"Labo darbu čempionus" priekšvēlēšanu reklāmās nomaina "izlēmīgs premjers"

© Neatkarīgā

Viens no efektīvas reklāmas nosacījumiem ir reklāmas saukļa trāpīgums. Proti, reklāmas saukļa sakritība ar reklamējamās lietas būtību. Ja reklāmas sauklis vāji saistās ar reklamējamo lietu, tad šāda reklāma patērētāja ausīm iet garām.

Iepriekšējās, 13. Saeimas vēlēšanās viena no vājākajām reklāmas kampaņām, kas rezultātā noveda pie ļoti pieticīgiem rezultātiem, bija ZZS kampaņa ar pašslavinošajiem labo darbu čempioniem. Kādi “labie darbi”? Kādi “čempioni? Un kāds tam vispār sakars ar ZZS? Šajās vēlēšanās līdzīgus “panākumus”, tā vien šķiet, cenšas sasniegt “Attīstībai/Par!”.

Politiskās reklāmas no parastām, komerciālām reklāmām atšķiras ar to, ka pasūtītājs reklāmas veidotājiem pasūta reklāmu pats par sevi. Viņš lūdz reklamēt sevi. Līdz ar to reklāmas veidotājam izvirzās smaga prioritāšu dilemma - vai nu orientēties uz efektīvu rezultātu, vai primāri domāt par pasūtītāja iegribu apmierināšanu, kas ne vienmēr ir viens un tas pats.

Ņemot vērā, ka absolūtais vairākums politiķu ir izteikti narcistiskas personas, kuras svēti tic, ka ir “īpašas” un “par visiem pārējiem izcilākas”, treknākos reklāmas pasūtījumus dabū tie, kuri izdara “pareizu” izvēli. Uzmanīgi noklausās, par ko attiecīgie politiķi gribētu būt, un tādus tad arī tos zīmē. Ja paši politiķi īsti nezina, ko vispār dara un ko grib darīt politikā (kas vismaz Latvijas politikā ir visai izplatīta parādība), tad reklāmistu uzdevums ir viņiem pārliecinoši iestāstīt, ka tieši viņi ir “vislabākie” un tikai viņiem ir pa spēkam izcelt mūsu tautu un valsti sen gaidītā saulītē.

Tieši tādā veidā uz 13. Saeimas vēlēšanām radās “labo darbu čempioni”. Cik zinu, ne visai toreizējai ZZS vadībai šis sauklis šķita atbilstošs, bet galvenajiem lēmumu pieņēmējiem - tā brīža ZZS pārstāvjiem valdībā - tas likās pat ļoti atbilstošs. Jo pašu acīs šķita glaimojošs. Tas, ka sabiedrības acīs tas izskatījās kā pašslavinoša anekdote, netika saredzēts. Tāds narcistisks vistas aklums. Visai pasaulei mūs jāmīl, tāpat kā mēs mīlam paši sevi. Paskatīties uz sevi no malas? Priekš kam?

Uz šīm - 14. Saeimas - vēlēšanām “labo darbu čempionus” taisās “pārspļaut” “izlēmīgs premjers”. Par “izlēmīgu premjeru” sevi pasludinājis Artis Pabriks. Pareizāk sakot, tie lišķi, kuri tikuši pie “Attīstībai/Par!” reklāmas kampaņas pasūtījuma un Pabrikam piedziedājuši pilnas ausis: “Pabrik, tu pats esi varonis tautai. Pabrik, tu gudrs, padomā, Pabrik. Kādēļ tev jānonīkst Kariņa ēnā?”

Šo melodiju iespaidā rodas reklāmas video, kurā Pabriks ar cietēja sejas izteiksmi atzīstas, cik grūti viņam bijis šos četrus gadus pieciest Kariņa valdības muļļāšanos, bet nu ir pienācis laiks runāt tieši - nedrīkst bremzēt valsti vēl četrus gadus. Pietiek. Četrus gadus Kariņa un arī manā kā Ministru prezidenta biedra vadībā valsti bremzējām, nu tam jādara gals. Jāizraugās cits premjers - izlēmīgāks. Tāds kā es.

