Vēsture vairs neeksistē kā mācību priekšmets, vēstures vietā ir mācību priekšmets ar nosaukumu “šis un tas par šo un to”; ja vidusskolēns neizvēlas vēsturi apgūt padziļināti, sanāk viegla pagrābstīšanās gar tēmām “Ulmanis un sviests”, “Kauņas Žalgiris”, “Vikingi”; skolotājs var izvēlēties, par ko stāstīt: par Musolīni, Aristoteli vai Daini Īvānu, – “Neatkarīgajai” atklāj Hanzas vidusskolas vēstures skolotājs un Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības (VSZSB) valdes loceklis Toms Gulbis.
Mēs brīnāmies par Saeimas deputātes Glorijas Grevcovas īpatnējo vēstures izpratni. Bet mēs ne vienmēr interesējamies, kādu iemeslu dēļ šāda izpratne veidojas. Izrādās, velti brīnāmies - ar vēstures mācīšanu vidusskolās ir tā, ka gandrīz nekā, viss pilnīgā pašplūsmā.
Matemātika un latviešu valoda pagaidām ir palikuši kā mācību priekšmeti, savukārt vēsture vairs neeksistē kā mācību priekšmets. Pirms tā dēvētās izglītības reformas skolēniem no 6. līdz 9. klasei mācīja Latvijas un pasaules vēsturi, no 10. līdz 12. klasei padziļināti tam visam vēlreiz gāja cauri.
Tagad aktuāla ir tā dēvētā kompetenču izglītība, kas apvieno, piemēram, naglas iesišanas māku ar tās ķīmiskā sastāva izpēti.
Un tā: no 7. līdz 9. klasei māca Latvijas un pasaules vēsturi hronoloģiskā secībā, pēc tam vidusskolā nonākam sadaļā “Vēsture un sociālās zinības”, kur viss samests kopā: ekonomika, politika, vēsture, filozofija, ētika utt. Vēl trakāk ir tas, ka vidusskolā vēsturi nemāca hronoloģiskā laikmetu un notikumu secībā, bet aplūko vēstures problēmas. 12. klasē vēsturi var mācīties padziļināti - ja kāds skolēns tā izlemj.
“Ar vēstures mācīšanu ir vairākas problēmas,” skaidro Gulbis, “pirmā: nacionālās vēstures apgūšanas vidusskolā vispār nav. Otrā: kopā ir salikti vairāki priekšmeti, un nevienam nav skaidrības, cik no katra priekšmeta paņemt. Viss samests kopā “uz dullo”. Kas to visu izdomāja? Zane Oliņa, projekta “Skola 2030” jaunā mācību satura ieviešanas vadītāja (latviešu pedagoģe, 1998. gadā ieguva Fulbraita stipendiju studijām ASV, iegūstot izglītības zinātņu maģistra un doktora grādu - E.V.). Trešā problēma: nav mācību līdzekļu.”
Izskatās, ka to arī nebūs. Vienīgā iespēja - skolotājiem pašiem tos gatavot. Kaut kādus niekus Valsts izglītības satura centrs (VISC) skolotājiem tomēr izdala, piemēram, bildīšu komplektu “Kari un konflikti 18.-19. gadsimtā”. Beigās skolēniem, izvēloties kādu no piedāvātajiem kariem, vajag atbildēt uz jautājumu: “Kāds ir šī kara vēsturiskais nozīmīgums?” Cits šedevrs: “Propagandas plakāti”, kurus aplūkojot jāskaidro to simbolika, aizpildot klāt pielikto anketu. Gulbis nosmejas: “Vidusskolēns uz primitīviem jautājumiem atbildēs un tādas anketas aizpildīs pāris stundās, bet man tas jāizvelk uz 35 mācībstundām!”
VISC mājo pārliecība, ka viss kustas pareizajā virzienā. Vēstures skolotāji tam nepiekrīt: viņi ceļ trauksmi, jo vēsture ir katras tautas kultūras un esības pamatakmens, katras nācijas kolektīvā identitāte. Savukārt murgainā “kompetenču izglītības” pieeja vēstures (ne)mācīšanai pilnībā nojauc šos atzinumus.
