Komentāri

Izskatās, ka publiski līdz galam nezināmu, bet racionāli saprotamu iemeslu dēļ bijušās Jaunās konservatīvās partijas sagatavotais Skultes sašķidrinātās gāzes termināļa projekts ar tajā ietverto investoru “Jaunajai Vienotībai” nav bijis īsti pielāgojams. Projekts paticis, bet investors nē. Nomainīt investoru taču ir tik vienkārši.

Pēdējā laikā nekas tā neuzmundrināja sabiedrību kā 3. februāra ziņa par to, ka ir mainījies Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) padomnieku korpuss. Bet pavalstnieku prieka apogejs tika sasniegts ar paziņojumu, ka premjeram nu būšot arī savs fotogrāfs – Gatis Rozenfelds. Par ģērbēju, kafijas pienesēju un kabatlakatiņa pasniedzēju gan nekas netika ziņots.

Pasaulē jau kādu laiku aktuālais jautājums par agrāko laiku pieminekļu demontāžu atnācis arī līdz mums. Pagājušonedēļ Rīgas pieminekļu padome atzinusi Aleksandra Puškina, Mstislava Keldiša un Andreja Upīša pieminekļus Rīgā kā nevēlamus. Šis atzinums izraisījis pretrunīgas reakcijas.

Pirms Igaunijā pagājušajā nedēļā notikušajām vēlēšanām galvenā intriga bija par to, vai rietumnieciskajai, liberālajai Kajas Kallasas vadītajai Reformu partijai izdosies saglabāt vadošās pozīcijas.

Lai arī valsts akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” (LVM) padomes demisijā iesaistītās personas – paši padomes locekļi un zemkopības ministrs Didzis Šmits (“Apvienotais saraksts”) – notikušā iemeslus nekomentē, tie, visticamāk, slēpjas ministra  vēlmē pārņemt pilnīgu politisko kontroli pār uzņēmumu.

Okupantu tanks T-72B, ko sašāvuši ukraiņi, ir izlikts apskatei Kronvalda parkā, iepretim Krievijas vēstniecībai. Līdzīgi lūžņi tika nogādāti uz Igauniju, Lietuvu un Vāciju. Ikviens šāds objekts ap sevi veido savpatnu auru, un tā uz cilvēkiem iedarbojas dažādi. Reizēm ir tā, ka valdības vairs nevar saprast, kā tikt vaļā no šīs auras...

Premjera Krišjāņa Kariņa rupjā veselības ministres Līgas Meņģelsones pārtraukšana 28. februāra valdības sēdē ir valdības iekšējo zemdegu uz āru izlauzušās liesmas. Rodas jautājums – cik produktīvi var strādāt valdība, kurā valda savstarpēji naidīga atmosfēra?

Pirms citēt virsrakstā pieminēto tvitera ierakstu, precizēsim, par kurām mūsu izcilā režisora Alvja Hermaņa prognozēm būs runa. Nesen “Neatkarīgajā” bija publicēta mana intervija ar režisoru, bet paliela mūsu sarunas daļa galīgajā redakcijā palika “ārpus kadra”. Tajā skaitā Hermaņa skatījums uz Eiropas nākotni. Tas bija visnotaļ pesimistisks, un šo pesimismu viņš pamatoja ar demogrāfisko realitāti.

Igauņi ironizē: šīs vēlēšanas ir visai garlaicīgas – tāpēc, ka galvenie jautājumi ir valsts aizsardzība un drošība, un tie ir aizēnojuši visu pārējo. Svētdien, 5. martā, notiek Igaunijas parlamenta (Riigikogu) vēlēšanas, un tajās izšķirsies – vai pie varas paliks labēji centriskā Reformu partija, ko vada premjerministre Kaja Kallasa. Protams, paliek jautājums – ar ko uzvarētāji ies kopā, veidojot koalīciju?

Igaunijā svētdien notiks parlamenta vēlēšanas. Jaunākās sabiedriskās domas aptaujas liecina, ka samazinās valdības koalīcijas līderes Reformu partijas pārsvars pār opozīcijā esošo Igaunijas Konservatīvo tautas partiju (EKRE), un, ļoti iespējams, pašreizējā koalīcija varu nenoturēs.

Kāda jēga no Saeimā strādājošas Ilgtspējīgas attīstības komisijas, ja valdība uzņēmusi kursu uz paātrinātu valsts īsspējību, kas izpaužas skolu slēgšanā un medicīnisko pakalpojumu pieejamības ierobežošanā.

Uzbruka Krišjānis Kariņš Līgai Meņģelsonei tāpēc, ka reformas savajadzējās, tāpēc, ka nepatīk sievietes ministres, vai tāpēc, ka gribēja ieriebt koalīcijas partnerim “Apvienotajam sarakstam” – lūk, tāds ir jautājums.

