“Pasaules prestižā sporta veidi, kas dominē, nedaudz atšķiras no Latvijā iecienītiem sporta veidiem. Piemēram, ziemas sporta veidiem kā bobslejs un kamaniņas. Latvijas iedzīvotāji tomēr tiem seko līdzi, bet pasaules reitingā tie noteikti nebūs populārākie. Vai atkal tas pats futbols. Droši vien ļoti daudzi teiks, ka viņi seko, bet manis pēc šāds sporta veids... Nevaru teikt, ka varētu nebūt, bet uzskatu, ka tas nav manā redzes lokā svarīgs,” stāstot intervijā “Latvijas televīzijai” par sevis vadītās sporta nozares darba grupas diskusijām par prioritāro sporta veidu noteikšanas kritērijiem, izteicās izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija).
To, kā šos ministres izteikumus vērtē futbola ļaudis, diemžēl nedrīkst citēt, jo šis leksiskais diskurss nav pieklājīgā latviešu literārajā valodā. Bet var saprast viņu emocijas, kas parādās interneta sociālajos tīklos - pašai valsts galvenajai par sportu atbildīgajai futbols ir dziļi pie kājas. Un viņa to nemaz neslēpj.
Nav noliedzams, ka pašlaik Latvijas futbolam nav ziedu laiki, taču situācijas mainās kā daždien futbolā - sportā mēdz būt gan spoži panākumi, gan sāpīgi kritieni. Futbolu spēlē visur pasaulē - tuksnesī, stepē, pampā, tundrā, kur vien ir iespējams atrast zemes pleķīti kājbumbai. Tas ir visdemokrātiskākais sporta veids, jo pietiek nolikt zemē skolas somas kā vārtus, un, ja nav bumbas, tās vietā var izmantot kaut vai lupatu kamolu. Protams, vairāk zvaigžņu nāk no tām valstīm, kurās ir augstā līmenī sakārtota futbola saimniecība, kur vecāki bērnus ved pie augsti profesionāliem treneriem, taču šajā ziņā ir saglabājusies romantika - par zvaigznēm mēdz kļūt arī jaunatne no graustu rajoniem, no valstīm, kurās diktatori visu naudu ir pievākuši sev, taču futbolisti tik un tā rodas.
Futbols ir arī brīnišķīga atrakcija un liela nauda - daža Eiropas vadošā kluba spēlētāja viena kāja maksā tikpat, cik izglītības nozarei pietrūkst, lai visi Latvijas skolotāji varētu saņemt solīto algas pielikumu.
Latvijas izlase pašlaik nevar konkurēt ar grandiem, taču 2003. gadā Māris Verpakovskis iesita vārtus pret Turciju un Latvija iekļuva Eiropas čempionāta finālā. Tur mūsējie cīnījās kā līdzīgi ar līdzīgu pret Vāciju un bija tāda situācija, ka Māri pie vārtiem visai brutāli nogāza zemē, taču tiesnesis soda sitienu nepiešķīra.
Spoža karjera ārvalstu augstākā līmeņa klubos ir bijusi Verpakovskim, Jevgeņijam Miļevskim, Artjomam Rudņevam un daudziem citiem izciliem Latvijas futbolistiem, un daudzi Latvijas futbolisti spēlē labos klubos arī tagad.
Komjauniete Šuplinska vēl nebija uzskricelējusi rakstiņu avīzei “Komunisma Ausma” par to, cik nelabi cilvēki ir pretpadomju elementi, kas pulcējas pie Brīvības pieminekļa, kad Rīgas “Daugava” 1985. gadā bija uzvarējusi PSRS čempionāta pirmajā līgā. Taču PSRS sporta funkcionāri nepieļāva Rīgas komandas iekļūšanu augstākajā līgā, jo uzskatīja Latvijas PSR par “ņefutboļņuju respubļiku” - “nefutbola republiku”. Gluži tāpat kā tagad Šuplinska!
Maskavas bonzām bija svarīgi, lai augstākajā līgā paliek armijas klubs ACSK, tāpēc piepeši tika mainīti turnīra noteikumi, izgudrotas pārspēles un “Daugavai” lika spēlēt pagalam neērtos apstākļos uz mākslīgā seguma pret komandām, kam šis segums bija pierasts. “Daugavas” godīgā uzvara tika negodīgi atņemta - tai pietrūka punktu. Līdzīgā veidā tajos laikos tika mocīts Lietuvas basketbols, kur “Žalgirim” nepietika tikai uzvarēt ACSK, bet bija jāuzvar vēlreiz un vēlreiz, lai tiktu pie PSRS zelta.
Līdzīgā veidā noteikumus par varēm centās pēc spēles mainīt arī Šuplinska neadekvātajā Latvijas Universitātes diskreditēšanas kampaņā. LU Satversmes sapulce saskaņā ar LU rektora ievēlēšanas nolikumu Indriķi Muižnieku ievēlēja vienreiz, ievēlēja otrreiz, bet ministre tik un tā turpināja apšaubīt ievēlēšanu un tērēja valsts naudu tiesā, kur lietu zaudēja. Padomju skola!
Šuplinskas vīzdegunīgā attieksme pret sporta karali futbolu var dārgi maksāt tautas veselībai, valsts prestižam un futbola nākotnei Latvijā. Bez valsts atbalsta tas būs lemts nīkuļošanai.
Atbalstu laikam dos tādiem sporta veidiem, kur var trenēties tikai turīgu vecāku bērni. Bet nabagu bērni lai grauž nagus! Nevis futbols Latvijai nav vajadzīgs, bet bez ministres Šuplinskas tā mierīgi varētu iztikt.