Baiba Rudevska: Stambulas konvencijas piesegā tiek veikta dzimumu, ģimenes un sabiedrības dekonstrukcija

© Neatkarīgā

Politiskās aprindas intensīvi turpina Stambulas konvencijas (SK) virzīšanu ratifikācijai. Racionāli domājošu cilvēku brīdinājumus par konvencijas kaitīgumu valdošie politiķi “nedzird”, savukārt sabiedriskie mediji nodarbojas ar tās intensīvu reklāmu. Par situācijas bīstamību “Neatkarīgajai” interviju sniedz tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska.

Politiskās aprindas uzspiež Stambulas konvencijas ratifikāciju. Kāpēc tieši tagad?

Man kā cilvēkam, kas nav politiķis un procesus vēro no malas, šķiet, ka iemesli, no Latvijas viedokļa raugoties, ir gluži iekšēji. Starptautiskajā mērogā es šobrīd neredzu nekādu īpašu spiedienu uz mūsu valsti, lai tā ratificētu SK. Tātad spiediens ir iekšējs, un, manuprāt, tas daudzējādā ziņā ir saistīts ar jaunā prezidenta ievēlēšanu.

“Jaunā vienotība” (JV) acīmredzot ir sagaidījusi īsto brīdi, lai virzītu Stambulas konvenciju (SK) ratifikācijai Saeimā. Esošajā koalīcijā vērojamas dažādas nesaprašanās, turklāt Nacionālā apvienība (NA) jau sen ļoti skaidri ir pateikusi, ka SK neatbalstīs. Izskatās, ka JV izdara spiedienu uz citām koalīcijas partijām, arī uz ZZS (šis politveidojums tāpēc arī nobalsoja par Edgaru Rinkēviču kā prezidentu). Vienkāršoti sakot, SK ir kā šantāžas objekts koalīcijas partijām: kura partija piekritīs ratifikācijai, iekļausies koalīcijā, kura ne - paliks ārpusē.

Vēl nemitīgi tiek klāstīts par kaut kādām “atrunām”, lai gan tās šajā konkrētajā gadījumā nav iespējamas. Patlaban notiek izvēle: kurš sēdēs pie koalīcijas bagātīgi uzklātā svētku galda un kurš tiks padzīts aizgaldā?

Kāpēc tieši šī konvencija JV ir tik svarīga? Latvijā taču ir daudz nozīmīgākas lietas, ko risināt: ir nesakārtotā robežas infrastruktūra, ir iekšējās drošības jautājumi, ir problēmas ar veselības aprūpi, ar bērniem, ar nodarbinātību utt.

Tas ir tādēļ, ka ne jau sieviešu aizsardzība pret vardarbību ir īstais SK kodols un mērķis. SK patiešām ir vairāki derīgi graudi, taču starp šiem graudiem ir iejauktas patiesi indīgas pelavas.

Atkārtošu to, ko jau vairākkārt esmu teikusi: SK ir spilgts piemērs tā sauktajai cēlā virsraksta taktikai, kuru mūsdienu “progresīvie” spēki tik bieži izmanto gan Latvijā, gan citur Rietumos. Tiek pieņemts likums ar ļoti cēlu nosaukumu, piemēram, “Bērnu tiesību aizsardzības likums”. Bet tajā tiek iekļauti arī ideoloģiski motivēti un pilnīgi nepieņemami panti, kam ar bērnu tiesību aizsardzību nav nekāda sakara. Taču jūs nevarat protestēt pret šo likumu minēto pantu dēļ, jo uz jums acumirklī rāda ar pirkstu un kliedz: „Ā, jūs esat pret bērnu tiesībām!” Sabiedrības acīs jūs tiekat demonizēts kā tumsoņa un nelietis, jo kurš normāls cilvēks gan iebildīs pret bērnu tiesību aizsardzību?!

Tieši tāpat ir ar SK. Ja jūs esat pret konvenciju ar tik cēlu nosaukumu - “Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu”, tas nozīmē, ka jūs atbalstāt vardarbību pret sievietēm! No veselā saprāta viedokļa raugoties, tas ir absurds, taču šī taktika diemžēl darbojas diezgan labi: vidusmēra cilvēks lasa tikai likuma virsrakstu, tā niansēs viņš nemēdz iedziļināties.

