Rīgas rātsnamā visi kabineti ir sen izvēdināti un grīdas izslaucītas tā, ka tur nevar vairs atrast pat ne kaķa spalvu.
Par Ušakovu un Ameriku dzird vairs tikai nostāstus - viņi tālajā Briselē ēd gliemežus un vafeles. Tāpat arī Saeimā neredz vairs aizgājušo laiku tēlus - ne oranžo Andri, ne buldozerīgo Šleseru. Arī hūtainajam Aivaram nav laika piestāt pie Jēkaba ielas augstā nama, bet traucas viņš tam garām uz Abrenes ielu, kur bargā tiesa jau vairāk nekā desmit gadus izskata lietu, kā viņš no tranzītbiznesmeņiem, maigiem, vājiem nabadziņiem, izspiedis akcijas.
Kur tas laiks, kad valdībā vairs nav Zaļo un zemnieku savienības, kas ar resnu, sarkanu zīmuli atdalīta no valdošās koalīcijas. Vēl nevaldošāka ir „Saskaņa”, kas vispār nekad nav bijusi likumdošanas svirām tuvāk par zābaka metiena attālumu.
Tagad vajadzētu jau būt atnākušai gaišajai nākotnei, kuru solīja un sauca progresīvie, demokrātiskie, liberālkreisie un konservatīvjauneklīgie spēki, kas tagad valda un vada savā bezrobežu bezkompromistiskajā tiesiskumā. Traucoties uz pašreizējās varas virsotnēm, Jaunā konservatīvā partija (JKP) savu cīņu pret korupciju skandināja vēl biežāk nekā „Mērnieku laiku” Oļiņiete Dieva vārdu. Tāpat „Attīstībai/Par” un citu partiju dižvīri ir antikorupcijas veterāni, kas jau tālajā 2009. gadā virināja lietussargus un musināja tautu uz protestiem.
Tas viss būtu jauki, taču ‒ kādi ir fakti? Fakti ir bēdīgi.
Pēdējo trīs gadu laikā pieaudzis kukuļa apjoms, ko uzņēmēji maksā par valsts pasūtījuma saņemšanu un «lietu kārtošanu». Pēc «SSE Riga» pētījuma «Ēnu ekonomikas indekss Baltijas valstīs», pērn par valsts pasūtījuma nodrošināšanu uzņēmējiem vajadzēja maksāt 5,9 procentus no līguma summas, savukārt par lietu kārtošanu uzņēmēji kukuļos atdeva vidēji 8,1 procentu no saviem ienākumiem. Profesora Arņa Saukas veiktais pētījums apstiprina sabiedrībā valdošās bažas ‒ konkursi valsts pasūtījumu saņemšanai daudzos gadījumos tiek veidoti tā, lai uzvarētu konkrēts uzņēmums, kas savukārt revanšējas, samaksājot kukuli attiecīgām valsts amatpersonām vai ierēdņiem. Tas nozīmē, ka tieši pie šīs valdošās koalīcijas ir notikusi tāda kā „korupcijas inflācija”, kukuļošana ir sazēlusi krāšņā plaukumā. Tātad mēs, slimos, zīdaiņus un sirmos ieskaitot, pie katriem 100 eiro esam spiesti pārmaksāt 5,9 eiro, kas aizceļo uz valsts pasūtījuma piešķīrēju kabatām. 8,1 eiro apgūst šeftmaņi, partiju „kasieri”, kas saved kopā galus un no tā uzvārās.
„SSE Riga” pētījums kaut kā nelāgi saskan ar to, ko runā biznesa un politikas kuluāros, kur būtībā ir zināms, kuri personāži tagad staigā pa kafejnīcām ar kurpju kastēm padusē.
Pat pakalpojumu takse ir zināma. Tā gan varētu būt pat lielāka, nekā rēķināts pētījumā. Bet nu rēķināts ir vidējais. Acīmredzot kādi dempingotāji ņem mazāk. Ekonomikas ēnu „maiznīcas” izstrādājumiem vajadzētu būt Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) goda jautājumam - ir jāņem ciet. Tāpat arī jaunajam ģenerālprokuroram vajadzētu šai lietai ļoti pievērsties. Citādi Latvijas tautai sanāk pārāk daudz maksājumu - būs jāmaksā par koronavīrusa nodarīto postu ekonomikai, būs jāatmaksā valdības „mobilizētie” miljardi, bet vēl uz pleciem jānēsā arī kukuļotāju treknie miesekļi. Tas kopā ir pārāk daudz.
