Artūrs Toms Plešs politisko makaronu kāršanas sacensībā viegli sakauj Jāni Bordānu

Artūrs Toms Plešs preses konferencē pēc Sadarbības padomes sēdes demonstrēja apbrīnojamu politisko talantu. Ne vārda par amatiem, tikai par darāmajiem darbiem. Vecākajiem kolēģiem derētu no šī jaunā, daudzsološā talanta pamācīties makaronu kāršanas mākslas virsotnes © Ekrānšāviņš

Ar ko atšķīrās preses konference pēc koalīcijas sanāksmes piektdienas pēcpusdienā no tādas pašas konferences pēc pirmdienas sarunām? No saturiskā viedokļa tikpat kā ne ar ko, bet tajā pašā laikā tās bija atšķirīgas kā nakts pret dienu.

Piektdien gaisā virmoja smaga, netverama spriedze, bet pirmdien jau bija jaušams padarīta darba atvieglojums. Kas pa šīm dienām bija mainījies?

Galvenā abu preses konferenču atšķirība bija gaisotnē. Pareizāk sakot, vienas personas noskaņojumā. Piektdien Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadītājs Jānis Bordāns izskatījās “abižots” (pēdējais laiks šo barbarismu iekļaut latviešu valodas tezaurā, jo tieši šis vārds precīzāk nekā jebkurš cits ataino noteiktu dvēselisko stāvokli), bet pirmdien bija tik priecīgs, smaidīgs, it kā būtu dabūjis kāroto konfekti, dzirdējis sirdi sildošu komplimentu vai guvis pārliecinošu apliecinājumu, ka rīt brokastīs tiks apēsts nevis viņš pats, bet gan ēdīs kādu citu.

Jādomā, ka konfekti Bordāns patiešām ir saņēmis. Visticamāk, viņam apsolīts tas, ko viņš visvairāk vēlējās - plašas izmaiņas valdības sastāvā, kas ļautu JKP gan paplašināt ietekmes sfēras, gan nomainīt tos ministrus, kuru vietā partija gribētu redzēt partijas kodolam tuvāk stāvošus ļaužus. Tāpat izskatās, ka kuluāros ir panākta vienošanas par to, ka tad, kad “ar lielu troksni nobankrotēs Zutis, būs dabūjamas viņa akcijas” (Rolanda Kalniņa filma “Ceplis”, 1972. g.). Vēl nesen gan Bordāns, gan cits viņa dvēseliskais radinieks - Krišjānis Feldmans - aicināja domstarpību risināšanu koalīcijā nesaistīt ar pašvaldību vēlēšanām, bet tagad JKP šai sasaistei ne tikai piekrīt, bet par to pat aģitē. Tātad to ir atradusi par izdevīgu esam.

Piektdien spēku attiecības koalīcijā, kā to atzina pats premjers, bija 3:2, bet pirmdien jau JKP bija aktīvākā Kariņa piebalsotāja. KPV LV runasvīrs Māris Možvillo spēja vien skumīgi noraudzīties, kā apkārtējie pret viņu sāk izturēties kā pret zaķi tajā anekdotē par zvēriem, kuri iekrituši bedrē. Nu, kuru tad ēdīsim pirmo? Bordāna neviltotais prieks, iespējams, saistāms ar iegūtajām garantijām par to, ka apēsts tiks KPV LV. Līdz ar to Možvillo vaigs bija pagalam drūms.

Kariņa un aiz viņa stāvošo “pieredzējušo” “Vienotības” spēlmaņu plāns ir vienkāršs. KPV LV situācija pēc vēlēšanām kļūs vēl smagāka, jo tās nodemonstrēs KPV LV pilnīgu un galīgu politisko (bet ne finansiālo) bankrotu. Šis politiskais krahs sniegs iespēju pārējām koalīcijas partijām bez liekiem sirdēstiem KPV LV izmest no koalīcijas, ļaujot tai mierīgi nodarboties ar mūsu visu kopīgi samestā (nodokļos nomaksātā) finansējuma “apguvi”. Tas ir sev pietuvinātām personām dodot iespējas veidot dārgas un bezjēdzīgas reklāmas kampaņas jeb, citiem vārdiem, ar vērienu izniekot naudu, ko mēs visi samaksājām saskaņā ar šīs koalīcijas bezkaunīgāko Saeimas lēmumu.

Iespējams, ka JKP apsolīts pat vairāk - vieta valdībā Gatim Eglītim. Varbūt pat paša finanšu ministra vieta, apmaiņā pret kādu citu ietekmīgu ministra krēslu, teiksim, Gogoļa ielā. Tas gan būtu pretrunā ar pašas “Vienotības” kādreiz postulēto domu, ka premjeram un finanšu ministram jānāk no vienas partijas, bet tradīcijas jau kaut kad arī jālauž. Šai versijai ticamību mazina Finanšu ministrijas nepabeigtā cīņa ar VID vadītāju Ievu Jaunzemi. Reira aizrotēšana kaut kur tālāk nozīmētu viņa zaudējumu šajā cīņā, lai gan konkrētajā gadījumā iespējama ne tikai nulles summas spēle. Tikpat labi visas saimnieciskās (lasi: VID struktūras izmantojošās savās interesēs) puses var vienoties par kādu sapratīgu kompromisu, kurā gan vilks paēdis, gan kaza dzīva. Ja tiek realizēts šis princips, tad vilks (Reirs) varētu arī tikt pārbīdīts citur.