Konvencijas sakarā tiek pieminēta Jēkabpils traģēdija, kad vīrs noslepkavoja bijušo sievu, kamēr nedz policija, nedz prokuratūra neko nedarīja, lai to novērstu. Tagad mums liek saprast: ja SK būtu ratificēta, nekas tāds nenotiktu… Tas taču ir absurds.

Tad man uzreiz ir jautājums politiķiem: ja SK būtu ratificēta, kā tieši tā būtu palīdzējusi? Vai tiešām nebūtu noticis tas, kas notika - par spīti ģenerālprokurora nostājai, par spīti dažādu citu institūciju vienaldzībai?

Vēl svarīgāks jautājums jāuzdod pašai JV, citām partijām un sieviešu tiesību organizācijām: kur jūs bijāt, kad upuris un viņas advokāte meklēja palīdzību? Ja pareizi atceros, Iekšlietu ministriju ilgi pārvaldīja JV, pēc tam - A/”Par” - kur tad viņi visi bija? Kādēļ viņi visi pēkšņi uzrodas tikai tagad?

Sapratīsim un atcerēsimies vienu lietu: mūsdienās absolūtajam vairākumam tā saucamo cilvēktiesību organizāciju un sieviešu tiesību aizsardzības organizāciju rūp tikai abstraktu “tiesību”, nevis konkrētu dzīvu cilvēku (it īpaši sieviešu) aizsardzība.

Sakiet, lūdzu, kur bija visi šie politiķi, partijas un organizācijas, kad vajadzēja glābt konkrētu dzīvu sievieti - Latvijas pilsoni Kristīni Misāni? Dānija grasījās izdot viņu Dienvidāfrikai, kuras cietumos valdošo apstākļu dēļ viņai reāli draudēja sakropļošana vai nāve. Saujiņa juristu paši savas iniciatīvas dēļ un pilnīgi par brīvu veltīja milzīgas pūles, lai Misāni galu galā izglābtu; jāpateicas arī toreizējam Valsts prezidentam Egilam Levitam par viņa iejaukšanos. Ne politiķus, ne tā saucamās sieviešu tiesību organizācijas Misānes lieta diez ko neinteresēja, un viņi nemaz netraucās savai tautietei palīdzēt.

Mūsu Krimināllikumā jau tagad ir iestrādātas visas nepieciešamās normas, kas atbilst attiecīgajiem SK pantiem un ir reāli vērstas uz sieviešu aizsardzību pret vardarbību. Ja tās praksē netiek piemērotas vai tiek piemērotas slikti, tad atbildība par to jāprasa ģenerālprokuroram un Iekšlietu ministrijai; nekādu papīru ratifikācija Saeimā te nepalīdzēs. Problēma ir dažos citos SK pantos, kas liek iepludināt Latvijas tiesību sistēmā toksisko t.s. džendera jeb “sociālās dzimtes” ideoloģiju. Tieši šo pantu dēļ SK kopumā ir absolūti nepieņemama!

Gan ZZS, gan “Apvienotais saraksts” koķetē ar “Jauno vienotību”, pieminot “atrunas”, kuras šie politiķi laikam taisās piespraust konvencijai, lai tā nav tik ļauna kā izskatās.

Patiešām, starptautiskajās tiesībās ir paredzēta vispārēja iespēja veikt atrunas pie starptautiskajiem līgumiem (un SK ir starptautisks daudzpusējs līgums), taču tam ir vairāki nosacījumi. Ja pats līgums šo iespēju noraida, tad atrunas nav iespējamas. SK 78. pantā ir ļoti skaidri pateikts: atrunas pie šīs konvencijas nav iespējamas, izņemot dažas precīzi uzskaitītas normas, kas attiecas uz “tehniskiem” tiesvedības un migrācijas jautājumiem (Latvija vienu šādu atrunu jau ir izdarījusi).

Pie ideoloģiski toksiskajiem pantiem, kas balstīti uz “džendera” ideoloģiju, nekādas atrunas nav iespējamas! Tātad, ja politiķis apgalvo, ka bīstamos SK pantus varēšot neitralizēt ar atrunām, tad viņš vai nu nav lasījis konvenciju un pats nezina, ko runā, vai vienkārši melo un dezinformē sabiedrību. Tās “atrunas” šajā gadījumā ir viltus ēsma, lai atvērtu vārtus šim “džendera” Trojas zirgam.

