Jau noslēdzas pirmā nedēļa, kopš Krievija sākusi karu pret Ukrainu. Ja Vladimiram Putinam bija ieplānots zibenskarš (ātra un viegla uzvara), tad Putina un Krievijas militāristu iecerētais nav izdevies. Lai gan vairākos virzienos Krievijas armijas kontrolē ir nonākušas daudzas Ukrainas pilsētas, kopējais Krievijas armijas pārvietošanās ātrums pat Ukrainas dienvidu daļā neliecina par panākumiem.
Kāpēc “ātrais” karš Krievijai izdevās 2008. gadā, iebrūkot Gruzijā un nodalot no tās Abhāziju un Dienvidosetiju? Kāpēc Krievijas armijai izdevās ļoti ātri pārņemt vietējo varu un anektēt Krimu 2014. gadā? Bet kāpēc neko tādu neizodas atkārtot 2022. gadā Ukrainā?
Vienu no skaidrojumiem var iegūt, atbildot uz līdzīgu jautājumu par Hitlera agresiju 1938.-1941. gadā. Hitleram izdevās ļoti ātri ieņemt Dāniju, Čehiju, Polijas rietumu daļu, bet jau ilgāks laiks bija vajadzīgs, lai pakļautu Franciju un Norvēģiju, bet PSRS (Krieviju) vispār neizdevās sakaut. Kāpēc tā?
Atbilde ir ne tikai apstākļos, vai iebrucējiem tiek izrādīta pretestība vai netiek (dāņi un čehi nekaroja, poļi karoja), bet gan karadarbības zonas mērogā. Ja teritorija ir tik neliela, ka tās pakļaušanai pietiek ar vienu pilnu tanka vai bruņumašīnas degvielas tvertni, tad ar milzīgu pārspēku neliela teritorija var tikt pakļauta ātri.
Tas pats notiek 21. gadsimtā. 2008. gadā, karojot pret Gruzijas armiju, Krievijas bruņotajiem spēkiem bija jāpārvar tikai vairāki desmiti kilometru. Krima 2014. gadā tika pakļauta, izmantojot karaspēku, kas bija dislocēts Krievijas armijas bāzē Sevastopolē. No Sevastopoles līdz Krimas ziemeļiem un austrumiem ir 150-220 km. Pietika ar pilnu auto degvielas tvertni, lai militārie auto sasniegtu jebkuru Krimas punktu.
Savukārt to, ko var īstenot nelielā teritorijā, nav iespējas atkārtot tik lielas valsts mērogā, kāda ir Ukraina, īpaši tad, ja notiek sīva pretošanās iebrucējiem.
Ar tik lielu valsts mērogu, kāda ir Ukraina, militārs pārspēks vairs nav absolūti noteicošais, jo par izšķirošo faktoru, kas noteiks karaspēka virzīšanās ātrumu, kļūst militārā loģistika. Padomju laika kājnieku kaujas mašīnas BMP 1 kaujas komplektā ir 38 lielgabala lādiņi. Tiklīdz tie visi tiek izšauti, lielgabals apklusīs, ja uz kaujas vietu netiks pievesti jauni lādiņi.
Ja notiek pretdarbība, tad munīcija tiks iztērēta ļoti ātri, nemitīgi darbinot motorus (ir jāmanevrē), degviela beigsies ļoti ātri. Kad beidzas degviela, tad tanks apstāsies un neatsāks kustību, kamēr degviela netiks piegādāta uz kaujas vietu utt. Kamēr armijas vienības ir tuvu savām bāzēm, tās var apgādāt relatīvi ātri, taču jo tālāk tās ieiet pretinieka teritorijā, jo garākas un resursu ietilpīgākas ir karaspēka apgādes līnijas.
Munīcijas piegāde jau nav vienīgais jautājumu, kurš ir jārisina militārajai loģistikai. Karadarbībai ieilgstot, kaujas tehnika tiek bojāta vai salūst un tā ir jāremontē (jāpiegādā rezerves daļas), iznīcinātās kaujas tehnikas vietā vajag jaunu utt. Karavīriem ir vajadzīga ne tikai munīcija un ieroči, bet arī pārtika, dzeramais ūdens un periodiska atpūta. Ievainotajiem karavīriem ir jāsniedz medicīniska palīdzība, smagāk ievainotie ir jātransportē uz hospitāļiem, nogalinātie ir jāsavāc. Transporta un komunikāciju līnijas ir jāizveido, tās ir jāuztur un jāaizsargā, novēršot diversijas pret tām. Ar degvielu ir jāapgādā arī viss palīgtransports. Ir jāveic sagūstīto pretinieku transportēšana, apgāde un apsardze utt. Turklāt, pārņemot kādu pilsētu, kas kaujās tiek postīta, ir jānodrošina vietējo iedzīvotāju minimālās vajadzības (veselība, pārtika, ūdens, siltums u.c.).
Jo sīvāka ir pretestība, jo ilgāk noris karš un dziļāk Krievijas armija ieiet Ukrainā, jo svarīgāka kļūst tieši militārās loģistikas komponente, jo vairāk cilvēku (šoferu, medicīnas personāla utt.) ir jāiesaista apgādē un jo lielāks resursu apjoms ir nepieciešams.
Tāpēc 2008. un 2014. gada Krievijas armijas panākumi neatkārtosies. Ukrainas armijai un pašaizsardzības spēkiem ir labas iespējas efektīvi pretoties pat ievērojama militāri tehniskā pārspēka apstākļos.
