Pārmērīga birokrātija pamazām saēd visu mūsu valsts pārvaldi, bremzē tautsaimniecības attīstību un degradē institūtus. “Mēs esam iestrēguši “supernormatīvismā”. Tāda sajūta, ka, ja nav likumā pierakstīts, ka kafiju drīkst turēt pie kreisās, nevis labās rokas, tad tas gandrīz vai nav iespējams,” intervijā LTV “Rīta panorāmā” ironizēja Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.
“Mums katrā jautājumā vajag likuma grozījumus vai MK noteikumus,” prezidents bija spiests konstatēt. Nesen ļoti uzskatāmi birokrātijas uzplaukumu TV24 pārraidē “Preses klubs” nodemonstrēja SKDS direktors Arnis Kaktiņš. Viņš parādīja pirms gada no Valsts kancelejas saņemto anketu aptauju rīkošanas iepirkumam. Anketā bija jāatbild uz pāris jautājumiem un jānorāda piedāvātā pakalpojuma cena. Visi jautājumi ietilpa vienā lapā. Šogad viņam ir atsūtīts tāds pats iepirkuma piedāvājums, bet jau uz 27 lapām, ar neskaitāmiem jautājumiem. “Cilvēki pie šī “dokumenta” izstrādāšanas ir strādājuši, veikuši “milzu” darbu, saņēmuši algu, bet kāda tam jēga, neviens nezina,” sašutumu neslēpj Kaktiņš.
Rinkēvičs ir prezidents, kurš smalki jūt sabiedrības “nervu”. Ja viņš runā par “supernormatīvismu” jeb pārbirokratizēšanos, tad tā tas arī ir, un visi to redz ikdienā. Cits jautājums, kā šo birokrātijas sērgu novērst? Vai tas vispār iespējams?
Atbildes uz šiem jautājumiem atkarīgas no atbildes uz citu jautājumu, kas no birokrātijas sistēmiskas apkarošanas viedokļa ir vissvarīgākais - kādi ir birokrātijas uzblīšanas dziļākie cēloņi. Kur meklējama šī ļaunuma sakne, jo bez tās izravēšanas birokrātijas nezāle ataugs vēl kuplāka.
Ir vairākas teorijas, kuras izskaidro birokrātijas dzīvelīgo dabu. Latvijā vienu no populārākajām pārstāv aktīvs literārais cīnītājs pret birokrātiju, rakstnieks Māris Bērziņš, kura romāns “Aizliegtais pianīns” un tāda paša nosaukuma Nacionālā teātra izrāde veltīta tieši birokrātijas absurdumam.
Bērziņš pārstāv to birokrātijas “pētniecības skolu”, kura ļaunuma sakni redz birokrātijas pašatražošanā. Vienkāršā valodā tas nozīmē, ka birokrāti paši sev izgudro darbus, lai pierādītu priekšniecībai un sabiedrībai kopumā savu nepieciešamību. Kaktiņa piesauktais gadījums šo situāciju uzskatāmi ilustrē. Kāpēc kaut ko izdarīt stundas laikā un sagatavot dokumentu uz vienas lapas, ja to pašu var sarežģīt uz 27 lapām un šim “darbam” patērēt divas nedēļas? Un tā visur un visā.
Taču, ja šī teorija labi parāda birokrātijas uzrūgšanas mehānismu, tad tā nekādi neizskaidro, kāpēc šī “uzrūgšana” notiek tik viegli, tikpat kā bez pretestības.
Cita, mazāk populāra, bet, manuprāt, ne mazāk patiesa teorija birokrātijas dzīvelīgumu izskaidro ar tās sociālās amortizācijas funkcijām. Mūsdienās attīstītajās valstīs augstāko izglītību var iegūt gandrīz ikviens, neatkarīgi no savām kognitīvajām spējām. Daudzviet, īpaši Eiropā, to var izdarīt bez maksas, bez īpašiem iestājeksāmeniem. Rezultātā parādās arvien lielāks cilvēku skaits, kuriem ir augstskolas diploms kabatā, bet nekādu īpašo spēju nav. Šie cilvēki augstskolu ir beiguši, ieguvuši izglītību, taču darba tirgū īsti nespēj konkurēt. Bet kaut kur viņi jāiekārto ir. Birokrātiskais aparāts šajā situācijā darbojas kā sociāls sūklis, kurš šos cilvēkus uzsūc un sekmīgi (bez mazākās ironijas) integrē sabiedrībā.
Jāpaskaidro par šo piebildi - bez ironijas. Šie birokrāti, kārtīgi ejot uz darbu un nosacīti ražojot nevienam nevajadzīgus papīrus, nerada sociālas problēmas. Viņi piedalās kultūras dzīvē, iet uz teātriem, apmeklē kafejnīcas, dzīvo cienījama pilsoņa dzīvi. Šis birokrātiskā aparāta apakšslānis veido sabiedrības augsnē irdinošo masu, kas varbūt nerada neko vērtīgu, bet uztur sistēmā veselīgu struktūru. Pēc būtības viņiem maksā par “labu uzvedību”.
