Kā dalīs Krieviju, un vai pati sadalīšanas ideja ir laba ideja?

Prāgā notikušajā Krievijas Atbrīvoto tautu forumā tika demonstrēta šāda Krievijas sadalīšanas karte. Praktiski nerealizējama, toties lieliski izmantojama Kremļa propagandas nolūkos. Madlēnas Olbraitas “feikais” Krievijas sadalīšanas plāns darbībā © Ekrānšāviņš

Pēc Krievijas neprovocētā iebrukuma Ukrainā un zibenskara plāna izgāšanās aktualizējies jautājums par pēckara Krievijas vietu un lomu 21. gadsimta pasaulē. Lai nekad nākotnē Krievija nevarētu kaut ko tamlīdzīgu atkārtot un uz visiem laikiem no tās izdzītu impērisko bacili, tiek ierosināts to sadalīt. Vai tā ir laba ideja?

Arī Latvijas sociālajos tīklos cirkulē idejas par Krievijas sadalīšanu - sākot no Kaļiņingradas apgabala, Kuriļu salu un Čečenijas atdalīšanās, beidzot ar visas Krievijas sadalīšanu nacionālteritoriālos veidojumos pēc sākotnējā etniskā principa. Šādu Krievijas neitralizācijas modeli aktīvi propagandē Latvijas politikas galēji nacionālkonservatīvais spārns ar tā redzamāko pārstāvi, Saeimas deputātu Aleksandru Kiršteinu priekšgalā.

Ilustrācijā redzamā karte, kurā Krievija sadalīta daudzās jaunās etniskās valstīs (pamatā uz pašreizējo [nominālo] autonomiju bāzes), tika demonstrēta nupat Prāgā notikušajā Krievijas Atbrīvoto tautu forumā. Tā jau izsaukusi daudzu Putina režīma kritiķu negatīvu reakciju. Ņemot vērā, ka daudzi Krievijas liberāļi nekādi nevar atbrīvoties no jau pieminētā impēriskuma baciļa, par kuru rakstīju https://neatkariga.nra.lv/komentari/bens-latkovskis/387385-psrs-bonzas-anatolija-lukjanova-meita-jelena-lukjanova-neapmierinata-ar-latvijas-atbalstu-krieviem,

varētu domāt, ka šīs idejas noraidījums izriet tieši no šī apsvēruma. No nekādi nepārvarama krievu impērisma. Taču šai idejai ir gluži cits trūkums.

Krievijas ārpolitiku, sākot no Putina 2007. gada Minhenes runas, raksturo neslēpts revanšisms par zaudējumu Aukstajā karā un vēlme pārskatīt amerikocentrisko pasaules kārtību. Putins ir publiski paziņojis, ka PSRS sabrukumu uzskata par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu. Iedomājieties, ka kāds Anglijas un Francijas līderis skaļi paziņotu, ka Āfrikas dekolonizāciju vai vismaz stipri franciskotās Alžīrijas un Marokas zaudējumu uzskata par 20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu.

Pēdējā laika notikumi liecina, ka Putins ir strikti nostājies uz impērijas atjaunošanas ceļa. Iesākumā vismaz slāvu apdzīvoto teritoriju apvienošanu zem viena “jumta” (deviņdesmito gadu terminoloģijā un dziļākajā būtībā). Pēc tam jau redzēs, ko tālāk “apvienot” vai “pievienot”.

Tādi bija Putina plāni šā gada februārī. Ir acīmredzams, ka Ukrainā viņš ir aplauzis savus zobus, un tagad ne viens vien jau plāno, kā Krievijas “lāci” neitralizēt “uz visiem laikiem”. Teorētiski it kā labāku variantu par Krievijas sadalīšanu atsevišķās etniskās vienībās grūti iedomāties. Taču pat teorētiski tas var izrādīties ne tas labākais variants. Nemaz nerunājot par šī plāna praktisko realizāciju.

Sāksim ar to, ka līdzšinējā pasaules kārtība, kura tika iedzīvināta pēc Otrā pasaules kara un tika formulēta galīgajā redakcijā 1975. gada Helsinku sanāksmes Nobeiguma aktā, paredz esošo valstu robežu nemainīgumu. Tiesa, tāpat kā PSRS un Dienvidslāvija tika sadalīta atbilstoši esošajām savienoto republiku robežām, arī Putina Krievijas sadalīšana notiktu atbilstoši esošajām Krievijas Federācijas autonomo republiku robežām. Taču ir būtiska atšķirība.

