Vai Krišjānis Kariņš melo?

© F64

Tas, ka valdības vadītāja Krišjāņa Kariņa (JV) uzticamās gvardes briljantcietajās rindās ieviesies kariess, nav nekas neparasts: acīmredzot kāda krūtīs ierunājās sirdsapziņa, un šis „kāds” sagribēja izstāstīt, ka piektdienas tamborētāju pulciņa lēmums par kārtējā valstiskā nokdauna ieviešanu nebija nemaz tik vienbalsīgs, kā to publiski mēģināja iztēloties premjers. Pa kariesa izgrauzto caurumu pasaulē izplūda ne visai patīkama patiesība...

„Uzklausot veselības speciālistu vēstījumu par nepieciešamību rīkoties izlēmīgi un nekavējoties, lai nezaudētu iespēju kontrolēt Covid-19 pandēmijas uzliesmojumu Latvijā, valdības pārstāvji lēmumu par ārkārtējās situācijas ieviešanu valstī pieņēmuši vienbalsīgi,” tā žurnālistiem pavēstīja premjerministrs Krišjānis Kariņš.

Tiešām vienbalsīgi? Vai „vienbalsīgums” nozīmē to, ka pret lēmumu „ieviest ārkārtējo situāciju” bija trīs ministri - Ramona Petraviča, Sandis Ģirģens un Jānis Vitenbergs (visi no KPV LV)? Vai tik Kariņa kungs nebūs samelojies par to vienbalsīgumu? Ja tas patiešām tā ir, kāpēc vajadzēja melot? Lai radītu mānīgu priekšstatu par valdību, ka tā ir vienota kā zāģa zobi?

Zem valdības histēriskās vēlmes „aiztaisīt” izklaides pasākumus - koncertus, teātra izrādes utt. - pabāza pilnīgi visu, ieskaitot nelaiķa izvadīšanas dalībnieku maksimālo skaitu, kā arī kosmetologu un manikīru pakalpojumus. Ar neizprotamu kvēli valdība iespēra sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem, aizverot tos ciet pavisam un vēlīgi atmetot tiem iespēju vārīt putras līdznešanai... Simpātiskākais šajā valdības rūpē par savu tautu ir tas, ka tā absolūti nerēķinās ar tūkstošiem cilvēku, kuri, zaudējot darbu, nonāks totālā bezizejā. Bet kāpēc gan lai tas uztrauktu mūsu valdīkļus, kuri nezaudēs nedz savu darbu (darbu?), nedz iztikas līdzekļus. Pazīstot viņu juceklīgumu, nav cerību arī uz to, ka ātrā tempā tiks rasti risinājumi, kā palīdzēt nelaimē nonākušajiem.

Lai arī cik komiska reizēm ir politkopa KPV LV, tomēr šajā gadījumā tās ministri izcēlās ar saprātu un empātiju. Ekonomikas ministrs Jānis Vitenbergs rakstīja: „Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumu darbības pārtraukšana klātienē būtiski ietekmēs sabiedriskās ēdināšanas nozari, kas nodarbina 23 tūkstošus darbinieku, tādējādi radot negatīvu ietekmi uz sabiedrības labklājību un ekonomiku kopumā. Tāpēc neatbalstu normas pieņemšanu šādā redakcijā, pirms nav nodrošināts līdzvērtīgs atbalsts sabiedriskās ēdināšanas nozares darbiniekiem un uzņēmumiem.” Viņam pievienojās arī Ramona Petraviča: „MK ārkārtas sēdē neatbalstīju ēdināšanas vietu darbības striktu ierobežošanu (ļaut ēdienu izsniegt tikai līdzi nešanai). Manuprāt, šāds ierobežojums draud sagraut ēdināšanas biznesu, un uzskatu, ka šiem uzņēmējiem jāļauj turpināt darbu, ievērojot stingrus drošības pasākumus.” Sandis Ģirģens piebilda: „Ja tika lemts par ārkārtas situāciju ar jauniem ierobežojumiem komercdarbībai, tad vajadzēja uzreiz būt gataviem informēt sabiedrību par atbalsta instrumentiem - kādi ir aprēķini par saņēmēju skaitu, kādi būs atbalsta risinājumi un cik tie izmaksās valstij.”

Loģiski. Pirms kaut ko izlemt, vajag mazliet arī padomāt. Bet mīļotā valdība, dažas stundas draudzīgi patupējusi, izdēja kārtējo vanckaru un gaidīja, ka aplaimotie pavalstnieki metīsies pateicības dejās. Neizprotamu iemeslu dēļ nemetās. Toties atrada Likumu par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli. Likuma 10. pantā par Saeimas kompetenci lemt par ārkārtējās situācijas pamatotību ir teikts: „(1) Saeimas Prezidijs Ministru kabineta lēmumu par ārkārtējo situāciju vai par tādiem grozījumiem lēmumā par ārkārtējo situāciju, kuri nosaka papildu teritoriālos vai tiesību ierobežojumus, kā arī par izsludinātās ārkārtējās situācijas pagarināšanu nekavējoties iekļauj Saeimas sēdes darba kārtībā. (2) Ja, izskatot šā panta pirmajā daļā minēto lēmumu, Saeima to noraida, attiecīgais lēmums zaudē spēku, un saskaņā ar to ieviestie pasākumi nekavējoties tiek atcelti.”

Saeima, protams, var neievērot likumu, nebūs jau pirmā reize. Iespējams arī, ka tiks uzturēta ciniskā tradīcija - opozīcijas ierosinājumus noraidīt bez apspriešanas, tāpēc valdības lēmumu ieviest ārkārtējo situāciju atbalstīs „koalīcija”, nu, varbūt bez KPV LV deputātiem... Patiesību sakot, cerību kaut ko mainīt ir ļoti maz. Lielie cilvēki - tie sēž lielos krēslos, viņiem mazie cilvēki ir tikai statistika un ekseļa tabulas.

Piektdien, pēc valdīkļu lēmuma līdz galam iznīcināt kultūru un samīdīt uzņēmējdarbību sabiedriskās ēdināšanas jomā, sarunājos ar kāda populāra kroga īpašnieku. Viņš teica: „Cilvēki pirmdien nāks uz darbu. Ko man viņiem sacīt? Ka valdība tikai otrdien sāks domāt, ko un kā kompensēt? Bet mani cilvēki strādā katru dienu, jo viņiem ir kredīti, viņiem ir bērni, kuri jāskolo, viņiem ir komunālie maksājumi, ko nevar nemaksāt. Mēs ievērojam visas sanitārās normas, mēs nēsājam maskas, mēs esam likumpaklausīgi, bet... Saki, vai ministri un Saeimas deputāti savus kantorus arī aizvērs un atteiksies no algas?”

Neko tādu deputāti un ministri nedarīs. Bet apsolīt taču var? Kas tur liels - vieni meli vairāk vai mazāk, viens demagoģisks teksts vairāk vai mazāk, sak, neviens no ierobežojumiem paglābts krogs nevar būt kaut vienas cilvēka dzīvības cenā. It kā šādus nosacījumus kāds būtu izvirzījis... Bet, tautieši, jūs taču to visu pacietīsit, vai ne? Ne tikai melus, bet arī ciniskus „argumentus”. Jums pie tā jau vajadzēja pierast. Jo šī valdība ir vanckaru čempione.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.

Svarīgākais