Ja uzskatām, ka nozīmīga birokrātijas funkcija ir šo diplomēto, bet ne pārāk spējīgo cilvēku sociālā absorbcija, tad tas lielā mērā izskaidro šī slāņa nemitīgo pieaugumu. Cilvēku kognitīvās spējas īpaši nemainās, bet cilvēku skaits, kuri nevēlas strādāt “ar rokām”, bet grib “ar galvu”, pieaug. Lai viņus kaut kur “piedabūtu pie vietas”, tiek radītas arvien jaunas un jaunas darba vietas. Jāuzsver, ka šis process nenotiek pēc kaut kāda plāna vai kādas cilvēku grupas rīkojuma. Tas notiek automātiski, jo jebkura sabiedrība ir smalks, pašregulējošs organisms.
Abas šīs birokrātijas uzblīšanas teorijas apraksta šī procesa vispārējos principus. Nedaudz piezemētāka ir cita teorija, kura birokrātijas pieaugumu saista ar tiesu sistēmas praksi. Juristi jau kopš seniem laikiem ir saskārušies ar dilemmu, kuru vienkāršā valodā var nosaukt: tiesāt pēc likuma burta vai gara? Vai ļaut pusēm meklēt kaut kādas sev izdevīgas likuma interpretācijas (dažkārt pat pilnīgi absurdas, bet no formālās loģikas viedokļa patiesas), vai spriest tiesu “pēc būtības” jeb, kā romiešu tiesībās teikts - “taisnīguma” (aequitas), pēc “labas sirdsapziņas” vai “labā ticībā”.
Latvijas tiesiskajā sistēmā šī problēma ir labi zināma un juridiskajā literatūrā plaši iztirzāta. Tajā pašā laikā ne pie kāda konkrēta kopsaucēja mūsu juristi nav nonākuši. Apzināti. Kā jau 1939. gadā par to rakstīja Augstākās tiesas senators Osvalds Ozoliņš: “Likumdevējs ar nodomu ir atteicies no konkrēta satura šajā Civillikuma pantā un, izceļot to ārpus visiem likumu noteikumiem, devis abstraktu principu ar norādījumu uz labo ticību kā taisnprātības ideālu, pēc kura tiecas tiesības savā sociālā būtībā.”
Nav šī raksta mērķis apspriest šīs juridiskās fineses, jo neesmu jurists. Vairāk apelēju pie politiskās šķiras, kurai ar šo birokrātijas hidru būtu jācīnās. Runa ir par Rinkēviča pieminēto “supernormatīvismu”, kurā esam iestrēguši. Kā un kāpēc līdz tam esam nonākuši?
Manuprāt, galvenais iemesls šim “supernormatīvismam” ir tas, ka mūsu tiesu sistēmā ir notikusi sānsvere likuma formālās interpretācijas virzienā. Kad kļuvis daudz svarīgāk nevis tas, kāda ir lieta “pēc būtības”, tas ir, patiesībā, bet gan - kā tā izskatās “uz papīra”. Ja notiek kāds nepatīkams atgadījums vai, vēl trakāk, traģiska nelaime (piemēram, bērns nokrīt no šūpolēm un iet bojā), tad vispirms jebkurā gadījumā tiek meklēts grēkāzis, kuru vainot par notikušo traģēdiju. Turklāt maz kuru interesē lieta “pēc būtības”. Tiek caurskatīti papīri, rūpīgi meklēts katrs šajos papīros uzrakstītais vārds, aiz kura varētu aizķerties, un, galvenais, kas tos ir parakstījis.
Līdz ar to viens no birokrātiskās hidras galvenajiem pamatuzdevumiem ir nodrošināties, lai nekādos apstākļos ne par ko nebūtu jāatbild. Lai kā leģendārajā Jāņa Streiča filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” varētu teikt: “Bet man visi papīri ir kārtībā.”
Ja prezidents Rinkēvičs patiesi gribētu būtiski mazināt Latvijas birokratizāciju, kura acīmredzami smacē mūsu valsts izaugsmi, tad viņam būtu jāvēršas pie mūsu juristu korpusa un jāaicina viņi līdzsvarot tiesu praksi “taisnīguma” virzienā. Lietas izskatot, vairāk uzmanības pievērst lietai “pēc būtības”, nevis “pēc formas” (papīriem). Kamēr tiesu sistēmā saglabāsies “papīru vara”, nekas nespēs apturēt “supernormatīvismu” kā vienīgo iespēju birokrātiem nodrošināties pret jebkādiem neparedzētiem gadījumiem.
