Ja mašīnas motorā dzirdams kāds “grabošais gultnis”, tad tas jānomaina pēc iespējas ātrāk. Jo ilgāk šo grabēšanu ignorē, jo lielākas iespējas, ka ķibele notiks pašā nepiemērotākajā brīdī ar postošākajām sekām. Evikas Siliņas valdībā šāds grabēšanas avots ir satiksmes ministrs Kaspars Briškens. Atļaušos teikt, ka viņš ir ne mazāks “grabošais gultnis” arī pašai partijai “Progresīvie”.
Kāpēc Evika Siliņa šajās dienās nomainīja savu preses sekretāru Aleksi Zoltneru pret Edīti Matusēviču, var tikai minēt. Taču acīmredzot arī pati ministru prezidente jūt, ka pamati zem viņas politiskās varas kājām sāk ļodzīties, un šīs sajūtas iniciē neapmierinātības izgāšanu uz tiem, uz kuriem to var samērā brīvi darīt.
Ir maz šaubu, ka Siliņa arī no satiksmes ministra savā valdībā ar prieku tiktu vaļā tūlīt pat uz brokastlaiku. Taču politiskās spēles noteikumi to tik viegli neļauj izdarīt. Šim nolūkam nepieciešama politiskā jauda. Gribasspēks. Drosme. Spēja stingri, nodevīgi nenodrebot balss saitēm, pateikt: “Paldies par darbu. Uz redzēšanos. Veiksmi.” Skaidri apzinoties nākamos soļus, ja no valdības ārā metamais iespītēsies un viņam būs savas partijas atbalsts.
Pagaidām neizdodas politiski vienoties par Briškena klusu un mierīgu “aizrotēšanu” kaut kur tālāk no acīm, kaut arī pie tā tiek strādāts. Siliņu no nekavējošas asas rīcības Briškena jautājumā attur tieši šī nenoteiktība par tālāko rīcību, ja “Progresīvie” nostājas pozā un draud iziet no valdības. Tā kā to nevar izslēgt, tad pagaidām visi ietur nogaidošu taktiku.
Jāatzīst, ka par nosacīto valdības stabilitāti netieši liecina arī mazā “Vecrīgas kafejnīcu valdības stādītāju” aktivitāte. Tajā pašā laikā spriedze starp politiskajiem spēkiem tieši “Rail Baltica” jautājumā aug. Tas viegli izskaidrojams, jo tā ir pašlaik centrālā politiskā problēma. Uz tās fona ikviena politiskā figūra var gan iegūt papildu punktus, gan tos zaudēt.
Atsevišķs jautājums: vai paši “Progresīvie” nejūt un nesaprot, ka Briškens ar savu nepārspējamo “daiļrunību” (pieklājīgi izsakoties) jau tracina gandrīz visu politiski aktīvo sabiedrības daļu? Vai viņi nesaprot, ka ministra muldēšana + plātīšanās ar rokām velk uz leju arī viņu pašu partijas reitingu? Vai tiešām viņi domā, ka ietiepīga savējo atbalstīšana, neatkarīgi no visa, liecina par kaut kādu iekšējo spēku un solidāru stingrību?
Tā tas tiešām būtu, ja Briškens stingri un nelokāmi iestātos par kādu partijai svarīgu, principiālu, bet sabiedrībā ne pārāk populāru ideju. Taču tā tas nav pat ne uz to pusi. Briškenu cilvēki kritizē nevis par viņa stingro, principiālo, varbūt kādam nepieņemamo pozīciju, bet gan tieši par pretējo. Par to, ka gada laikā, kopš viņš ir satiksmes ministrs, situācija ap “Rail Baltica” projektu nav kļuvusi ne par mata tiesu skaidrāka. Tieši otrādi. Tā ar katru dienu kļūst arvien haotiskāka.
Tiek dibinātas arvien jaunas “tematiskās” un “operacionālās” darba grupas, kuras nodarbojas ar to, ko Briškens vislabāk prot - tukši muldēt, jo “darba grupu” raksturīgākā iezīme - neviens ne par ko neatbild. Toties saņem atalgojumu, kurš “parastai tautai” pat sapņos nav rādījies. Tādu, ko publiski nemaz nedrīkst atklāt.
Patiesības labad jāatzīst, ka burtiski pēdējā mēneša laikā Briškena pozīcija “Rail Baltica” jautājumā ir konkretizējusies. Tagad viņš iestājas par Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas un lidostas “Rīga” dzelzceļa stacijas pabeigšanu un šo abu staciju savienošanu ar vecā platuma dzelzceļa sliedēm, kā arī lidostas savienojuma izbūvi (ar Eiropas platuma sliedēm) uz dienvidiem (Lietuvas virzienā) ar pamata trasi.
