Lai arī vairums politisko apskatnieku atzīst, ka Eiroparlamenta vēlēšanas Latvijā beigušās gandrīz pilnīgi bez jebkādiem pārsteigumiem, pat šie sagaidāmie rezultāti ir iniciējuši runas par iespējamo koalīcijas paplašināšanu jeb, pareizāk sakot, par “Apvienotā saraksta” sašķelšanu, valdībā iesaistot vienus, bet tajā nepielaižot citus.
Kad tiek runāts par vēlēšanu rezultātiem bez pārsteiguma, tad parasti tiek it kā aizmirsts lielākais pārsteigums: “Vienotības” negaidīti labais rezultāts. It kā tā tam vajadzētu būt. Lai arī “Vienotība” ieguva tikai divas vietas, tā ieguva visvairāk balsu procentuāli, par spīti asajai kritikai, kas gāzās pār šī politiskā spēka galvu. Otrs politiskais spēks, kurš arī ieguva vairāk balsu, nekā vairums prognozēja, bija - “Apvienotais saraksts”.
Zināmā mērā tieši šie vēlēšanu rezultāti aktivizēja runas par iespējamām izmaiņām valdībā. Te obligāti jānorāda, ka šīs runas pašas par sevi vēl neko nenozīmē, jo šāda “valdību stādīšana” skan Vecrīgas kafejnīcās gadu desmitiem bez pārtraukuma. Līdz ar to tas nav nekas jauns. Tajā pašā laikā šīs politiskās fantāzijas, neatkarīgi no to seguma, pieder pie politiskā procesa. Tāpēc nevar teikt, ka tā ir tikai tāda tukšu salmu kulšana. Ja jau šādas runas aktivizējušās, tātad nav gluži dūmu bez uguns.
Koalīcijas paplašināšanas nepieciešamībai ir tīri objektīvs pamats. Pašreizējais vairākums (53 balsis Saeimā) ir pārāk nestabils situācijā, kad drīzumā gaidāms smags budžeta veidošanas process, būs jāizšķiras par nepopulārām nodokļu izmaiņām un jālemj, ko darīt ar “Rail Baltica”.
Darba kārtībā ir “Vienotības” (un ne tikai viņu) lolotais plāns izjaukt “mākslīgo”, neviendabīgo, politiski neloģisko veidojumu - “Apvienoto sarakstu”. Vizuāli tas izskatās viegli izārdāms. Sākotnējais līderis, kodols, ap kuru viss veidojās - Uldis Pīlēns - ir aizslīdējis kaut kur perifērijā. Dažādi, pašu ieskatā nenovērtēti politiskie indivīdi palaisti pašplūsmā. Šādam ambiciozu, šķietami nenovērtētu indivīdu kopumam teorētiski būtu jāsadalās pie pirmā vēja pūtiena. Taču apbrīnojamā kārtā tas līdz šim nav noticis. No AS ir aizgājis tikai viens politiķis (Igors Rajevs), kuru grūti uzskatīt par lielu zaudējumu.
Grūti spriest, kāda veidotos AS nākotne, ja uz Eiroparlamenta vēlēšanām viņiem neizdotos negaidīti efektīvs polittehnoloģiskais gājiens - par pirmo numuru piesaistīt cilvēku, kurš sevi pierādījis ar darbiem. Tā dēvētā tviterkonvoja izveidotāju - Reini Pozņaku. Viņš kopā ar citu “pozitīvo tēlu” - bijušo aizsardzības ministru Raimondu Bergmani - pusdzīvo AS tēlu reanimēja un iepūta tajā jaunu dzīvību. AS vēlēšanās apsteidza ne tikai Šlesera/Krištopana “mūžīgi neapmierinātos”, Ušakova un Rosļikova krievvalodīgos, bet arī “jaunās taisnības pasaules” cēlājus - “Progresīvos”.
AS labais rezultāts radīja gluži negaidītu efektu - izveidojās it kā loģisks, pašsaprotams pamats ņemt šo spēku atkal koalīcijā. “Pēkšņi” atklājās, ka AS ir gluži “normāls”, prognozējams un saprātīgs politiskais spēks, ar kuru var un varbūt pat vajag “draudzēties”. Vēl vairāk, tas izrādījās objektīvi saprātīgāks un “normālāks” nekā “Progresīvie”.
Atgādināšu, ka “Vienotība” ir izteikti tehnokrātiska nomenklatūras partija, kuras vienīgā ideoloģija - būt par valsts pārvaldes aparāta kodolu. Vislabprātāk tā sadarbojas ar ideoloģiski sev līdzīgām - tādām pašām “normālām” (pēc iespējas mazāk ekstrēmām) partijām. Šajā Saeimas sasaukumā tādas ir tieši AS un ZZS, kamēr “Progresīvie” un Nacionālā apvienība uz lietām pārāk bieži skatās caur savu nevajadzīgi ideoloģizēto prizmu. Līdz ar to “Vienotībai” šīs partijas ir mazāk ērtas praktiskajā sadarbībā.