Pirms nedēļas VSZB uzrakstīja vēstuli izglītības un zinātnes ministrei Andai Čakšai: jātiekas un jāizrunā šī situācija ar vēstures mācīšanos. No Izglītības ministrijas noplūdusī informācija liecina, ka ministre esot uzdevusi savam padomniekam Andreja Panteļejevam uzrakstīt atbildes vēstuli. Diez kas nav, ja gudram cilvēkam, rakstniekam un politiķim jāraksta formālas vēstules, kurām nav nekādas jēgas... Tomēr 31. janvārī VSZSB saņēma ziņu no IZM, ka ir gatavība pēc nedēļas uzklausīt skolotājus un pārrunāt viņu centienus atjaunot vēstures mācīšanu vidusskolās.
Tostarp Toms Gulbis mēģina aplūkot “kompetenču izglītības” devumu: “Reformas izpildījums ir tik slikts, ka to pat nav iespējams novērtēt. Iespējams, ka ieceres sākumā nebija sliktas, bet problēma ir tajā, ka, veicot reformu, ir bijis ārkārtīgi vājš menedžments. Manuprāt, ir grūti atrast par Oliņas kundzi sliktāku projekta vadītāju. Bet tika piešķirts ES finansējums, un to vajadzēja izmantot.”
Projektam “Skola 2030” tika piešķirti nopietni līdzekļi. “Projekta plānotais finansējums piecu gadu periodam sākotnēji bija 13 960 884 eiro, kas ietvēra Eiropas Sociālā fonda (ESF) finansējumu 11 866 751 eiro un valsts budžeta līdzfinansējumu 2 094 133 eiro. Apmēram 10% budžeta paredzēti mācību un metodisko līdzekļu bērniem ar speciālām vajadzībām izstrādei un publicēšanai. 2018. gada 13. novembrī Ministru kabinets (MK) apstiprināja MK noteikumu grozījumus par projekta īstenošanu, palielinot projekta finansējumu līdz 18 458 382 eiro, kas ietver 15 689 624 eiro ESF finansējumu un 2 768 758 eiro valsts budžeta finansējumu,” teikts skaidrojumā par projektu “Skola 2030”.
Toms Gulbis uzskata, ka šī nauda “uzkrita uz galvas” un to vajadzēja apgūt - bez skaidra mērķa un vīzijas. Kā parasti. Taču šķiet, ka loģiski būtu radīt vēstures mācību grāmatu vidusskolēniem, nevis grābstīties pa tukšo kā mironim gar svecēm.
“Varbūt kāda izdevniecība, ņemot talkā universitātes vēsturniekus un skolotājus, sasparosies uzrakstīt vēstures mācību grāmatu vidusskolām,” spriež Gulbis. “Nevar taču vienmēr paļauties tikai uz internetu. Turklāt ne visās skolās ir interaktīvās tāfeles, uz kurām attēlot to, kas rakstīts internetā. Un vēl viena problēma: nav zināms, kāda vēsture tiek mācīta skolās ar krievu mācību valodu. Kaut ko jau tur māca, bet droši vien savā mērcē.”
Ar ko draud vēstures nemācīšana? “Ar vēstures nezināšanu,” atbild Toms Gulbis, “bet no vēstures var un vajag mācīties. To es vienmēr saku saviem skolēniem. Vēsture ir vajadzīga vispārējās sapratnes veidošanai, patriotismam, valsts apjausmai. Vēsture palīdz saprast procesus: kāpēc ir tādi vai citādi notikumi? Turklāt vēsture ļauj prognozēt nākotni.”
Skaidrs, ka esošajā ģeopolitiskajā situācijā tas ir bīstami - nemācīt vēsturi. No otras puses - vēstures ilgstoši tendencioza interpretācija var novest arī līdz katastrofai. Tādu metodi patlaban izmanto Putina propagandisti, piesārņodami Krievijas iedzīvotāju galvas ar melīgiem mēsliem, un tukšiem traukiem ir tieksme piepildīties.
