Kad 2007. gadā 9. Saeima svītroja no Satversmes 81. pantu, tas bija ļoti nepareizi darīts. Tādā veidā jaunlaiku politiķi demonstrēja necieņu pret Satversmes tēviem un savu iedomu, ka ir gudrāki par Satversmes sapulces locekļiem, kuri Jāņa Čakstes vadībā neba tāpat vien aiz gara laika bija 81. pantu iekļāvuši pamatlikumā. Tas paredzēja, ka laikā starp Saeimas sesijām Ministru kabinetam ir tiesība, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks.
Šis pants bija vajadzīgs divdesmitajos un trīsdesmitajos gados, kad Latvijā vēl tikai veidojās sava juridiski normatīvā bāze. Tā nepieciešamību diktēja dzīve, lai valdība nepieciešamības gadījumos būtu tiesīga atrisināt likumdošanas jautājumus. Turklāt vārdi „starp Saeimas sesijām” ir interpretējami tā, ka šāds sesiju starplaiks var iestāties gadījumā, ja izceļas kāds milzīgs posts - karš, ekoloģiska katastrofa, epidēmija vai kas tik briesmīgs, ka Saeima nespēj strādāt.
Diemžēl Satversmes tēvi nevarēja paredzēt, ka deviņdesmitajos gados un pēc divtūkstošā gada nāks tādi politiķi, kas 81. pantu izmantos pavisam ne tiem mērķiem, kādiem tas bija radīts, - valdības Saeimu vasaras brīvdienās pasāka darbināt normatīvo aktu „drukmašīnu”, pieņemot simtiem lēmumu ar likuma spēku, līdz beidzot parlamentam radās nelabas nojausmas, ka tas tiek atstāts pie ratiem un valdība jau ir pārmēru uzurpējusi likumdevēja funkcijas. Pēc skumīgā un skandalozā stāsta par drošības likumu grozījumiem, kurus Aigara Kalvīša valdība bija pieņēmusi 81. panta kārtībā, Saeima izgudroja, ka šis pants jāsvītro. Bija gan deputāti Juris Dobelis, Imants Kalniņš un citi, kas aicināja nesvītrot visu pantu, bet ierakstīt tajā vārdus „kara vai izņēmuma stāvokļa gadījumā”, taču vairākums neklausījās un izlēja no baļļas netīro ūdeni kopā ar visu bērnu. Vēl te vietā tāds salīdzinājums, ka 81. pants ir kā nazis - ar nazi var darīt labus darbus, piemēram, griezt maizi, bet nesaprātīgās rokās tas ir bīstams ierocis.
Un tad vienā jaukā dienā piezagās Covid-19. Šajā skaudrajā laikā jauno koronavīrusu saķēra deputāts Artuss Kaimiņš un Saeimai nācās pašizolēties.
Šajā brīdī diezgan paniskā dvēseles stāvoklī ne viens vien politiķis atcerējās, ka bija tāds 81. pants, kura vairs nav. Tāds pants būtu nepieciešams apstākļos, kad Saeima patiešām kļūst nespējīga strādāt, bet valdība to vēl spēj, jo 17 cilvēkiem ir vieglāk saorganizēties darbam nekā 100.
Tomēr ir notikusi tāda Dieva laime, ka mūslaiku tehnoloģiskās iespējas ļauj Saeimas sēdes noturēt attālinātā režīmā. Lai arī Satversme un Saeimas kārtības rullis tapa laikā, kad datoru un interneta nebija, šo aktu tekstus var interpretēt arī tā, ka Saeima sapulcējas virtuālajā telpā un arī tribīne ir virtuāla.
Viss būtu jauki, un Satversmes 81. pantu varētu arī atjaunot kādā uzlabotā redakcijā, taču te ir viena nianse. Neilgā padarbošanās attālinātajā režīmā ir īpaši spilgti atklājusi gaužām zemo politiskās kultūras līmeni un savdabīgo izpratni par demokrātiju Saeimā, kur valdošo piecu partiju koalīcija labprāt izmanto attālinātā režīma tehniskās problēmas, lai ignorētu opozīcijas priekšlikumus un runas un saīsinātu opozicionāru uzstāšanās laiku līdz minimumam.