Tajā pašā laikā, vismaz šobrīd, nav nekādas vajadzības “Vienotībai” atgrūst “Progresīvos”. Pēdējo salīdzinoši nepārliecinošajiem Eiroparlamenta vēlēšanu rezultātiem teorētiski it kā vajadzētu samazināt viņu politiskās ambīcijas un likt viņiem turēties tuvāk pie zemes. Taču ideoloģiski ekstrēmās Agneses Lāces izvirzīšana par kultūras ministri liecina, ka “Progresīvie” “pierauties” netaisās. Saprātīga pieticība nav viņu gaumē. Tur valda pārliecība: dragājam tikai uz priekšu, daudz nedomājot par reālajiem spēku samēriem.
“Vienotībai” nenoliedzami būtu komfortablāk, ja koalīcijā blakus būtu pragmatiskā, savu vietu zinošā ZZS ar Viktoru Valaini priekšgalā vienā pusē, un AS “saprātīgais” spārns, kuru iemieso “lāga vīrs” Raimonds Bergmanis, otrā pusē. Lai panāktu šādu situāciju, jāizdara tikai pats mazumiņš - jāsašķeļ AS “labajos” un “sliktajos”, kur pie pēdējiem pieskaitāmi visi tie, kuri kādreiz kaut kādā ziņā bijuši saistīti ar “Vienotību”. Šī spārna redzamākā figūra ir Edvards Smiltēns, par kuru “Vienotībā” valda vienprātība - šim personāžam blakus stāvēt uz Latvijas politiskās skatuves nedrīkst nekādos apstākļos.
Problēma ir tikai tā, ka AS, pat nebūdams tīri cilvēcīgi vienots, nevēlas šķelties. Šo politisko spēku pārsvarā veido pieredzējuši politiķi, kuri ne reizi vien mainījuši savu partejisko piederību. Viņi saprot, ka kaut ko diktēt var vienīgi kā kopīgs spēks un, sadaloties pa vienam, riskē zaudēt jebkādu relevanci. Īpaši jau nonākot aci pret aci ar tādiem rūdītiem aparāta intrigu meistariem, kādi nolasījušies “Vienotības” rindās.
Arī “Vienotības” politiskā šaha mīļotāji ar šo “koalīcijas paplašināšanu” īpaši nesteidzas. Pat ja kādu opozīcijas politiķi izdotos pārvilināt, tas neko daudz nemainītu. Tāpat bez “Progresīvajiem” neiztikt, un beigu beigās tas pat varētu vairot “Progresīvo” neaizvietojamības sajūtu ar sekojošu nekaunības pieaugumu.
Atsevišķi jārunā par kādu pagaidām vēl nenostabilizējušos Latvijas politiskās prakses īpatnību. Proti, politisko pārmaiņu iespējamību bez valdības gāšanas. Pērn toreizējais premjers Krišjānis Kariņš centās nomainīt visus koalīcijas partnerus, paliekot savā amatā. Šo savdabīgo precedentu viņam neizdevās realizēt ne tāpēc, ka Satversme vai Kārtības rullis to neļautu darīt, bet gan tikai tāpēc, ka politiskajā šķirā viņš vairs netika uztverts kā vēlamākais Ministru prezidents. Sistēma pati neļāva Kariņam izvērst šādu rokādi, lai gan šī brīža juridiskais ietvars to pieļauj.
Ja tuvākajā laikā netiks juridiski precīzi atrunāti noteikumi, ar kādiem iespējamas šādas koalīcijas nomaiņas, valdību nomināli nemainot, tad mūsu politiskajā dzīvē agri vai vēlu sagaidīsim negaidītus brīnumus, kas ne vienmēr būs patīkami. Tāpēc politiķu juridiskajam spārnam šis jautājums būtu jāsakārto apsteidzoši, lai vēlāk ar atpakaļejošu datumu nebūtu jāsūkstās, ka atkal esam kaut ko palaiduši garām.
Tikmēr uz citu valstu (ASV, Francijas, Lielbritānijas, daļēji arī Vācijas) fona Latvijas politiskā dzīve izskatās mierīga kā Latvijas daba. Brauc trīs stundas autobusā no Liepājas uz Rīgu, un tikpat kā nekas nemainās - zaļi lauki, zaļi meži, miers un klusums.
Pat ja koalīcijā būs kādas kosmētiskas izmaiņas, uz Latvijas politisko kursu tas tikpat kā nekādu iespaidu neatstās. Politisko zemestrīču cienītājus grūti iepriecināt. Latvijas politiskā prognoze ir līdzīga meteoroloģiskajai - mainīgs mākoņu daudzums, brīžiem saulains, brīžiem apmācies, vietām īslaicīgs lietus. Vasara Latvijas politiskajā dzīvē neskaitās asu politisko aktivitāšu laiks.