Tiesa gan, ir arī viens cits juridisks līdzeklis - vienpusējās interpretatīvās deklarācijas - kuras valsts var pievienot starptautiskam līgumam, lai paziņotu, kā šī konkrētā valsts saprot un iztulko šo vai citu līguma normu. To SK neaizliedz. Savulaik, kad tieslietu ministrs bija Dzintars Rasnačs (NA), mēs kopā izstrādājām šādas deklarācijas projektu, lai būtu kaut kāds “drošības spilvens”: ja nu gadījumā koalīcijas vairākums spiestu šo konvenciju ratificēt.

Taču te ir viens bīstams “zemūdens akmens”: ir ļoti svarīgs šādas deklarācijas juridiskais formulējums, jo robeža starp neatļautu atrunu un vienpusējo interpretatīvo deklarāciju ir ļoti šaura. Ja citas SK dalībvalstis uzskatīs, ka Latvijas deklarācija pēc satura īstenībā ir slēpta jeb neatļauta atruna, tās var pret to iebilst un atteikties to atzīt.

Acīmredzot ZZS un “Apvienotais saraksts” tagad vēlas darīt kaut ko līdzīgu. Diemžēl nevienai no šīm partijām nav zinošu starptautisko tiesību juristu, kuri spētu uzrakstīt tādu interpretatīvo deklarāciju, kas būtu - teiksim tā - ūdensizturīga. Tomēr SK uzraugošā Eiropas Padomes ekspertu grupa - GREVIO - var neatzīt arī šādu deklarāciju. Un tad mēs ar visu deklarāciju iegāzīsimies purvā.

2016. gada maijā, kad Latvija Jāņa Reira personā parakstīja SK, tai tika pievienota deklarācija - tāda pati kā Polijai un Lietuvai, proti, ka LR piemēros SK saskaņā ar Satversmē noteiktajām vērtībām. No šīm trim valstīm ratificējusi SK ir tikai Polija, un Polija arī saņēma oficiālus iebildumus no sešām citām valstīm, ka tās deklarācija patiesībā esot neatļauta atruna.

Un tas tā arī ir, jo interpretatīvajām deklarācijām ir jābūt ļoti konkrētām. Piemēram, ir skaidri jāsaka, ka Latvija interpretēs SK 3. panta “c” punktā definēto jēdzienu “dženders” jeb “sociālā dzimte” tā un tā. Nevar kaut ko vispārīgi prātot par “Satversmes vērtībām” un tamlīdzīgi. Tikai konkrēti formulējumi!

Horvātija un Ukraina arī ratificēja SK ar deklarācijām, kas bija mazliet konkrētākas par Polijas neatļauto atrunu, - un tomēr tās arī nekvalificējas kā interpretatīvās deklarācijas. Nevienai valstij patlaban nav nopietnas deklarācijas; tās ir tikai kā tādas vīģes lapas, ko nopūtīs pirmā lielā vēja brāzma. “Deklarācija”, kuru Labklājības ministrija patlaban iesniegusi valdībā, ir pilnīgi nekāda. Tā mūs neglābs. Tās Satversmes vērtības šeit tiek staipītas un grozītas - kā nu katram ienāk prātā.

Arī mūsu Satversmes tiesai es šajā ziņā absolūti neuzticos. Ja man nāktos vērsties Satversmes tiesā, lai meklētu taisnību un cilvēktiesību ievērošanu, es to darītu ar domu: neko labu no šīs tiesas nevar gaidīt.

Tostarp Satversmes tiesa (ST) taču atzina, ka Stambulas konvencija atbilst Satversmei.

Īstenībā - nē, lai gan šis apgalvojums visu laiku tiek kultivēts un tiražēts publiskajā telpā. Deputātu grupas pieteikums ST tika iesniegts par atsevišķiem SK pantiem un to iespējamo atbilstību Satversmes konkrētajiem pantiem; visa SK Satversmes tiesā netika apstrīdēta. Satversmes tiesa sprieduma lemjošajā daļā par atbilstošu Satversmei atzina tikai viena panta vienu punktu. Par pārējiem punktiem tiesvedību izbeidza.

