Latvijas aizsardzības ministrs Andris Sprūds nupat Rīgas starptautiskajā konferencē savu uzrunu sāka ar vārdiem: “Kopā NATO esam daudz spēcīgāki par agresorvalsti. Bet ir jādara vairāk!”
Frāzi, ka NATO kopējais militārais, ekonomiskais un tehnoloģiskais pārākums vairākkārt (IKP pat 15 reižu) pārsniedz Krievijas potenciālu, esam dzirdējuši neskaitāmas reizes. Tas izskanējis tik bieži, ka pamazām jau zaudējis jēgu - nu un? Ko dod šis pārākums, ja Rietumi (NATO) nekādi nevar noslēpt paniskas bailes no šī “vājnieka” un dara visu, lai tikai nebūtu šis pārākums - “esam daudz spēcīgāki” - jāpierāda darbos. Ar vārdiem jā. Esam tik spēcīgi un vienoti kā vēl nekad agrāk un tamlīdzīgi, bet kā ir ar darbiem?
Savulaik līdz Berlīnes mūra krišanai 1989. gadā NATO (lasi: ASV) aiz Varšavas bloka valstu rietumu robežām bija koncentrējuši tādus spēkus, ka Rietumeiropa varēja justies salīdzinoši droši. Visiem viss bija skaidrs kā divreiz divi. Ja “krievu tanki” sadomās iet pāri Elbai uz Lamanšu, tad tiem pretī stāsies ārkārtīgi spēcīgi ASV bruņotie spēki ar simtiem tūkstošu lielu karaspēku, desmitiem tūkstošu tanku un citu moderno kaujas tehniku.
Ko mēs redzam šodien? Neko tamlīdzīgu. Pat ne tuvumā. Lūk, aizvadītajās brīvdienās Vācijas tabloīds “Bild” publicējis “kara spēles” izklāstu, kurā modelēts iespējamais Krievijas iebrukums Baltijas valstīs. “Kara spēle” izspēlēta ASV domnīcā “Center on New Generation Warfare”, un tās izstrādē piedalījušies pazīstamie NATO atvaļinātie ģenerāļi Filips Brīdlovs (Philip Breedlove) un Bens Hodžess (Ben Hodges).
Saskaņā ar scenāriju, iebrukums sāktos pēc Krievijas uzvaras Ukrainā līdz 2027. gadam. NATO būtu nepieciešamas ap desmit dienas, līdz kaujas laukā, alianses kolektīvās aizsardzības 5. panta ietvaros, ierastos galvenie NATO spēki.
Iebrukuma pirmajās dienās Krievija ieņem Latviju un uzbrūk Lietuvai, vienlaikus virzoties arī no Baltkrievijas un Kaļiņingradas apgabala puses. Desmit dienās lielākā daļa Lietuvas jau būtu okupēta, bet Latvija kā neatkarīga valsts beigtu pastāvēt. Tiek pieņemts, ka iebrukuma atvairīšanā galveno lomu spēlētu Baltijas valstīs (Lietuvā) izvietotais Vācijas karaspēks. Līdz 2027. gadam Vācijas kontingentu veidos 4000 cilvēku liela brigāde, kas būs bruņota ar tankiem “Leopard”.
Kara desmitajā dienā Lietuva būtu “izpostīta un daļēji okupēta”, norāda pētījuma autori. Viņu scenārijā Rietumu reakcija nebūtu nekavējoša, bet gan izietu caur tradicionālo saskaņošanas procedūru. Izstrādājot šo scenāriju, tiek pieņemts, ka līdz tam laikam Ukraina karu jau ir zaudējusi, bet Krievijai ir izdevies atjaunot savu militāro potenciālu.
Abi atvaļinātie NATO ģenerāļi - Brīdlovs un Hodžess - jau sen aktīvi iestājas par būtisku NATO spēku palielināšanu Baltijas reģionā. Šis viņu pesimistiskais “kara spēļu” scenārijs kalpo kā brīdinājums. Tas kalpo kā mudinājums esošajai NATO politiskajai vadībai rīkoties enerģiskāk, jo, turpinot vilcināšanos, var būt par vēlu.
Jānorāda, ka runa ir tieši par politisko vadību, jo militārajā vadībā nepieciešamība stiprināt NATO austrumu spārnu ir pašsaprotama. Galvenā pretestība nāk tieši no Rietumu valstu politiskās vadības, kuru rīcībspēju stindzina bailes no iespējama konflikta ar Krieviju.
Parasti šīs bailes tiek skaidrotas ar Krievijas kodolieroču esamību. Iespēja, ka Putins varot nospiest to liktenīgo pogu, atturot Rietumus no asākām kustībām Krievijas virzienā. Tā droši vien arī ir, bet tikai daļēji. Rietumu līderi pat baidās domāt, kā rīkotos, ja nāktos ar Krieviju konfliktēt kaut vai tikai ar konvencionāliem ieročiem. Jāatzīst, ka tādas pašas bailes ir arī mūsu politiskajiem līderiem. Piemēram, nekas nav dzirdēts par Latvijas mobilizācijas plānu Krievijas bruņoto spēku iebrukuma gadījumā.