Ja cilvēkiem jāceļas aizstāvēt savu zemi, viņiem ir jāzina, kāpēc to darīt. Un šo izpratni var dot vēstures zināšanas. Vēsturē ir iekodēts skaidrojums par mūsu vērtībām, kuras jāaizstāv.
No rezolūcijas, kas izstrādāta un pieņemta VSZSB pilnsapulcē 2023. gada 13. janvārī
1) VEIKT esošo Sociāli pilsonisko mācību jomas satura, priekšmetu paraugprogrammu, mācību materiālu, valsts pārbaudes darbu programmu auditu pamatizglītības posmā, vispārējā līmenī, optimālajā līmenī un augstākajā apguves līmenī, vērtējot atbilstību standartā noteiktajiem sasniedzamajiem rezultātiem, kā arī novērtēt vēstures satura īpatsvaru vispārējā un optimālajā līmenī;
2) IZVEIDOT vispārējā, optimālā un padziļinātā līmeņa mācību priekšmetus Sociālās zinības un vēsture, Vēsture un sociālās zinātnes I, Vēsture II un Sociālās zinātnes II vietā - divus dažādus pēctecīgus mācību priekšmetus Vēsture I un Vēsture II, Sociālās zinātnes I un Sociālās zinātnes II, tādējādi nošķirot vēsturi no sociālo zinātņu bloka. Šāda pieeja ir izmantota veidojot priekšmetus Matemātika I un II, Fizika I un II;
3) NOTEIKT mācību priekšmetu Vēsture I un Sociālās zinātnes I apguvi kā obligātu vispārējās izglītības posmā;
4) PAPILDINĀT obligātā mācību satura strukturālo ietvaru (Lielo ideju) klāstu ar idejām, kas uzsver vēstures nozīmi sabiedrības un tās kultūras izpratnē;
5) PĀRSTRĀDĀT standarta sasniedzamos rezultātus, pielāgojot atbilstoši skolēnu vecumposma spējām un papildinot ar noteiktu vēstures tematisko ietvaru, laika un telpas dimensijām;
6) IZSTRĀDĀT satura paraugprogrammas, vēstures priekšmetā saglabājot hronoloģisko pieeju, iezīmējot konceptuālu nacionālās vēstures procesu saistību ar Baltijas, Eiropas un pasaules vēsturi, nosakot konkrētu apgūstamo tematisko ietvaru gan vēstures, gan sociālo zinātņu kursā un nodrošinot saturisko pēctecību pamatizglītības posmā un vispārējā izglītības posmā;
7) PĀRSKATĪT padziļinātā kursa Vēsture II un Sociālās zinātnes II valsts pārbaudes darba programmu, lai tās izrietētu no kursa satura, kas noteikts standarta sasniedzamajos rezultātos;
8) IZVĒRTĒT padziļināto priekšmetu Vēsture II un Sociālās zinātnes II eksāmenu digitālās formas nepieciešamību 2022./2023. mācību gadā, jo skolēnu digitālās prasmes var būt nepietiekamas valsts pārbaudes darba programmā definēto uzdevumu izpildīšanai, piemēram pieprasījuma, piedāvājuma grafika konstruēšana;
9) IZSTRĀDĀT vienotu kārtību mācību materiālu izstrādāšanai, paredzot to atbilstību izglītības standartam, atklātu iepirkumu izsludināšanu, lai to izstrādē var pieteikties gan izdevniecības, gan biedrības, gan jomas skolotāji, kas nodrošinātu mācību materiālus priekšmetu īstenošanai skolotājiem, mācību grāmatas skolēniem un digitālos mācību līdzekļus;
10) ORGANIZĒT kvalitatīvus pedagogu profesionālās pilnveides kursus Vēsture I, Vēsture II, Sociālās zinātnes I, Sociālās zinātnes II , kuros atbilstošais saturs tiktu integrēts kopā ar metožu apguvi, pieaicinot nozaru speciālistus un zinātniekus no Latvijas augstskolām;
11) PĀRSKATĪT iespēju atjaunot obligātu eksāmenu Latvijas un pasaules vēsturē, 9. klasi beidzot;
12) IZSTRĀDĀT Latvijas vēstures kanonu, kurā nosaka ievērojamākos Latvijas vēstures notikumus.