PSRS savienotās republikas kļuva par neatkarīgām valstīm pēc labprātības principiem. Neviena pēcpadomju valsts netika radīta ārēja spiediena rezultātā. Visas republikas, ieskaitot Krieviju, pašas gribēja kļūt neatkarīgas valstis. Atsevišķs ir Kosovas jautājums, tai atdaloties no Serbijas, bet arī tur absolūtais vairākums Kosovas albāņu bija par atdalīšanos. Turklāt Kosovā ilgstoši nevarēja apturēt uz etniskās piederības bāzes balstīto vardarbību. Vai pēc pašreizējā kara un Krievijas potenciālās sakāves, teiksim, Komi republikas iedzīvotāji gribēs veidot savu neatkarīgu valsti, ir liels jautājums. Šī Krievijas sadrumstalošana var radīt milzīgā teritorijā tikai nemitīgu spriedzi nākotnē. Diez vai kādam to īsti vajag.

Taču pat ne tas ir šīs idejas lielākais defekts. Lielākais tās trūkums ir šīs idejas par valstu teritoriālo sadalīšanu, pievienošanu, pārdalīšanu arhaiskais raksturs. Šī ideja ir absolūtā pretrunā esošajai pasaules kārtībai un Helsinku garam. Ar kādu ideju pa visiem Krievijas informatīvajiem kanāliem tagad nēsājas (šis ir trāpīgākais apzīmējums šīm darbībām) Kremļa propagandisti? Ar Ukrainas sadalīšanas ideju. Lūk, Ukrainu sadalīsim starp Krieviju, Poliju, Ungāriju un varbūt arī šajā dalīšanā iesaistīsim Rumāniju, Baltkrieviju. Visiem būt labi, visi dabūs savu kumosu. Jo vairāk gribētāju kaut ko Ukrainai nokost, jo Kremlim labāk. Kāpēc?

Tāpēc, ka katrs, kurš kaut iepīkstas par kaut kādām teritoriālām pretenzijām, faktiski leģitimizē esošo robežu pārskatīšanas ideju kā tādu. Tieši ar krievu pašizgudroto tā dēvēto [bijušās ASV valsts sekretāres] Madlēnas Olbraitas Krievijas sadalīšanas plānu Kremļa propagandisti biedē savus iedzīvotājus. Ja mēs nebūtu uzbrukuši pirmie, tad “viņi” (katrs pats var izdomāt, kas ir tie “viņi”) uzbruktu mums. Prāgā demonstrētā karte tikai lej ūdeni uz šīm propagandas mitoloģijas dzirnavām.

Šobrīd jebkura robežu pārskatīšana un Kaļiņingradas (Kēnigsbergas) jautājuma aizskaršana sabiedrisko domu atgriež 19. gadsimta teritoriālās pārdales paradigmā. Tieši tajā, kurā Putins gribētu, lai pasaule domā un runā. Vēl vairāk. Putins un citi Kremļa ideologi ir pārliecināti, ka tā domā visi, tikai skaļi to nesaka. Slēpj viltīgie nelieši savus patiesos nodomus, bet mani jau viņi neapmānīs. Ne tādus vien esmu “atkodis”, sevi pārliecina Putins/Patruševs, attaisnojot savu kļūdaino/noziedzīgo agresijas aktu pret Ukrainu.

Atliek atbildēt uz jautājumu, vai Latvijai ir izdevīgas esošā pasaules politiski administratīvā iedalījuma izmaiņas, lai saprastu, ka visas šīs runas par vienas vai otras valsts sadalīšanu tādām valstīm kā Latvija ir eksistenciāli bīstamas. Viss var sākties ar vienas valsts sadalīšanu, bet beigties ar visas pasaules kartes pārdali ar neparedzamām sekām.

Mums, protams, visiem liekas, ka tagad pasaule ir kļuvusi daudz progresīvāka un labāka (bez pēdiņām), taču, kā liecina vēsture, zvērs cilvēkā var parādīties jebkurā, pašā negaidītākajā brīdī. Tas attiecas arī uz cilvēci kopumā. Tāpēc sākt kustināt valstu robežas un modināt lielās cilvēku masās resentimentu nav prāta darbs. Nemaz nerunājot par šīs Krievijas sadalīšanas praktisko pusi, kuru pat nav vērts apspriest tās praktiskās nerealizējamības dēļ.

Var jau baudkāri raudzīties uz sadalītās Krievijas karti, bet vienmēr jāatceras, ka šāds skatījums principā daudz neatšķiras no tā skatījuma, ar kādu Putins un viņa atbalstītāji dala Ukrainu, Kazahstānu, Poliju, par Baltijas valstīm nemaz nerunājot. Nevajag sliktajiem līdzināties. Pat ar it kā labiem nodomiem.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.

Svarīgākais