Šā gada 7. septembrī Latvijas teritorijā ieklīdušo (vai tomēr testēšanas nolūkā iesūtīto?), gandrīz 100 kilometrus nolidojušo un Gaigalavas pagastā nokritušo Krievijas dronu “Shahed”/”Geranja” var uztvert gandrīz kā augstāku spēku sūtītu zīmi lāča ziemas miegā guļošajai Latvijas aizsardzības sistēmai.
Tagad, kad atklājies, ka šo dronu ar 50 kilogramu sprāgstvielu pildījumu mūsu pretgaisa aizsardzības sistēma nemaz nav pamanījusi un par drona parādīšanos Latvijas gaisa telpā ziņojis kāds vietējais iedzīvotājs Voldemārs jau pēc tā nokrišanas, ir pēdējais laiks pamosties un sākt enerģiski darboties, nevis turpināt runāt par “tvērumiem”, par procentiem no IKP un tamlīdzīgām daiļmuldēšanas formām.
Var tikai izteikt atzinību “De facto” žurnālistiem, kuri šoreiz bez mazākās ironijas pierādījuši, ka viņu rīcībā esošie resursi tiek lietderīgi izmantoti, nevis izniekoti pie varas neesošu margināļu un politiski nesimpātisku personu “atmaskošanai”.
Konkrētais gadījums jāskatās divās plaknēs. Politiskajā un militārajā. Vispirms par politisko.
Nav ne mazāko šaubu, ka 9. septembrī šim incidentam veltītajā preses konferencē gan aizsardzības ministrs Andris Sprūds, gan Latvijas Bruņoto spēku komandieris Leonīds Kalniņš meloja sabiedrībai, acīs skatīdamies.
Atcerēsimies šo melu stāstu Kalniņa izpildījumā vārds vārdā: “Visa incidenta... līdz tam laikam [līdz tas nokrita]... mūsu bruņotie spēki un gaisa spēki monitorēja šo te situāciju, un mēs principā darbojāmies atbilstoši tiem noteiktajiem procedūru līmeņiem, un, protams, sadarbojāmies ar saviem partneriem NATO valstu iekšienē. Mēs informējām arī NATO komandvadību, mums bija cieša informācijas apmaiņa ar mūsu kaimiņiem.”
Diez vai šodien Kalniņš spētu atbildēt, ko viņi tur “monitorēja”. Atbilstoši kādiem “procedūru līmeņiem” viņi darbojušies? Ar kādiem “partneriem NATO valstu iekšienē” sadarbojās? Par ko un kādu NATO komandvadību informēja un ar kādu informāciju apmainījušies ar mūsu kaimiņiem? Vai ar Voldemāra kunga telefona numuru?
Lai arī sabiedrība pēc šīs 9. septembra juceklīgās un nepārliecinošās preses konferences tā arī palika dziļā neskaidrībā par notikušo, šķita: atbildīgajiem būs izdevies lietu paslaucīt zem tepiķa, cerot, ka tā tur “uzsūksies” un aizmirsīsies. Nekas neliecināja, ka viss vēl priekšā un Sprūdam ar lielu ticamību nāksies atgriezties akadēmiskajā profesūrā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka tobrīd no viņa partijas galvenais kandidāts uz grēkāža lomu, kuru mest pāri strauji augstumu zaudējošā gaisa balona groza malai, bija satiksmes ministrs Kaspars Briškens.
Tagad, kad šie meli de facto ir pierādīti, tad variantu nav. Sprūdam ir ministra amats jāatstāj. Ja melos pieķerts cilvēks turpinās vadīt šobrīd Latvijai tik nozīmīgo ministriju, tad tas būs apkaunojums un nenomazgājams traips visai Evikas Siliņas valdībai.
Arī pašiem “Progresīvajiem” izlikties, ka nekas tāds taču nav noticis, nozīmētu demonstrēt pilnīgu bezprincipialitāti un sava veida nepotismu - mēs nekad nekādas savas kļūdas neatzīstam, jo nekad nekļūdāmies. Mums vienmēr taisnība.
