23. martā mēs saņēmām skumju vēsti – 84 gadu vecumā mirusi Madlēna Olbraita – pirmā sieviete, kas bija ASV valsts sekretāre. Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ir izteicis līdzjūtību viņas ģimenei un draugiem, norādot, ka Olbraita lieliski izprata Eiropu un bija nelokāma NATO atbalstītāja.
Tik tiešām, dzelžaina nelokāmība un dziļa Eiropas izprašana bija divas Olbraitu raksturojošas īpašības. Laba Eiropas saprašana viņai bija tāpēc, ka piedzima pirms kara Prāgā, čehoslovāku diplomāta Josefa Korbela ģimenē. Viņas vārds bija Marija Jana Korbelova. Kad viņas tēvs strādāja Belgradā Dienvidslāvijā, meitu viņš aizsūtīja mācīties uz Šveici, kur viņa iemācījās franču valodu un pārveidoja savu vārdu par Madlēna. Kad Čehoslovākijā pie varas nāca komunistu režīms, Korbelu ģimene emigrēja uz ASV. Madlēnai tolaik bija 11 gadu.
1957. gadā Olbraita ieguva ASV pilsonību. Viņa studēja Veslijas koledžā, Džona Hopkinsa universitātē un Kolumbijas universitātē.
No 1976. gada viņa aktīvi darbojās kā padomdevēja dažādiem Demokrātu partijas politiķiem un sabiedriskām organizācijām, īpaši specializējoties Centrāleiropas un Austrumeiropas politikā. No 1993. līdz 1997. gadam bija ASV vēstniece ANO. Tolaik viņa centās panākt, lai ANO iejaucas, pārtraucot genocīdu Ruandā, aicinot toreizējo ANO ģenerālsekretāru Butrosu Butrosu-Gali būt izlēmīgākam.
Laikā, kad Madlēna Olbraita bija ASV valsts sekretāre (ārlietu ministre), notika NATO uzbrukums Serbijai, aizstāvot Kosovas neatkarības atbalstītājus. Tāpēc daudzi serbi viņu uzskatīja par galveno atbildīgo par Belgradas bombardēšanu 1999. gadā. Kad jau pēc valsts amatu atstāšanas (2012. gadā) Prāgā notika Olbraitas grāmatas “Prāgas ziema” prezentācija, serbu aktīvisti aicināja Olbraitu parakstīt kādu antiamerikānisku plakātu. Olbraita aicināja aktīvistus netraucēt pasākumu, tika saukta policija, bet kādā brīdī viņa paklusām pie sevis noteica: “Riebīgie serbi!” Šī frāze tika piefiksēta, un kopš tā laika Olbraita Serbijā tiek uzskatīta par visnīstāko personu.
Savukārt Latvijā Olbraita ir iegājusi vēsturē ar to, ka tieši viņa bija pirmā pasaules mēroga politiķe, kura nepārprotami paziņoja (1997. gadā tiekoties ar Latvijas tā laika ārlietu ministru Valdi Birkavu), ka Baltijas valstīm ir atvērtas durvis uz Ziemeļatlantijas aliansi.
Tolaik Olbraita uzsvēra, ka kopējais mērķis ir izstrādāt drošības sistēmu, kurā neviens nebūs apdraudēts un “kurā Krievijai un Ukrainai tiks radīts veids, kā vienoties ar paplašināto NATO”. Diemžēl, kā tagad redzam, Krievijas politiķi izvēlējās uzskatīt NATO par Krievijas lielāko ienaidnieku.
2004. gadā Olbraita viesojās Latvijā un tikās ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu. Vizītei nebija tikai oficiāls raksturs, jo Olbraita iepazīstināja mūs ar savu slaveno saktu vākumu. 23. februārī, mēnesi pirms savas nāves, viņa publicēja rakstu “The New York Times”, ko tagad var uzskatīt par politisko testamentu. “Tā vietā, lai bruģētu Krievijas ceļu uz diženumu, iebrukums Ukrainā apkaunos Putinu, atstājot viņa valsti diplomātiski izolētu, ekonomiski kroplu un stratēģiski neaizsargātu pret spēcīgāku, vienotāku Rietumu aliansi,” rakstīja Madlēna Olbraita. “Šāds agresijas akts gandrīz noteikti liks NATO būtiski nostiprināt savu austrumu flangu un apsvērt pastāvīgu spēku izvietošanu Baltijas valstīs, Polijā un Rumānijā. Un tas izraisīs sīvu Ukrainas bruņotu pretestību ar spēcīgu Rietumu atbalstu.”