Skandalozākais moments šeit bija tas, ka, spriežot par SK, ST bija izmantojusi nepareizu konvencijas tulkojumu latviešu valodā, izlaižot tās angļu un franču oriģināltekstos lietoto vārdu “konstruēts” (runājot par t.s. sociāli konstruētajām dzimumu lomām).

Atzīšos, ka tas mani ārkārtīgi šokēja: izrādās, ka juristi vienas Eiropas valsts konstitucionālajā tiesā nemāk strādāt ar starptautisko līgumu tekstiem! Tas būtu jāzina pat juridiskās fakultātes studentam. Iespējams, ka tiesneši bija aizmirsuši, ko savulaik studēja, bet viņiem taču ir konsultanti un palīgi. Jebkurā gadījumā, izlaistais vārds būtiski mainīja apskatāmās normas saturu, un tā līdz ar to bija ļoti rupja kļūda no ST puses. Vienkāršoti sakot, juridisks brāķis.

Kuri ir vissliktākie punkti Stambulas konvencijā?

Tas ir tieši tas pats 3. panta “c” punkts, kura sagrozītu tulkojumu bija izmantojusi ST, proti, dīvainā “džendera” jeb sociālās dzimtes definīcija - kā “sociāli konstruētas” dzimumu lomas. Šī definīcija nav neitrāla, bet gan filozofiski pielādēta.

Ko nozīmē “sociāli konstruētas lomas”? Kaut kāda sociālā loma mums katram ir, bet ko nozīmē - konstruētas lomas? Īstenībā tam pamatā ir radikālā feminisma un kvīru (“queer”)* ideoloģijas bāze, uz kuras pamata tiek konstruētie visi šie dīvainie “dženderi”. Ja mēs sociālās dzimtes definīciju ielaižam Latvijas tiesību sistēmā (un tā, ratificējot SK, tur ienāks), tad mums nāksies pat Satversmē esošos jēdzienus “sieviete” un “vīrietis” skatīt caur šo prizmu.

Tieši tāpēc atsevišķas grupas tik ļoti cīnās par šo konvenciju. Satversmes 110. pantā ir pateikts, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti. Ja ratificēsim SK, tad nākamais solis būs skaidrs: ar ST spriedumu šajā 110. pantā tiks ielasīts “paplašināts” tulkojums. Tas, ka jēdzieni “sieviete” un “vīrietis” nav obligāti jāsaprot kā bioloģiskas būtnes, bet gan kā sociāli konstruēti jēdzieni. Un tas savukārt - īsākā vai ilgākā termiņā - jau pavērs ceļu uz viendzimuma “laulību” ieviešanu, kuru tāpat uzspiedīs ST. Man par to nav ne mazāko šaubu.

Vēl ļoti bīstami ir SK panti par bērnu izglītību, par ārpusskolas aktivitātēm. Ja SK tiks pilnīgi un godprātīgi ieviesta un piemērota un ja valsts paklausīs dažādām nākotnē paredzamām GREVIO instrukcijām, tad šī “džendera” ideoloģija tiks iefiltrēta visur - pat mūzikas skolās, zīmēšanas pulciņos - ar aizbildinājumu, ka bērns tad neaugs vardarbīgs; viņš zinās, ka ir tādi, kuri nezina, kāda ir viņu dzimte. Šīs ideoloģiskās SK normas īstenībā ir ļoti nelietīgas un pat zināmā mērā dēmoniskas. Aiz cēla mērķa izkārtnes tiek veikta dzimumu, ģimenes un līdz ar to - sabiedrības dekonstrukcija. Un tas ir ārkārtīgi bīstami.

  • Kvīri: indivīdi ar dzimuma reorientāciju. Viņos pastāvīgi notiek dzimtes sociālās lomas maiņa, kuras mērķis ir asociēties ar dzimti, kuru viņš/viņa vēlas, nevis ar to, kuru viņam/viņai piešķir daba, balstoties uz bioloģisko dzimumu.

Komentāri

Daudziem Latvijas un ārvalstu iedzīvotājiem no 1. janvāra iznāks saskarties ar pārsteigumu, ka valsts pārvaldes pakalpojumu portālam “latvija.lv” vairs nevarēs piekļūt ar populāro autentificēšanās metodi, izmantojot internetbanku. Tāpēc labāk laikus saprast, kas notiek, un rīkoties tā, lai rodas mazāk neērtību.

Svarīgākais