No politiskā aspekta tur viss ir skaidrs. Sprūdam jādemisionē. No militāri personālā aspekta situācija ir līdzīga. Nacionālos Bruņotos spēkus nevar un nedrīkst vadīt vispārzināms melis. Nav pat svarīgi konkrētajā gadījumā, kāpēc viņš melojis. Bruņoto spēku galvgalī jābūt cilvēkam, par kura vārdu atbilstību darbiem nevar būt ne mazāko šaubu. Meļiem nav vietas augstākajā virspavēlniecībā.
No militāri tehniskā aspekta situācija ir krietni sarežģītāka. Rit trešais kara gads. Es šeit nerunāju par to, ka karadarbība Ukrainā notiek jau kopš 2014. gada. Es runāju par to, kā cilvēki Latvijā to uztver. Kad tiek teikts: pirms kara vai pēc kara, tad ar to tiek saprasts laika posms pirms vai pēc 2022. gada 24. februāra.
Ukrainas pretošanās mums ir devusi laiku sagatavoties. Bail pat iedomāties, kas būtu, ja Putins 2022. gadā sadomātu “paņemt atpakaļ Pribalķiku”. Visus šos trīs gadus, kurus Ukrainas bruņotie spēki mums dod, ir valdījušas cerības, ka nu tagad, kad visiem skaidrs, uz ko ir gatavs ar savām “ģeopolitiskajām” fantāzijām apmātais Kremļa saimnieks, mēs paātrinātos tempos 7/24 režīmā stiprinām valsts aizsardzību.
Mūsdienu karā tieši droni un pretdronu aizsardzības sistēmas spēlē ļoti nozīmīgu lomu. Tagad atklājies, ka gandrīz trīs gadus pēc kara sākuma mums nav pretdronu gaisa aizsardzības. Toties mums ir kaut kādas apkaunojošas runas par “Dronu koalīciju”. Kāpēc apkaunojošas? Tāpēc, ka tieši dronu ražošanu Ukrainas rūpniecībai ir izdevies izvērst patiesi industriālos apjomos. Šī Ukrainas industrija spēj saražot dienā nesalīdzināmi vairāk dronu, turklāt īstu bezpilota lidaparātu, nekā to vienu (!) paleti Ķīnā ražoto spēļmantiņu, ko pirms kāda laika sociālajos tīklos demonstrēja Sprūda vadītās Aizsardzības ministrijas preses dienests.
Karš Ukrainā ir parādījis, ka gan NATO, gan Latvijas aizsardzības struktūras ir ārkārtīgi neelastīga, smagnēja, birokrātiska mašinērija. Pastāv reālas bažas, ka, par spīti karam un jaunajai realitātei, šīs aizsardzības struktūras darbojas veco ilgtermiņa līgumu un projektu ietvaros. Respektīvi, pastāv bažas, vai ģenerāļi negatavojas iepriekšējam karam. “Neatkarīgā” par to jau rakstīja šeit.
Šobrīd pēc šī incidenta ar Gaigalavas/Voldemāra dronu šīs bažas jau pāraug visnotaļ pamatotās bailēs. Ja tas tā nav, tad Bruņoto spēku vadībai būtu šīs bailes jāizkliedē un sabiedrībai pārliecinoši jāpaskaidro, ka visi Latvijas aizsardzības sistēmu attīstības plāni notiek saskaņā ar jaunākajām militārajām atziņām, kuras tiek iegūtas, regulāri konsultējoties ar Ukrainas speciālistiem, nevis Briseles rakstāmgaldu “karotājiem”.
Šis skaidrojums jāveic militārpersonām, kurām sabiedrība tic un aiz kurām nevelkas šis melu plīvurs, kā aiz anekdotiski padumja diversanta izpletnis. Katrā ziņā ģenerālleitnants Kalniņš šī persona nav.
P.S. Kolēģe Elita Veidemane tviterī uz publiski izskanējušajiem aicinājumiem aizsardzības ministram atkāpties atbildēja: “ak dies tēs... tās amatpersonas pat nepamanīs, ka bijis tāds sižets iekš TV, un neviens nekur neatkāpsies.”
Ja tiešām neviens neatkāpsies, tad ar mūsu valsts pārvaldi un tās drošību ir daudz, daudz sliktāk, nekā mēs varam iedomāties.
