Lielās kompānijas “Latvenergo” un “Latvijas gāze” (LG) ziņo, ka šajos it kā grūtajos laikos guvušas rekordlielu peļņu. 2022. gada pirmajā pusgadā “Latvenergo” – 142 miljonus eiro, “Latvijas gāze” – 84,5 miljonus eiro. Attiecībā uz “grūtajiem laikiem” jālieto forma “it kā”, jo kas vieniem grūti laiki, tas otriem zelta ādere. Sašutums vai izbrīns par šādu lietu kārtību ir nevietā, jo fundamentālais princips – viss dzīves smagums jāiznes iedzīvotājiem, jo sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas uzņēmumu peļņa ir neaizskarama – ir iekļauts likumā.
Sabiedrisko pakalpojumu (elektroenerģijas, dabasgāzes, siltuma un citu) tarifus nosaka Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisija (SPRK) jeb tā dēvētais regulators. Vienmēr, kad jāizvērtē kādas institūcijas loma un vieta valsts un sabiedrības dzīvē, vispirms jāskatās, kāds ir šīs iestādes mērķis. Kāds tas ir noteikts likumā.
Likuma par “Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem” 1. pants skan: “Šā likuma mērķis ir nodrošināt iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus, kuru tarifi (cenas) atbilst ekonomiski pamatotām izmaksām, kā arī veicināt attīstību un ekonomiski pamatotu konkurenci regulējamās nozarēs...” Tālāk likums nosaka visai daudzas un dažādas regulatora funkcijas, bet kā pirmā tiek minēta: “Regulators aizstāv lietotāju intereses un veicina sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju attīstību.”
Pirmajā brīdī šie likuma panti var likties tukšas frāzes, kurās savirknēti vārdi, kuriem tur vienkārši jābūt atbilstoši birokrātiskās valodas pareizrakstības likumiem. Nodrošinām iespējas, aizstāvam lietotāju intereses, veicinām attīstību un tamlīdzīgi. Taču vienmēr, kad mērķi ir it kā vairāki, svarīga ir šo mērķu prioritāte. Teiksim, situācijās, kad nevar vienlaikus nodrošināt gan patērētāju intereses, gan pakalpojumu sniedzēju attīstību. Proti, situācijā kā tagad, kad uzņēmumu “attīstību” (lasi: peļņu) ierobežo straujš resursu cenu kāpums. Diemžēl likums nekādas prioritātes nenosaka. Nekādi ekstraordināri gadījumi netiek atrunāti.
Zināmu skaidrību ievieš likuma nākamie panti, kuros noteikta regulatora atbildība. Kas arī izskaidro līdzšinējo praksi. “Zaudējumus, kas radušies regulatora prettiesiska lēmuma vai prettiesiska administratīvā akta dēļ, atlīdzina normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.” Respektīvi, izstiepies vai saraujies, regulatoram jāseko, lai tā pārraudzītie uzņēmumi neciestu zaudējumus, jo tādā gadījumā iespējama tiesvedība.
Arī tagad ar labklājības ministra Gata Eglīša ierakstu tviterī: “Pietiks auklēties ar A. Kalvīša kungu un Kremļa kontrolēto “Latvijas gāzi”: SPRK var arī neapstiprināt tarifus, tik vienkārši”, nav nemaz tik vienkārši. LG, tiklīdz sajutīs kādus administratīvus “spaidus”, nekavējoties draudēs (jādomā, jau draud) ar tiesvedībām, un tās arī bez mazākās šaubīšanās rosinās. Latvijas valstij ir vāja pieredze šādās tiesvedībās, un tā, ja vien iespējams, no tām izvairās. Praksē tas nozīmē, ka brīdī, kad saduras iedzīvotāju un lielo korporāciju intereses, tad valsts nostājas pēdējo pusē. Ne jau aiz ļauna iemesla vai kādu “dāvaniņu” dēļ (kas gan arī nav izslēgts), bet gan tāpēc, ka tā vienkāršāk un ērtāk.
Teorētiski arī iedzīvotāji varētu prasīt, lai viņiem tiktu atlīdzināti zaudējumi, kuri radušies regulatora “prettiesiska administratīvā akta” (noteikto tarifu) dēļ, bet Latvija nav ASV, kur ir pavisam cita tiesāšanās kultūra; kur lieli, slaveni advokātu biroji par individuāli nelielu, bet kopumā iespaidīgu atlīdzību uzņemas iedzīvotāju vārdā tiesāties ar valsti, valsts iestādēm, lielajām korporācijām utt.
Latvijā šādas tradīcijas nav, tāpēc prioritātes parasti ir vienas - iedzīvotāju intereses pēdējā vietā, jo tā ir visneaizsargātākā grupa, no kuras vismazāk jābaidās. Nu ko izdarīs cilvēki? Palamās valdību, Kalvīti, LG, vēl kādu, un ar to arī viss beigsies. Bet, ja LG, “Latvenergo”, “Rīgas siltums” vai vēl kāds lielais uzņēmums nedabūs gaidīto peļņu, tad visādas nepatikšanas iespējamas. Ne tikai tiesiskas, bet var arī ienesīgus amatiņus zaudēt.
Tas vēl nebūtu viss. Latvija ir maza valsts, un augstākajos varas gaiteņos visi viens otru labi pazīst. Var arī iegūt “miera jaucēja” un visiem uz nerviem krītoša “taisnības cīnītāja” slavu. Kam tas ir vajadzīgs? Tad jau labāk rīkoties strikti likuma nospraustajos rāmjos. Ja tur teikts, ka “regulators veicina sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju attīstību”, tā tam arī būt. Jādara viss, lai nodrošinātu šim pakalpojuma sniedzējam tādu peļņu, lai tas varētu attīstīties un “nodrošinātu iespēju saņemt nepārtrauktus, drošus un kvalitatīvus sabiedriskos pakalpojumus”.
Kamēr Latvijas valsts darbosies pēc likumiem, kuri jau sākotnēji rakstīti lielo korporāciju lobiju ietekmē, tikmēr “grūtie laiki” būs tikai parastajiem iedzīvotājiem, kamēr regulatora pārraudzībā esošiem uzņēmumiem būs nodrošināta mūžīga peļņa. Neatkarīgi ne no ārējās konjunktūras, ne iekšējās pārvaldības kompetencēm.
