krāsos zāli un mizos kartupeļus – labākajā gadījumā. Kāpēc mums jābūt par lielgabalu gaļu? Un vispār – lai mūs sargā NATO, priekš tam viņi te atrodas,” – šādi Valsts aizsardzības dienesta (VAD) pretinieki, pieaicinot apkārtējos vārguļus, kuri piketā knapi turas kājās, skaidro savu nostāju. Ar šādu pieeju mēs savu zemi nenosargāsim. Mums vajadzīgi spēcīgi, savu valsti aizstāvēt spējīgi jaunieši – tieši tam arī paredzēts VAD, sarunā ar “Neatkarīgo” uzsver Sauszemes spēku Mehanizētās kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Sandris Gaugers.

Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska 10. marta rīkojums Ukrainas premjerministram Denisam Šmihalam izvērtēt iespēju pārdēvēt Krieviju (Rossiju) par Moskoviju daudziem iesākumā šķita kā joks. Zelenskis nodarbojas ar “trollingu”. Rausta Putinu aiz deguna. Taču patiesībā šis jautājums ir krietni nopietnāks.

Latviešu kultūras kanonā savu neaizstājamo vietu izcīnījušas vairākas nezūdošas tradīcijas, kuras ieguvušas gluži vai sakrālu, nacionālu raksturu.

“Pieminekļu nojaukšana ir ļoti aizraujoša lieta. Tāds hormonāls fons pateicīgs tam visam. Jo vairāk jauc nost, jo vairāk gribas. Kurš nākamais?” provokatīvu jautājumu uzdod tēlnieks Gļebs Panteļejevs. Patlaban pieminekļu jaukšanas, pārvietošanas, zāģēšanas un anihilēšanas process Latvijā ir uzņēmis apgriezienus. Skatīsimies.

“Leģionāru aizstāvības faktu sarakstu es varētu plaši un daudzkārt papildināt. Angļiem ir jauka paruna: “Es labprāt būtu gļēvulis, bet es baidos par tādu kļūt.” Es arī baidos un nedrīkstu par tādu kļūt. Jo man jāaizsargā ne tikai savs, bet visu latviešu leģionāru gods un saistībā ar to arī visas mūsu tautas gods. Un jāatceras, ka godu nevar atņemt, to var tikai pazaudēt,” savulaik teica latviešu leģionārs, publicists, Latvijas Tautas frontes un LNNK dalībnieks Visvaldis Lācis. Šodien ir latviešu leģionāru piemiņas diena.

Saeimas ārkārtas sēde, kurā tika izskatīts demisijas pieprasījums aizsardzības ministrei Inārai Mūrniecei, sagaidāmi noslēdzās ar šī pieprasījuma noraidījumu. Taču, kā savulaik rakstīja Klāvs Elsbergs, īstā cīņa vēl tikai būs. Un šī cīņa nebūs par Mūrnieces galvu.

Prokurors tiesas debatēs rosinājis piespriest trīs gadu un sešu mēnešu cietumsodu par valsts noslēpuma nelikumīgu vākšanu apsūdzētajam bijušajam Satversmes aizsardzības biroja (SAB) iekšējās drošības pārvaldes vadītājam Aigaram Sparānam.

Lai arī pēc mazāk nekā diviem mēnešiem Rīgā sāksies 2023. gada pasaules čempionāts hokejā, šobrīd par šī lielā sporta notikuma tuvošanos tikpat kā nekas neliecina. Pat Latvijas Hokeja federācijas (LHF) no valsts budžeta lūgtie 750 000 eiro čempionāta rīkošanai vēl nav piešķirti. Taču ne jau šis čempionāts, kurš, jādomā, tiks noorganizēts augstā līmenī, liek Latvijas sporta sabiedrībai raudzīties nākotnē ar bažām.

“Manam vīram Igoram* palika slikti ar sirdi, mēs izsaucām “ātros”, un viņu ievietoja visparastākajā Londonas slimnīcā, reanimācijas nodaļā,” stāsta Marija, atcerēdamās septiņus gadus senus notikumus. “Mēs – mans dēls, meita un es – drīkstējām viņam būt klāt visu laiku. Mēs tur bijām desmit dienas – līdz viņa aiziešanai,” Marijas balss aizlūst. Viņas iedrošināšanās atklāt tik personisku stāstu ir saistīta ar neseno notikumu Latvijā: vīram slimnīcā aizliedza atvadīties no mirstošās sievas, aizbildinoties ar karantīnu...

