Jo mazāk priekšvēlēšanu laikā Kariņš "debatē", jo "Vienotībai" labāk

© Neatkarīgā

“Vienotības” paziņojums, ka tā priekšvēlēšanu debatēs nediskutēs ar korupcijā apsūdzētu un ASV sankcionētu personu, bija jau iepriekš gaidāms. Šis paziņojums vērtējams kā nenoliedzams priekšvēlēšanu gājiens. Kaut vai tā iemesla dēļ, ka “Vienotība” vislabprātāk vispār ne ar vienu nediskutētu.

Politiskā situācija Latvijā ir tāda, ka Kariņa valdībai jānovelk vēl mēnesis līdz vēlēšanām bez kaut kādu neglābjamu “podu” nogāšanas, lai tās vadītājs tādā pašā vai nedaudz izmainītā, bet principiāli līdzīgā koalīcijas kombinācijā varētu turpināt to, ko viņš pats dēvē par darbu. Pat tīri teorētiski grūti iedomāties, kam jānotiek, lai kaut kas būtiski mainītos, līdz ar to valdošā koalīcija vienkārši cenšas izvairīties no jebkādu nopietnu jautājumu risināšanas, uzskatot, ka pārsvars pār sekotājiem ir pietiekams, lai, sporta valodā runājot, “novilktu līdz tiesneša spēles beigu svilpei”, īpaši necenšoties ko darīt.

Atsevišķi opozicionāri pārmet valdībai muļļāšanos, neizlēmību, piemēram, sašķidrinātās gāzes termināļa būves jautājumā, un izsaka cerības, ka vēlētāji šo neizlēmību attiecīgi novērtēs. Tādas cerības, protams, var izteikt tikai personas, kuras vāji orientējas Latvijas politikā, jo neizlēmība, nekā nedarīšana, gaidīšana, ka gan jau problēma pati no sevis pazudīs, Latvijas politiķu reitingus īpaši neietekmē. Šis šķietamais paradokss ir viegli izskaidrojams.

Populārā pārliecība, ka vēlētāji balso - izvērtējot politiķu padarītos darbus, izteiktos un izpildītos solījumus; balso atbilstoši partiju programmām vai vismaz tajās ietvertajām nākotne vīzijām, ir patiesa visai nosacīti. Patiesībā vēlētājs balso par sev sociāli tuvām personām. Dzīvē vienmēr “pareizs” un “es kā visi” pozīcijās stāvošs cilvēks nekad nebalsos par “nepareizām”, “atšķirīgu” viedokli pārstāvošām partijām un otrādi. Protams, vienmēr var gadīties atsevišķi izņēmumi, bet kopumā valda šāds princips. Tas pats attiecas arī jau uz sīkākām detaļām.

Tā kā latviešu sabiedrībā būt neizlēmīgam bieži vien nozīmē vienkārši “nelēkt uz ecēšām”, “nebāzties ar savu īpašo patiesību”, bet būt “kā visi”, tad tas politiski nav nekāds trūkums. Drīzāk pat pluss, jo latvietis, kurš kaut kā ir izsities augstāk par pārējiem, arhetipiski pārstāv “vagaru” šķiru un nav sabiedrībā pārāk ieredzēts. Turklāt šādu “es kā visi” sabiedrībā ir vairākums, un vēlēšanās cilvēki balso par saviem priekšstāvjiem. Proti, tādiem pašiem kā viņi vai tādiem, kādiem vēlētos līdzināties.

No šī aspekta Kariņš ir caurmēra latvieša politiskais ideāls - lādzīgs, necenšas “tēlot” to, kas nav, toties cenšas ar visiem sadzīvot pa labam. Turklāt angļu valodu pārvalda kā dzimto, tāpēc var labi reprezentēt Latviju pasaulē. Kāpēc šādā situācijā viņam vēl ar kādu publiski debatēt par nopietniem ekonomiskās un politiskās dzīves jautājumiem? Vēl jo vairāk ar personām, kuras debatēt prot, kuras operē ar faktos balstītiem argumentiem, nevis plikām emocijām. Priekš kam?

Lembergs no trases ir noņemts, kas vēl tur paliek? Premjera amata kandidāti no koalīcijas partijām neskaitās, jo neko patiesi nopietnu viņi pārmest valdības vadītājam nevar, jo tā būtu šaušana arī pa sevi, bet tāda draudzīga “pakritizēšana” nav bīstama. Tā faktiski nāk tikai par labu. Neviens nevarēs pārmest autoritāras iezīmes.

Tā dēvētās krievu partijas, tāpat kā Šlesers, var teikt, ko grib, Kariņa vēlētājs viņus nedzird. Kad šie personāži atver muti, tā Kariņa vēlētājam uztveres aparātā automātiski ieslēdzas režīms - “block”.

Vēl paliek Pīlēns. Pagājušo nedēļu publiskajā telpā parādījās informācija, ka LTV it kā pieņēmusi lēmumu pie priekšvēlēšanu debatēm nepielaist personas, kuras pašas vēlēšanās nepiedalās. Šis lēmums tika uztverts kā nevēlēšanās pie debatēm pielaist Lembergu, taču faktiski tieši tāpat skar arī vēlēšanās nestartējošo Pīlēnu. Tiesa, nekāda oficiāla LTV vadības lēmuma nav, un, iespējams, tā bijusi tikai palaista pīle, kurai jāsagatavo augsne īstam lēmumam.

Lai gan LTV siltās attiecības ar Kariņa valdību nav nekāds noslēpums, tikpat labi var gadīties, ka beigu beigās, izvērtējot atsevišķu premjera kandidātu nepielaišanas pie debatēm tiesiskās sekas, Latvijas sabiedriskās televīzijas vadība no šāda lēmuma pieņemšanas varētu arī atteikties. Taču arī šāds lēmums “Vienotībai” un personiski Kariņam būtu pa rokai. Varētu labākajās putinisma tradīcijās no šādām debatēm atteikties. Vispār. Lai jau debatē tie, kuri tāpat par premjeriem nebūs, jo nākamais premjers jau ir zināms bez visām vēlēšanām - tas esmu es - Krišjānis Kariņš.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.