Septiņu darba grupu, 122 ekspertu un Valsts kancelejas ierēdņu darbs valsts pārvaldes modernizēšanas jomā izpaudies 59 lappuses garā tekstā par to, kā tā tiks modernizēta. Modernizācijai nauda jau iedalīta – ik gadu papildu 859 306 eiro – mediķi, skolotāji, piensaimnieki var paciesties, bet, ja nē – var modernizēties.

Tas, ka projektu rakstīšanas kantoris “Providus” cenšas piezīsties pie Ukraiņu bēgļiem domātās naudas, nav nekas neparasts. Būtu dīvaini, ja viņi to nedarītu. Būtu brīnums, ja pitons viņa krātiņā ielikto trusīti neaprītu. Ja uz to pusi (uz trusīti vai uz ukraiņu bēgļiem domāto naudu) pat nepaskatītos.

Turpinoties, kā teiktu Egils Levits, Latvijas atpakaļslīdēšanai, aktivizējas diskusijas par Latvijas atpalicības no Lietuvas un Igaunijas cēloņiem un tās novēršanas ceļiem. Versiju ir daudz.

Ar pāļu dzinēja neatlaidību Izglītības un zinātnes ministrija turpina Latvijas skolu tīkla “optimizāciju”, latviski runājot, skolu iznīcināšanu. Rindā uz utilizāciju ir vairākas skolas, kuru vadība gan vēl cer uz brīnumu – palikt izglītības ierindā. Taču ministrijas absolūtā neinterese par skolotāju un bērnu likteni izsvītro brīnumu iespējas.

Ikviens salīdzinājums, ikviena analoģija klibo. Neviena līdzība nevar būt 100%. Un tomēr. Situācija, kāda izvērtusies ap VID “pasūtījumu galdu”, atgādina situāciju, kādā nonācis Putins. Visi saprot, ka iebraukts pamatīgā grāvī (maigi sakot), bet paši pie stūres sēdošie un viņu informatīvie apkalpotāji mundri izliekas, ka nekas nav noticis. Mēs braucam pa autostrādi un strauji tuvojamies mērķim. Viss norit pēc plāna.

Valsts kancelejas izstrādātajā “Valsts pārvaldes modernizācijas plānā 2023.–2027. gadam” kā pirmā Latvijas attīstības problēma minēta zemā sabiedrības uzticēšanās valsts pārvaldei.

“Karš nav olimpiskās spēles, tur nepietiek ar piedalīšanos,” – šāda doma izskanēja Dailes teātra un fonda “Mākslai vajag telpu” tiešsaistes diskusijā “Kā nosargāt valsti”, kas notika 24. februārī – dienā, kad apritēja gads kopš nacistiskās Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā. Diskusijas sākumpunkts bija Dailes teātra izrāde “Kur pazuda valsts?”, un šis jautājums faktiski joprojām nav atbildēts līdz galam.

Uzstājoties ar uzrunu Federācijas sapulcei, Putins paziņoja, ka Krievija aptur dalību stratēģisko uzbrukuma ieroču ierobežošanas līgumā. Turpat no tribīnes Putins arī paskaidroja – kāpēc. Tāpēc, ka pašreizējās pretstāves apstākļos pieļaut, ka ASV inspektori ložņā pa mūsu slepenajiem objektiem, esot pilnīgs absurds. Vai viņi mūs par muļķiem tur, Putins uzspēlētā izbrīnā raustīja plecus.

Baltmaizes klaipiņš, ko veikalā sauca par saiku, bija mikls, tāds kā sakrities, bet neparasti garšīgs. Vismaz tā mums šķita. Mēs, bērni, baltmaizi tobrīd ēdām pirmoreiz. Tas bija pagājušā gadsimta sešdesmito gadu sākumā. Jā, man ir tieši tik daudz gadu, lai atcerētos brīdi, kad veikalos pēkšņi parādījās baltmaize – pēc rupjmaizes “ķieģelīša” ēras. Un atceros arī pateicības izjūtu cilvēkos, sak, paldies partijai un valdībai, kas mums devusi laimi – ēst baltmaizi.

Šodien aprit gads kopš Krievijas plaša mēroga iebrukuma Ukrainā. Saucot lietas īstajos vārdos – kopš sācies karš. Karš, kuram nav redzamas ne beigas, ne arī galīgais mērogs. Varam tikai cerēt, ka tas drīz beigsies. Turpat, kur sācies. Kā lokāls, nevis pasaules karš. Protams, ar Krievijas sakāvi.