Šo dzīvniecisko baiļu dēļ Baltijas valstu drošības nostiprināšana notiek gliemeža ātrumā. Pavisam nesen tika ziņots, ka Latvijā dislocētās NATO vienības ieguvušas brigādes statusu un šo brigādi vada Kanādas militārpersonas, taču nav nekādu tālāku plānu par nākamo brigāžu izvietošanu Baltijā.
Atgādinu, ka 2022. gada februārī pie Ukrainas robežām bija koncentrēts Krievijas karaspēks aptuveni 180 000-200 000 militārpersonu sastāvā. NATO brigādē ir 4000 cilvēku, kas ir acīmredzami nepietiekami. Agrāk populārā pārliecība, ka pietiek kaut vai tikai ar vienu amerikāņu karavīru, lai Krievija baidītos tam kaut matiņu no galvas notraust, šodienas situācijā izskatās jau pavisam naiva.
Tajā pašā laikā Krievija savu militāro potenciālu audzē nesalīdzināmi straujākos tempos. Lai arī šis potenciāls tiek ne mazāk strauji likvidēts Ukrainas frontēs, maldīga ir arī cita vēl nesen dominējošā pārliecība. Proti, ideja, ka Ukrainas kara dēļ Krievija militāri novājinās un tās uzbrukuma potenciāls kļūst arvien niecīgāks.
Aizvadītajās brīvdienās žurnālā “Der Spiegel” tika publicēta intervija ar NATO spēku virspavēlnieku Eiropā ģenerāli Kristoferu Kavoli (Christopher Cavoli). Šajā intervijā viņš brīdināja “brīvo pasauli” par akūtu nepieciešamību modernizēt alianses spēkus, norādot, ka Krievijas armija pēc kara Ukrainā kļūs tikai vēl stiprāka.
“Visu NATO valstu bruņotie spēki ir ievērojami uzlabojuši savu operatīvo gatavību. Pēdējo divu gadu laikā mēs esam veikuši svarīgus pasākumus, lai modernizētu mūsu militārās aizsardzības spējas. Šodien desmitiem tūkstošu karavīru ir gatavi un var tikt izvietoti kaujas laukā tikai dažu dienu laikā, ja notiktu vissliktākais. Tas ir ievērojams progress, taču mums vēl ir daudz darāmā,” uzmundrinoši iesāk Kavoli. Tālāk viņš norāda, ka NATO spēku modernizācijas ātrums ir izšķirošs faktors, jo Krievijas bruņotie spēki esot izdarījuši secinājumus no kara Ukrainā.
Kavoli brīdina, ka pēc kara ar Ukrainu Krievijai būs vēl spēcīgāka armija. “Krievija Ukrainā ir cietusi zaudējumus, diezgan smagus zaudējumus. Taču Krievijas bruņotie spēki mācās, pilnveidojas un izmanto karā gūtās atziņas. Pēc kara beigām, lai kā tas arī neliktos, Krievijas bruņotie spēki būs spēcīgāki nekā šobrīd. Šie spēki atradīsies uz mūsu alianses robežas. Tos komandēs tie paši cilvēki, kuri jau šodien mūs uzskata par ienaidniekiem un kuri būs neapmierināti ar līdzšinējo situāciju. Tas nozīmē, ka mums būs ienaidnieks ar reālām kaujas prasmēm, milzīgu karaspēka un tehnikas daudzumu un skaidriem nodomiem. Tāpēc mums jābūt gataviem un jānodrošina tādi spēki, kas spēj šiem nodomiem pretoties,” aicina Kavoli.
Var, protams, ironizēt par Krievijas spējām attīstīt savu militāro rūpniecību, bet pat šodien, kad tuvojas pilna mēroga kara trešā gadadiena, Eiropas militārās rūpniecības ražošanas pieaugums nepārsniedz 30%, salīdzinot ar jau tā ārkārtīgi zemo pirmskara laiku līmeni. Atsevišķi avoti min pat vēl mazāku pieaugumu - 15%. Oficiālu skaitļu nav, jo militārā rūpniecība netiek atsevišķi klasificēta ES statistikas rādītājos.
Joprojām ne tikai Eiropā, bet arī ASV valda pārliecība, ka gan jau kaut kā izdosies no lielāka kara izvairīties. Jāpiespiež Ukraina apsēsties pie sarunu galda (nez kāpēc valda uzskats, ka kara izbeigšanai pretojas nevis Putins, bet Zelenskis), jāpanāk visām pusēm kaut cik pieņemams mierizlīgums, un varēs turpināt dzīvot kā agrāk.
Par to, ka Putins, Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins un citi autokrāti ir sajutuši šīs Rietumu līderu bailes un no šīm bailēm grib izspiest visu, ko vien var izspiest, Rietumos cenšas pat nedomāt. Hodžess, Brīdlavs un Kavoli šos “miera baložus” brīdina: pat neceriet. Vienīgais veids, kā izvairīties no kara, ir strauji kāpināt militāro spēku un izbeigt publiski demonstrēt savu toksisko gļēvulību.
Visa līdzšinējā cilvēces attīstības vēsture liecina: savu spēku var pierādīt vienīgi ar darbiem, nevis vārdiem. Ar nemitīgu mantras atkārtošanu - mēs esam stipri un visstiprākie - pat sevi grūti pārliecināt. Kur nu vēl citus.