Satversmes 81. pantu savulaik bija viegli izmest, bet tagad ir grūti atjaunot, jo tam nepieciešamas divas trešdaļas deputātu balsu. Opozīcija jau tāpat jūtas gana piežmiegta, tāpēc mazticams, ka tā metīsies kvēli atbalstīt Valsts prezidenta Egila Levita ierosmi 81. pantu atjaunot. Ar prezidentu ir tā interesanti, ka valdošās aprindas bija kurlas pret viņa aicinājumu pašvaldību vēlēšanās dot iespēju startēt ne tikai partijām, bet arī vēlētāju apvienībām. Šo ideju, kas vērsta uz demokrātijas paplašināšanu, koalīcija noraidīja, turpretī Levita priekšlikumu, kas var radīt demokrātijas apskādējumu, koalīcija uztver ar atplestām rokām un entuziasmu.
Diemžēl bažas par 81. pantu ir reālas. Ar aizbildinājumu, ka valstī ir vīrusa krīze, šaura ļaužu grupa var uzurpēt parlamenta varu un sākt pieņemt tādus lēmumus, kas Saeimā neietu cauri. Diemžēl politiskās elites morālā deģenerācija ir sasniegusi vēl neredzētus apmērus - viena no koalīcijas partijām pamanīta pat saistībā ar kādreizējo organizētās noziedzības grupējuma līderi, Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs ir par smagu noziegumu tiesājama persona, Saeimas Budžeta un finanšu komisijas priekšsēdētājs ir persona, kam saskaņā ar pirmās instances tiesas spriedumu kopā ar citiem bijušajiem sabrukušās bankas valdes locekļiem jāatmaksā 15 miljoni eiro. Tieslietu ministrs sapņo par savas kabatas tiesas izveidi un sava ielikteņa iecelšanu ģenerālprokurora amatā. Ko šie jaukie cilvēki darīs, ja koronavīrusa krīzes aizsegā iegūs parlamenta nekontrolētu varu? Protams, izmantos to savas šmuces noslēpšanai, konkurentu vajāšanai, jumtošanai, reiderismam, savu un savu sponsoru materiālo vajadzību apmierināšanai.
Pašlaik jau nav arī reālas nepieciešamības aplaimot izpildvaru ar likumdevēja funkcijām, jo, lai arī ir ārkārtas situācija, parlaments tomēr strādā. Ir gan teorētiski iespējamas arī lielāka posta ainas - kad nobrūk internets, nav elektrības vai kaut kas tikpat baiss, ko nespējam pat iedomāties. Tādiem gadījumiem 81. pants būtu noderīgs. Taču tikai tādiem gadījumiem. Nebūtu pieļaujams, ka kāda valdoša kliķe izdomā, ka jāpieņem kādi alkatīgi likumi, un šādai vajadzībai ārkārtas stāvokļa aizsegā dara visu, kas ienāk prātā.
Satversmes 81. pantu varētu atjaunot ar nosacījumu, ka valdība var uzņemties parlamenta funkcijas tikai kara vai izņēmuma stāvokļa gadījumos, bet tādā relatīvi vieglākā situācijā kā vīrusa pandēmija tikai parlaments var izlemt, vai deleģēt savas funkcijas valdībai vai ne. Un terminējot valdības pilnvaras, un paturot tiesības tās atņemt, ja kaut kas sāk iet greizi.
Taču, ja būs apdraudēts varas dalīšanas princips, ja, rakstot jaunu 81. panta redakciju, tekstā netiks nepārprotami un precīzi novērsta iespēja šo pantu lietot nelietīgi, diezin vai tā atjaunošana būs iespējama, diezin vai parlamentā tam pietiks balsu.