Kaimiņvalstī Krievijā pastāv Kriminālkodeksa panti par “nepatriotismu”, kas draud ar bargiem sodiem – ir aizliegts protestēt, izejot ielās, un ir aizliegts arī brīvi izteikties plašsaziņas līdzekļos un interneta sociālajos tīklos. Ikviens, kurš nosoda Krievijas agresiju Ukrainā vai stāsta patiesību par kara noziegumiem, kurus šis karapūlis vai ik dienu pastrādā pret ukraiņu tautu, riskē ne tikai šķirties no prāvas naudas summas, bet arī nonākt cietumā uz ilgiem gadiem. Sods draud ne tikai par kādiem izteikumiem vai materiālu radīšanu, bet arī par ziņu, video un kolāžu pārpublicēšanu un pat par īkšķīša “like” pievienošanu vēstījumiem, kuros pausts atbalsts Ukrainai.

2023. gada valsts budžeta apspriešanas gaitā “Progresīvie” uzstāja uz 3,9 miljonu eiro piešķiršanu Sabiedriskās integrācijas fondam latviešu valodas apmācības kursiem.

Visa Krievijas antiputiniskā publiskā telpa jau nedēļu vārās vārda tiešākajā nozīmē. Kurš lielāks nelietis, nodevējs, netiešais režīma atbalstītājs – Leonīds Volkovs vai Aleksejs Venediktovs? Krievijas galvenā opozicionāra, nebrīvē jau vairāk kā divus gadus esošā Alekseja Navaļnija tuvākais līdzgaitnieks vai nu jau slēgtās radiostacijas “Eho Moskvi” galvenais redaktors.

Tā kā augsto krēslu aprindās pēc publikācijām par VID valdīja mierpilns un līdzsvarots klusums, pārņēma nevaldāma vēlme uzzināt, ko tad īsti domā šīs aprindas.

Nesen, 3. martā, Kaspars Dimiters man atsūtīja lirisku, aizkustinošu dziesmu, ko pats bija sacerējis – veltījumu dēlam Stefanam Ezram viņa dzimšanas dienā. Nosūtīju komentāru: “Skaista, dziļa dziesma. Jācer, ka tu līdz ar šo dziesmu atgriezīsies no maldu ceļiem, kuros aizstāvēji asiņaino, nacistisko agresoru – krieviju. Ļoti ceru.” Jā, krievija manā vēstulē bija ar mazo burtu, Kaspars Dimiters – bez tradicionālā apzīmējuma “dziesminieks”. Roka necēlās.

Krievijas propagandas klišeju kalšanas darbnīcās tapis kārtējais produkts: ceļojumu reklāmas formā veidots ironisks propagandas videoklips. It kā nopietni, bet ar skaidri nojaušamu izsmieklu tiek aicināts apmeklēt Baltijas valstis, kurās valdot neatkārtojama nacionālistiska, rusofobiska atmosfēra.

Pagaidām nevar vēl zināt, ar kādu nosaukumu vēsturē paliks 14. Saeimas pieņemtais valsts budžets 2023. gadam. Ir varianti, kas budžeta pieņemšanas plenārsēdē skanēja no opozīcijas deputātu mutēm.

Ceturtdienas rītā no Saeimas atskanēja priecīga ziņa – rekords esot pārspēts. Politiskās bezatbildības rekords. Iepriekšējais Saeimas nepārtrauktas ilgstrādāšanas rekords esot bijis 21 stunda. Jaunais rekords – 23 stundas un 54 minūtes. Malači. Laikam jau jāapsveic. Bet kaut kā negribas.

Seklu pseidopatriotisku apsvērumu dēļ Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) piešķirtais finansējums jeb pabalsts uz laiku apturēts tenisistei Aļonai Ostapenko, kā arī riteņbraucējiem Tomam Skujiņam un Kristam Neilandam. Šāds lēmums pieņemts saskaņā ar LOK līgumu ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) otrdien LOK valdes sēdē.

Sabiedrībā joprojām nenorimst diskusija par to, kas tas bija? Premjera Krišjāņa Kariņa rupjais uzbrauciens veselības ministrei Līgai Meņģelsonei Ministru kabineta 28. februāra sēdē.

Mierpilns, līdzsvarots klusums. Tāds ir iestājies pēc skandāliem, kurus pamanīja lasītāji, taču “nepamanīja” valdība, Saeima un tiesībsargājošās struktūras. Skandāli ir iekapsulējušies kā dziļi augoņi, un tikai precīzs skalpeļa grieziens var atbrīvot valsts organismu no strutām.