Ukrainas tēmas populisma līderos izvirzās Juris Jurašs

Lai saglabātu varu, Jaunā konservatīvā partija ir gatava uz visu – pat upurēt Ukrainā savu vērtīgo kadru Juri Jurašu © Ģirts Ozoliņš/F64

Rudenī būs 14. Saeimas vēlēšanas, un tā, kā uz tām gāja valdošās varas partijas pa kovida celmiem, klupšus un krišus, cerību saglabāt varu faktiski nebija nekādu. Taču tad atnāca glābiņš – karš Ukrainā, kas vienā mirklī ir aizmirsinājis sabiedrības apziņā visu to mazspēju, zaglīgumu, lēmumu haotismu, kas bija raksturīgs valdošajai koalīcijai globālās sērgas laikā. Ar Ukrainas tēmu Latvijas politikāņi ir ieguvuši jaunu jājamzirdziņu, ko, izmantojot administratīvos resursus – iespēju deklamēt pareizus tekstus televīzijā un radio, var jāt un jāt uz nebēdu.

Līdz pat pēdējam laikam Ukrainas mīlēšanā līderpozīcijas bija partijai “Attīstībai/Par!”. Šīs partijas veselības ministrs Daniels Pavļuts uzstājās ar dāsniem solījumiem ukraiņiem dot visu to pašu veselības valsts apmaksāto aprūpi, kas latviešiem. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks ar nevainojamo “Klintona ezīti” vispār bija paraugu paraugs pareizrunā un Ukrainas atbalstā.

Taču nupat šie kungi paliek iepakaļ, lai neteiktu, ka pakaļā. Jaunā konservatīvā partija (JKP) viņiem ir skarbi “iekabinājusi”. JKP nebija nekādu cerību atkal pulcēt lielu savu fanu skaitu, reitings tai bija zem grīdas līstes.

JKP rīcība ministrijās un parlamentā ir bijusi drīzāk Latvijai kaitīga nekā pozitīva. Labāk šādas partijas Saeimā nebūtu bijis. JKP ir grāvusi tiesiskuma pamatus, bezjēdzīgi “reformējusi” augstāko izglītību, pazemojusi pašvaldības, muldējusi un melojusi. Taču Ukrainas tēma piepeši ir visu izmainījusi. Šīs partijas Saeimas deputāts, visvaronīgākais no varoņu varoņiem, Juris Jurašs ir devies uz Ukrainu!

Nav gan īsti skaidrs, ko viņš tur dara un kādā statusā ieradies. Līdz šim oficiāli uz Ukrainu karot bija devušies trīs cilvēki. Kā var noprast, Juraša starp viņiem nav. Informācija ir pretrunīga, jo pats Jurašs par to klusē. Diezin vai ir tik slikti ar sakariem, ka no viņa nav dabūjamas kādas ziņas.

Līdz ar to nav saprotams, vai Jurašs ir pieteicies kā brīvprātīgais aizstāvēt Ukrainas zemi starptautiskajā teritoriālās aizsardzības bataljonā, vai arī plāno konsultēt Ukrainu drošības jautājumos, kā ziņo Ukrainas portāls “lviv.ua”. Juraša partijas vadonis Jānis Bordāns, kurš vienīgais partijā drīkstot par šo sava partijas biedra soli izteikties, stāsta, ka Jurašs vēloties izmantot savu pieredzi, lai aizstāvētu demokrātiju.

Par to, kādu “demokrātiju” Ukrainā varētu aizstāvēt Jurašs, tviterī retoriski jautā pazīstamā pētnieciskā novirziena žurnāliste Agnese Margēviča: “Ko Ukrainā šobrīd var palīdzēt cilvēks, kura specializācija Latvijā ir bijusi jumtošana, aizkulišu shēmošana, tirgošanās ar ietekmi, starpniekošana? Viņš tur drīz kādu apgabalu sev atšķels, noorganizēs separātas sarunas un sāks tirgot zilu gaisu. Par to, ka dūša ir - nestrīdos.”

Kamēr Jurašs nav nolicis Saeimas deputāta mandātu, pateicis, ka aiziet no politikas un rudenī paredzētajās vēlēšanās nepiedalīsies, tikmēr būs pamats aizdomām, ka šis politiķis cer ar Ukrainas palīdzību arī turpmāk, pēc 1. oktobra vēlēšanām darīt visu to, ko apraksta Margēviča - jumtot, aizkulisēs shēmot, tirgoties ar ietekmi utt.

Jaunajai konservatīvajai partijai izmisīgi vajag palikt pie varas - citādi nevarēs vairs turpināt to kaitīgo darbību, kas ir savtīga un kurai bez politiskas varas piesega nav nākotnes. Tāpēc šī partija ir gatava uz visu - pat sūtīt savu vērtīgo kadru Jurašu uz karadarbības zonu, lai viņš tur kaut ko “konsultē”. Saprotams, ka no viņa konsultācijām ukraiņiem ir mazāk jēgas nekā no pusglāzes remdena ūdens. Ja kāds uz Ukrainu varēja tiešām doties, tad tās ir citas personas no Latvijas politiskās vides - viens īsu laiku bijušais Rīgas mērs savulaik izplānoja PSRS karaspēka daļas izvešanu no Afganistānas, viens pašlaik esošais Ogres pilsētas mērs ir izcils tuvcīņas speciālists, kurš jau ir konsultējis un apmācījis spēka struktūru darbiniekus pat Latīņamerikā un Āzijā. Viņi tiešām varētu Ukrainai palīdzēt, bet viņiem ir savas darīšanas, svarīgākas un ietekmīgākas pašlaik viņu statusos. Ir vēl ļaudis politikā ar militāru pieredzi un sekmēm. Taču kas ir Jurašs, kāda ir viņa pieredze? Viņam pieredze ir tikai vāvuļošanā.

Demonstratīvā braukšana uz Ukrainu nozīmē arī to, ka Jurašam nekas nesekmējas tepat Latvijā - Latvijas likumdošanas procesā. Ja viņš ir devies uz Ukrainu, tad būtu jānoliek savs Saeimas deputāta mandāts, dodot vietu kādam citam.

Atrodoties Ukrainā, viņš ar savu miesu tikai aizņem vietu zem šīs valsts debesīm. Maz ticams, ka viņš Ukrainā iesaistīsies karadarbībā, tiks ievainots vai ies bojā. Bojā iešana gan tad būtu varena JKP uzvara. “Attīstībai/Par!” tad ar visu savu pareizrunu tur varētu “sūkāt”.

Kad būs jābēg projām, viņa džips, iespējams, aizņems vietu garajā bēgļu sastrēgumā. Jācer, ka viņš vismaz tik daudz izdarīs, ka upurēs smalkos ādas sēdekļus bēgļu bērnu piečurāšanai un dubļainiem suņu nagiem. Tas būtu labākais, ko Jurašs varētu paveikt.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.

Svarīgākais