Kārtējos jaunos lēmumus Covid-19 pandēmijas laika regulējumā ir pieņēmusi Krišjāņa Kariņa (JV) valdība.
28. februārī valstī beigsies ārkārtas situācija. No 1. marta sadarbībspējīgais kovidsertifikāts vairs nebūs nepieciešams tirdzniecības vietās ar platību virs 1500 kvadrātmetriem, ar 1. martu tiks atcelta prasība veikt darba pienākumus tikai ar derīgu kovidsertifikātu, tirdzniecības pakalpojumu sniedzējiem atcels darba laika ierobežojumus, bērniem pakalpojumu saņemšanai nebūs nepieciešams Covid-19 sertifikāts, atcels visas pašizolācijas prasības ieceļošanai utt.
Lai slavēta valdība, kas šo un to no kovidmurgainajiem ierobežojumiem atcels! Taču neba nu būs tik skaisti, ka murgs jau būs beidzies - vieni ierobežojumi tiek atcelti, bet citi joprojām paliek spēkā. Kaut kas tiks atcelts 1. martā, kaut ko varbūt atvieglos no 1. aprīļa - valdība vēros, kas notiek ar omikrona izplatību, un tad atkarībā no situācijas lems.
Saskaņā ar Daniela Pavļuta deklarēto “trīs soļu plānu” paredzams, ka līdz 1. aprīlim Covid-19 sertifikāti tiks lietoti iekštelpās vidē, kur ir palielināts risks - publiskos pasākumos (izrādes, koncerti, kino, sporta sacensību skatīšanās), naktsklubos, atrakcijās, piedaloties sporta vai amatieru aktivitātēs, ēdināšanā, individuālajos pakalpojumos, kur netiek lietotas medicīniskās maskas vai FFP2 respiratori. Sertifikātu derīguma termiņš pakalpojumu saņemšanai no 15. februāra tiek pārcelts uz 1. aprīli.
Te uzreiz rodas jautājumi:
kāpēc 1. aprīlis, nevis šodiena? Lietuvā sertifikātu rādīšanas sistēma ir atcelta jau kopš 5. februāra.
Kāpēc šajā reizē pret veikaliem valdība ir maiga un netiks prasīti kovidsertifikāti lielveikalos, taču sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumus turpinās mocīt vismaz līdz 1. aprīlim?
Atbilde laikam meklējama politikā. Kovidpandēmijas tēmai jau sen nav vairs īsta sakara ar medicīnu. Maskas, respiratori, ierobežojumi un to ievērošana, sadarbspējīgie sertifikāti ir kļuvuši par tādu kā rituālu - tie, kas bez ierunām piedalās, ar to demonstrē savu lojalitāti varai, savukārt, tie, kas kurn un spītējas nevakcinēdamies, tiek izslēgti - viņiem nav cilvēktiesību.
Rudenī būs vēlēšanas, un arī “Jauno Vienotību” un “Attīstībai/Par!” interesē tajās piedalīties un censties saglabāt ietekmi. Iedomātais šo partiju vēlētāja portrets varētu būt tāds, ka viņš visnotaļ solidarizējas ar valdību, atbalsta tās ieviestos skarbos ierobežojumus, jo baidās, ka var aplipt ar kovidu. Viņš strādā tādā jomā, kur neizjūt uz savas ādas bezjēdzīgo un haotisko ierobežojumu iespaidu uz biznesu. Viņš varbūt pat domā, ka ierobežojumi varēja būt vēl stingrāki - nelaist iekšā valstī nevienu un aizliegt visiem iet ārā no mājas. Šā elektorāta priekšā Daniels Pavļuts un Krišjānis Kariņš nevar uzreiz tā ņemt un zaudēt seju, izrādot vājumu. Tas brīdis, kad abi tērpsies varoņu apmetņos un pasludinās sevi par pandēmiju sakāvušiem, vēl nav pienācis - to varbūt varēs mazliet vēlāk, kaut kad tuvāk vēlēšanām. Līdz ar to jāturpina māžoties - ierobežojumu sunim aste tiek cirsta pa mazam gabaliņam, saskaņā ar “trīs soļu plānu”, kur, ej nu zini, varbūt vēl būs solis uz priekšu un divi atpakaļ.
Uz sejas nezaudēšanas politiskas nepieciešamības altāra tiek upurētas kafejnīcas un restorāni, kuriem vēl vismaz līdz 1. aprīlim nāksies saskarties ar apgrūtinājumiem viņu biznesā.
Uz šā altāra koviddievu barībai tiek dedzināta Latvijas konkurētspēja attiecībā pret Lietuvu un Igauniju. Tā kā Lietuvā sertifikāti ir jau atcelti, cilvēki labprāt aizbrauc ar auto uz kaimiņzemi, lai atpūstos no Latvijas ārkārtējās situācijas, pastaigātu pa veikaliem, paēstu restorānā utt. Mazāk ierobežojumu ir arī Igaunijā, un arī uz turieni ļaudis dodas. Brīvdienu tūrisma plūdums uz Igauniju un Lietuvu vēl ir mazākā bēda, taču uz kaimiņzemēm plūst arī investīcijas un visu veidu uzņēmējdarbība, kas tur var brīvāk elpot.
Veselības ministrs un premjers palaikam izsakās optimistiski, piemēram, Krišjānis Kariņš vēl janvārī atzina, ka jābeidz ar ierobežojumiem raustīt sabiedrību, aicināja atslābt. Taču tā bija runāšana. Reālajā darbībā valdība turpina sabiedrību raustīt.
