Straujā un, galvenais, patiesos iemeslus slēpjošā kultūras ministru nomaiņa izraisīja vispārēju neizpratni. Kāpēc? Kā dēļ? Kas slēpjas aiz šiem “personiskas dabas apsvērumiem”? Kā šī nomaiņa ietekmēs politisko stabilitāti valsti? Vai tā būs vienīgā ministru nomaiņa?
Jautājums par to, vai šī ministru maiņa bija rūpīgi gatavota un saskaņota, vai arī tieši otrādi: spontāna un situatīva, ir svarīgs ne tikai no ziņkārības viedokļa. Tam ir tīri praktiska un nākotnes procesus ietekmējoša jēga.
Ja tur viss bija iepriekš rūpīgi sagatavots, sarunāts un saskaņots, tad tā ir tikai kosmētiska operācija, kura tikai cementē valdību un koalīciju kopumā. Nomainīja vienu padrupušu ķieģelīti pret stingrāku. Cita bilde iezīmējas, ja šis tomēr bija vienas partijas - “Progresīvo” - zināmā mērā riskants gājiens, kura gala iznākums līdz galam nevienam nebija skaidrs. Tādā gadījumā parādās partiju “chicken game” (kurš pirmais nobīsies, nomirkšķinās) pazīmes ar uzvarētājiem un zaudētājiem, kuri vēlāk gribēs atspēlēties.
Ātrums, ar kādu viena Agnese - Logina - tika aizvietota ar citu - Lāci, ļauj visai droši teikt, ka pašiem “Progresīvajiem” šī rokāde nebija negaidīta un tieši partija to arī iniciēja. Vai šis solis bija saskaņots ar pārējām koalīcijas partijām vai kaut vai ar “Vienotību”? Šādas pārliecības nav. Kaut vai spriežot pēc nenoslēpjamā satraukuma, kurš valdīja politiskajā šķirā laika posmā starp pirmdienu un ceturtdienu, un “Progresīvo” neslēptā un neviltotā prieka pēc tam, kad Saeima ceturtdien apstiprināja Lāci amatā. Tagad ar atpakaļejošu datumu viegli teikt: tur viss bija skaidrs no paša sākuma, taču zināms nenoteiktības elements pastāv vienmēr, kas liek uztraukties arī tad, ja viss ir it kā droši sarunāts.
Vai par Loginas gaidāmo demisiju zināja premjerministre Evika Siliņa? Visticamāk, viņa bija informēta par šādu iespējamību. Neoficiāli brīdināta, ja tā vispār var teikt mūsu šaurā pīļu dīķīša kontekstā. Kāda tam visam nozīme?
Tāda, ka šajā laikā no pirmdienas rīta līdz ceturtdienas priekšpusdienai valdība un koalīcija atradās “gaisā pakārtā” situācijā, jo politiskā šaha cienītājiem (viņi paši sevi uzskata par lielmeistariem) bija jāizšķiras par nebūt ne acīmredzamu gājienu. Pēc “Progresīvo” pirmdienas gājiena viss Vecrīgas politisko komentētāju, “valdību stādītāju” korpuss manāmi saviļņojās jaunu politisko satricinājumu gaidās.
Pērn, nomainot koalīcijas partnerus, “Vienotība” ieguva krietni labāku pozīciju, nekā tai bija iepriekš. Pirms tam Nacionālā apvienība (NA) un “Apvienotais saraksts” (AS) bija sabloķējušies vienā, samērā konservatīvi noskaņotā blokā, kas neļāva “Vienotībai” pārņemt to iniciatīvu, kas tai it kā pienācās, esot koalīcijas galvgalī.
Nomainot AS pret ZZS, “Vienotība” ieguva krietni pakļāvīgāku un pielaidīgāku partneri. Pieci gadi opozīcijā bija ZZS iemācījuši pie galda skaļi nerunāt. Nomainot NA pret “Progresīvajiem”, “Vienotība” guva iespēju izdabāt savam kreisi liberālajam spārnam. Ratificēt Stambulas konvenciju un izdarīt citus simboliskus žestus.
Skaidrs, ka jaunā koalīcija “Vienotībai” bija daudz komfortablāka. Taču, ja ar ZZS viss bija kā plānots (viņi stingri turējās sev atvēlētajā aplokā un nepretendēja ne uz ko vairāk), tad ar “Progresīvajiem” tā gluži nesanāca. Par dažu “Vienotības” vecbiedru iecerēto šīs partijas “apēšanu” varēja aizmirst. Turklāt izrādījās, ka “Progresīvo” ministri ir ne tikai politikā iesācēji un nevēlas spēlēt pēc noteikumiem (ko vērta ir ilggadējā Aizsardzības ministrijas valsts sekretāra Jāņa Garisona “aizrotēšana” vien), bet ir arī “nelaimes putni”. Proti, politiķi, kuri ar saviem izteikumiem vai vienkārši ar savu atrašanos kādai lietai pārāk tuvu bojā kopējo ainu, tādējādi velkot visu valdības reitingu uz leju. Līdz ar to pastāvēja variants veikt plašākas politiskās pārbīdes, neapmierinoties tikai ar kultūras ministru nomaiņu.