Taču šim priekšlikumam asi iebilst finanšu ministrs Arvils Ašeradens, kurš principiāli iestājas: nākamajos četros gados ne centu budžeta naudas šim projektam ārpus pamata trases būves. Tikai pamata trasi (tas nozīmē vienu sliežu ceļu pa laukiem un mežiem, apejot Rīgu) un neko vairāk.
Šeit jānorāda, ka tam, vai tagad Briškenam izdosies vai neizdosies atnest uz valdību tādu “Rail Baltica” projekta turpināšanas piedāvājumu, kas visus apmierinās, vairs nav būtiskas nozīmes. Politikā, kā jebkurā publiskā profesijā, kurā esi atkarīgs no cilvēku simpātijām, ja esi ieguvis sliktu slavu, tad atpakaļceļa nav. Ja tevi publika izsvilpj, kad pie pilnām skatītāju tribīnēm izdari simbolisko ripas iemetienu hokeja spēlē, tad viss. Labākajā gadījumā vēstnieka amats kaut kur patālāk.
Runa tagad jau vairs nav tikai par Briškenu. Runa ir par valdību kopumā. ZZS Saeimas frakcijas nupat pieņemtais lēmums neatbalstīt budžetu, ja netiks ievērotas pašvaldības prasības par finansējuma nodrošināšanu pašvaldībām uzlikto funkciju veikšanai, ir simptoms tam, ka ZZS pēc ilgstošas atrašanās ne tikai opozīcijā, bet gandrīz vai “izstumto” statusā ir atguvusies, apbružājusies varas koridoros un atkal gatava pacīnīties par labāku vietu pie galda.
Arī “Vienotība”, kā to apliecināja nupat notikušais partijas kongress, nejūtas ne pie kā vainīga un pat nedomā kaisīt pelnus sev uz galvas. Atsevišķu politisko aktīvistu sociālajos tīklos popularizēto frāzi - “lūk, pie kā Latviju 15 gados novedusi “Vienotība”” - paši “Vienotības” politiķi neuztver kā vērā ņemamu. Viņi joprojām jūtas kā augstākās līgas līderi, lai ko tur daži “margināļi” dziedātu.
Pagaidām ne “Vienotība”, ne ZZS neizrāda īpašu gatavību kaut ko būtisku mainīt esošajā politiskajā salikumā. Kā politiski spēki tie abi jūtas samērā komfortabli, jo plašākas kritikas krustugunīs pārsvarā nonāk tieši “Progresīvie” un tieši par satiksmes nozari.
Tas, ka tuvākajos mēnešos būs jāpieņem valsts budžets, Siliņas valdības stabilitāti drīzāk nostiprina nekā grauj. Latvijas politiskajā mitoloģijā ļoti augstu kotējās vārds - atbildīga politika. Agrākos laikos aiz šīs “atbildības” izkārtnes tika izdarīti sāpīgi un valsti gan īstermiņā, gan ilgtermiņā novājinoši gājieni. Piemēram, Valda Dombrovska/Ilmāra Rimšēviča nolobētā (visticamāk, personisku interešu vadīta) “iekšējā devalvācija” ar bēdīgi slaveno “budžeta konsolidāciju”, kuras cena bija vismaz 100 000 cilvēku došanās emigrācijā un lielas daļas tur palikšana kopā ar jau svešatnē dzimušajiem bērniem.
Neskatoties uz šīs politikas smagajām sekām, tā joprojām lielā daļā Latvijas sabiedrības skaitās “pareiza” un “atbildīga”. Pēdiņās, jo nekādi nevaru šos vārdus konkrētajā gadījumā uztvert atbilstoši to jēgai. Tajā pašā laikā “atbildīgā politika” joprojām ir ārkārtīgi spēcīgs zīmols Latvijas politiskajā sistēmā. Visi grib būt “atbildīgi” un baidās tikt nosaukti par “populistiem”.
Tāpēc uz šīs “atbildības” platformas Siliņas valdībai nedraud drīza krišana, lai gan esošās konstrukcijas arvien spēcīgāka ļodzīšanās ir acīmredzama. Tikai un vienīgi no pašas Siliņas tagad ir atkarīga viņas valdības nākotne. Vai nu viņa šo ļodzīšanos apturēs, stingri saņemot vadības grožus savās rokās, vai arī, kā mēdz teikt, process turpināsies. Ar likumsakarīgu iznākumu.