Atcerēsimies pirmajā rindkopā minēto reklāmas pamatprincipu - reklāmas sauklim jāsakrīt ar reklamējamās lietas būtību. Pabriks sevi pozicionē kā “izlēmīgu premjeru”, bet šajos divos vārdos nav nekā, kas kaut minimāli saistītos ar Pabriku. Viņš nevar minēt nevienu epizodi savā vairāk nekā 20 gadu ilgajā politiskajā karjerā, kas skaidri apliecinātu viņa “izlēmīgumu”.

Ja vien par “izlēmīgumu” neuzskatām gatavību nevilcinoties pamest politisko “kuģi”, tiklīdz tajā parādās pirmās sūces pazīmes. Tā 2007. gadā Pabriks izstājās no Tautas partijas, bet 2018. gadā no tobrīd šķietami grimstošās “Vienotības”. Tautas partijas gadījumā Pabriks bija pareizi uztvēris no kuģa tilpnēm nākošās skaņas, bet, bēgot no “grimstošā” “Vienotības” kuģa, viņš acīmredzami pārsteidzās. Lai gan iespējams, ka nē. Varbūt viss bija daudz vienkāršāk. “Vienotībā” Pabrika “izlēmīgumu” jau bija “atkoduši”, un viņam iegūt augstus amatus no šīs komandas vairs nebija iespējams.

Taču tā ir vēsture un partiju iekšējās attiecības. Tagad ir gluži svaigs Pabrika “izlēmīguma” piemērs. Šā gada 10. maijā premjera un iekšlietu ministres prombūtnē Pabriks kā Ministru prezidenta biedrs bija atstāts valdības vadītāja postenī. Tovakar pie okupācijas staba pulcējās Latvijas valstij nelojāli elementi un draudēja izcelties nekārtības. Patiesību sakot, šaubīgu personu pulcēšanās turpinājās visas dienas garumā, līdz ar to jau laikus varēja preventīvi reaģēt, lai līdz vakara incidentiem nemaz nenonāktu. Grūti iedomāties vēl labāku izdevību Pabrikam nodemonstrēt savu “izlēmīgumu”, iepretim neizlēmīgajam Kariņam.

Kāda bija “izlēmīgā” Pabrika reakcija situācijā, kad sabiedrība gaida kādu stingru valsts varas demonstrāciju? Pilnīgi pareizi. Nekāda. Absolūti nekāda. Lieliski atceros šo 10. maija vakaru, kad radās iespaids, ka valsts vara Latvijā ir pilnībā pazudusi. Pavisam. Tās nav. Nemaz. Vispār. Pēc 10. maija Pabrikam runāt par kaut kādu viņa īpašo “izlēmīgumu” ir klaja ņirgāšanās par sabiedrību, par vēlētājiem.

Vārdu salikumā “izlēmīgs premjers” ir vēl kāda neatbilstība. Politiskais spēks, kurš it kā izvirza šo “izlēmīgo premjeru”, vienlaikus uz premjera amatu deleģē vēl otru kandidātu - Mariju Golubevu. Ļoti jau nu “izlēmīgi”. Nevar pat līdz galam izlemt, kurš no abiem būs īstais premjera kandidāts.

Mana politiskās dzīves vērotāja pieredze liecina, ka psiholoģiskie faktori politikā spēlē ievērojami lielāku lomu nekā publiskajā telpā tiek uzskatīts. Psiholoģisko faktoru pieminēšana pat skaitās tāds kā sliktais tonis. Gandrīz vai kā uzbrukums ad hominem. Lai gan politiķi tādi paši cilvēki vien ir un viņu rakstura īpašības ir ne mazāk svarīgas kā viņu skaļi paustie uzskati. Kaut vai tāpēc, ka politiskie uzskati dažiem viegli mainās, mainoties valdošo vēju virzienam, bet cilvēka raksturs dzīves laikā mainās visai maz.

Tas, ka Pabriku par premjera amata kandidātu izvirzījušais politiskais spēks viņam blakus nominējis vēl otru kandidātu, liecina tikai par vienu - pat paša partijā nav drošas pārliecības par viņa patiesās, nevis uzspēlētās līderības dotībām. Ja jau pat viņa paša partijā nav pārliecības, ka tieši Pabriks būs “īstais”, “izlēmīgais” premjers, tad kāpēc šim šaubīgajam sauklim būtu jātic citiem?

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.