Ilggadējo saimniecisko saišu saraušana Aizsardzības ministrijas iepirkumos nevarēja neizraisīt izteiktu nepatiku zināmās aprindās. Pie Evikas Siliņas biroja un viņas kabineta veidojās nepamierināto uzņēmēju rindas. “Tas briļļainais profesors nekā nesajēdz no praktiskās politikas,” bija šo uzņēmēju galvenais vēstījums. Siliņa visu saprata pareizi. “Pagaidiet vēl mazliet. Pēc vēlēšanām visu nokārtosim,” viņa atbildēja caur saviem padomniekiem.
Vēlēšanas pagāja. “Vienotība” parādīja labāku rezultātu, nekā tika gaidīts, bet “Progresīvie” tieši pretēji - sliktāku. Atsākās zvani ar aicinājumiem: laiks pildīt solīto. Siliņa atskaņoja viņai sagatavoto tekstu: “Aizsardzības ministrijā nepieciešama reorganizācija”, liekot nepacietīgākajiem saprast: nesteidziniet zirgus, viss ir procesā.
Aizsardzības ministrs Andris Sprūds tikmēr sēdēja savā kabinetā Valdemāra ielā 10/12 un rauca degunu: “No kurienes nāk tā sviluma smaka?” Lai arī viņš pats skaitās “Progresīvo” ministrs, partijas augstākajai vadībai viņš palicis svešs. Sprūds lieliski saprata, ka vajadzības gadījumā viņu viegli upurēs. “Nekas, neesmu šim krēslam pieaudzis. Galu galā varu darboties arī tālāk akadēmiskajā vidē,” viņš sevi mierināja, kaut amata zaudēšana ne pēc savas gribas vienmēr ir nepatīkama.
“Progresīvo” vadība izlēma upurēt citu. Kultūras ministri, kura jau ilgstoši tika sabiedrības pelta. Logina jau no sākta gala šķita nepiemērota ministra amatam. Pat nerunājot par viņas kompetenci. Šaubas radīja viņas psiholoģiskā gatavība. Lai ierastos sarkanā vakarkleitā uz, teiksim, klases salidojumu, ir jābūt “iekšām”, kas ne katrai ir. Tāpat arī “iznest” ministra amatu ne katram dots. Bez papildu stimulatoriem. Atrodoties tik augstā amatā, saasinājās viņas jau agrāk novērotie trūkumi, kas lika apkārtējiem teikt: visiem būs labāk, ja tu šo darbu atstāsi. Līdz ar to runas, ka parlamentārā sekretāre Lāce “nokodusi” ministri Loginu, arī nav gluži bez pamata.
Taču atgriezīsimies pie politiskā šaha spēles. Upurējot Loginu un viņas vietā nekavējoties izvirzot Lāci, “Progresīvie”, kā jau teikts, stipri riskēja, jo Lāces līdzšinējā darbība, it īpaši pretrunīgi vērtētā darbība organizācijā “Gribu palīdzēt bēgļiem” un citas ar imigrāciju saistītās aktivitātes šodienas kontekstā nav diez cik populāras.
“Progresīvie” ar satraukumu gaidīja: kā atbildēs “Vienotība”? “Vienotība” premjerministres personā varētu, atsaucoties uz Satversmi (valdības locekļus aicina Ministru prezidente) un sabiedrības neviendabīgo reakciju, rosināt “Progresīvos” virzīt citu kandidāti. Ja tā notiktu, tad
“Progresīvajiem” nekas cits neatliktu kā norīt krupi un pakļauties. Tas viņu jau tā pēc vēlēšanām sašķobījušos pozīciju tikai vēl vairāk pavājinātu.
Taču, ja “Vienotība” izspēlētu šādu gājienu, tad arī tā riskētu. “Progresīvie” varētu iespītēties, un tas īsi pirms Jāņiem, pirms Saeimas pavasara sesijas beigām un vasaras brīvdienām izraisītu dziļu politisko krīzi. Vai mums to vajag, sev jautāja “Vienotības” stratēģi un ātri arī atbildēja - nē. Mīļā miera labad šoreiz ļausim viņiem “uzvarēt”. Gan jau “Progresīvajiem” atspēlēties vēl pagūsim vai ,vēl labāk, liksim viņiem par to vēlāk mums atmaksāt.
Jā, bet kā tad uzņēmēji, kuri prasīja aizsardzības ministra galvu un kuriem tas mājienu formā jau bija apsolīts?
Viņiem jau sagatavota atbilde: Jūs taču redzat, cik nestabils ir šis koalīcijas vairākums. Cik trausla ir esošā valdības konstrukcija. Jūs šādā situācijā gribat iegrūst valsti nopietnā politiskā krīzē? Situācijā, kad jādomā par budžeta veidošanu, kad jādomā par nodokļu sistēmas reformu, kad jādomā, kur atrast naudu ne tikai aizsardzībai, bet arī “Rail Baltica”. Nomierinieties un mēģiniet paši lietas risināt. Premjerei ir svarīgāki valstiski uzdevumi par jūsu šaurajiem, savtīgajiem mērķīšiem.