Vai pirmdienas pamiers nozīmē to, ka valdības krīze ir izbeigta un tā tikusi atrisināta, visiem klusi vienojoties par KPV LV kautķermeņa sadali? Tā teikt būtu pārsteidzīgi. Pirmdienas nolīgumi nekādos akmeņos nav iecirsti. Nav izslēgts, ka pašvaldību vēlēšanas ievieš būtiskas korekcijas ļaužu prātos. Tāpat nav teikts, ka pašvaldību vēlēšanas ir īstais iemesls, kāpēc amatu pārdale (partiju tirgus) ir uz laiku iesaldēta. Vairāk izskatās pēc tā, ka “Vienotība” un tās premjers Kariņš vienkārši velk laiku, visai pamatoti uzskatot, ka, jo tālāk iet laiks, jo mazāk loģiska kādam izskatīsies “zirgu nomaiņa upes vidū” (Valsts prezidents Egils Levits, 2021. g. 7. marts).

Kariņš atklāti izmanto taktiku, kādu mēdz lietot profesionāli parādu neatdevēji. Viņi paļaujas, ka parāda atprasītājam kādā brīdī apniks par to atgādināt un katru reizi dzirdēt ierasto atbildi - zini, šodien nevaru, rīt... Ikviena cilvēka pacietības mērs ir galīgs, un gan jau pienāks brīdis, kad viņš šo parādu vairs neprasīs, to klusi norakstot neatgūstamos zaudējumos.

“Vienotība”, protams, necer, ka JKP pavisam samierināsies ar savu “nenovērtēšanu”, taču pastāv iespēja, ka turpmākie notikumi tās apetīti un cīņassparu par amatiem mazinās. Pie šī jautājuma jau tiek intensīvi strādāts un veidota mizanscēna, kurā “alkatīgie bordānisti” gatavi “Baltajam tēvam” rīkli pārgrauzt dēļ amatiem, kamēr pats “Baltais tēvs” stāsta, ka Latvijas politikā esot niķis likt uzsvaru uz amatiem un aizmirst par darbiem.

Cilvēkiem ir vēlme politikā redzēt svētos. Kuri tik par tautu vien domā. Tik par tautu. Ne par sevi. Līdz ar to labākos panākumus gūst tie, kuriem sekmīgāk izdodas šos svētuļus notēlot. Rezultātā politiķu repertuārā lielāko skatītāju atsaucību izpelnās dziesmas, kurās ir absolūti melīgi, toties labi skanoši vārdi. Piemēram, dziesmas par amatu nesvarīgumu. Ja popmūzikā vispopulārākā frāze ir “I wanna be with you”, tad politikā tās analogs skan: “Vispirms jāvienojas par darāmajiem darbiem.” Tas gan ir aptuveni tikpat nopietni kā - vai tad nav vienalga, cik jūs saņemsiet algā? Galvenais taču darbi, kuri būs jādara. Toties publikai patīk, tāpat kā visi tie “stay with me”.

Katrs politiskais spēks darbojas savā žanrā, taču dziesmas, kuros skan tēma “amati nav svarīgi, svarīgi darāmie darbi” JKP izpildījumā neizklausās diez cik pārliecinoši. Patiesības labad jāsaka, ka visa JKP spices (varbūt, izņemot Gati Eglīti) retorika jau sen kā neizklausās pārliecinoši. Tas arī atspoguļojas zemajos reitingos. Tas nozīmē, ka nākamā rindā, lai arī vispirms “abižos” KPV LV, būs JKP. Par spīti lielākajam mandātu skaitam. Jo publikai vairāk pie sirds iet partijas, kuras izjustāk prot izdziedāt “galvenais ir darāmie darbi, ne amati”.

Nu, nesanāk Bordānam šī ārija. Nekādi viņš nespēj paņemt augsto si. Aizvainojums traucē. Derētu pamācīties no “Attīstībai/Par!”, kas visas šīs jezgas laikā par amatiem tā arī ne reizi pat neiepīkstējās. Tikai par digitālo zaļo sertifikātu ieviešanu. Tikai par tiem. Par tautu, par darbiem. Lūk, tā ir jāprot makaroni uz ausīm karināt. Jauns čalis (es domāju Artūrs Toms Plešs), bet kāds izcils talants. Iepretī Bordānam gluži kā Operas pirmais tenors pret to tanti pie veikala “New Yorker” Līvu laukumā.

Komentāri

21. novembrī Starptautiskā krimināltiesa (SKT) izdeva aresta orderus Izraēlas premjerministra Benjamina Netanjahu, bijušā Izraēlas aizsardzības ministra Joava Galanta un vairāku palestīniešu grupējuma “Hamās” locekļu aizturēšanai. Jau nākamajā dienā mūsu Ārlietu ministrija paziņoja, ka respektēs SKT izdoto apcietināšanas orderi Benjaminam Netanjahu. Šis paziņojums izsauca asu reakciju sabiedrībā. Taču neviens (!) politiķis neuzsāka diskusiju par šo absurdo situāciju. Kāpēc?

Svarīgākais