28. aprīlī Latvijā tika iegādāts pirmais elektroauto ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) finansiālo atbalstu. Par pirmo šāda atbalsta saņēmēju kļuva TV un radio personība, aktrise un pasākumu vadītāja Baiba Sipeniece-Gavare, liecina VARAM ministra Artūra Toma Pleša (AP) ieraksts tviterī.
Šis paziņojums izraisīja plašas diskusijas mikroblogošanas vietnē. Un ne bez pamata. Jo, kad pastāstīts šāds jaunums, rodas papildjautājumi.
Lūk, tvitera komentētāja Anna Žabicka raksta: “Nē, man nav un nebūs saprotama politika, kas piešķir valsts atbalstu turīgiem cilvēkiem, kas šādu auto varētu iegādāties arī paši. Un tas viss tā vietā, lai risinātu un attīstītu patiešām labu un ērtu reģionālo sabiedrisko transportu.”
Kam naudas jau ir gana daudz, tam tā nāk klāt. Un nevis riskējot, investējot kādā uzņēmumā, akcijās vai kaut kā tā, bet saņemot no valsts maka četrus tūkstošus eiro par “zaļā” elektroauto pirkšanu. Bet nu labi - “zaļo” auto aiz matiem var arī pievilkt, ka tā ir investīcija globālajā CO2 izmešu samazināšanas pasākumā.
Šādai politikai varbūt nebūtu ne vainas, ja tāda valstiska piemaksāšana notiktu līdz 24. februārim, kad Krievija vēl nebija uzbrukusi Ukrainai un civilizētā pasaule vēl mierīgi dusēja sapņos par fosilās enerģijas aizstāšanu ar atjaunojamo. Nav runas par to, ka kara dēļ tagad vajadzētu atteikties no “zaļā kursa”, taču tādas lietas, kas sadārdzina enerģētiku, ir revidējamas un atceļamas uz kādiem labākiem laikiem. Valstiska elektroauto subsidēšana ir sadārdzināšana. Latvijai un visai pasaulei nāk virsū skarba krīze, kurā valsts budžetā būtu jātaupa katrs eirocents, ko vajadzēs rudenī un ziemā, kad būs jāpasargā no bada un aukstuma uz nabadzības robežas jau tagad stāvošā iedzīvotāju ceturtdaļa. Un ne tikai šī ceturtdaļa, jo izdzīvošanas problēmas būs arī tiem, kas strādā, bet saņem maz, arī tiem, kam pašlaik ir darbs, bet drīz tā nebūs. Taču ministrs Artūrs Toms Plešs turpina “zaļo” danci, it kā par karu un krīzi nebūtu neko dzirdējis, un šķaidās ar VARAM naudu.
Mulsina persona, kas ir pirmā, laimīgā atbalsta saņēmēja. Baiba Sipeniece-Gavare pa dzīvi un skatuvi staigā ar parupja, neizglītota sievišķa tēlu, ar nesmalkjūtīgu humoru un bļaustīgu satīru. Lai vai kā, mazprasīgai, bet skaitliski lielai auditorijas daļai šāds “sviests galvā” patīk un ļauj viņai saukties par slavenību.
Slavenības ir arī viedokļa veidotāji. Nesen viņa uzbruka izcilajiem mūziķiem Intaram Busulim un Renāram Kauperam par to, ka viņi daudz koncertējuši Krievijā.
Laikam Sipenieces-Gavares elektroauto pasākums bija iecerēts kā “zaļā kursa” popularizācija, taču efekta vietā šoreiz ir radies defekts - atturēšos citēt, kādiem sūriem vārdiem portālu un sociālo vietņu lietotāji klāj elektronotikumu un tajā iesaistītos personāžus.
Diezin vai uz 4000 eiro par elektroauto pirkumu iespējams vērties caur Krimināllikuma prizmu kā uz pierādāmu interešu konfliktu, taču morāliski tas neizskatās glīti.
Tad jau finanšu ministrs Jānis Reirs (JV) varētu līdzīgā veidā atbalstīt savus atbalstītājus un piešķirt viņiem loterijas laimestus, jo visām “Latvijas loto” kapitāldaļām turētāja ir Finanšu ministrija.
Baiba Sipeniece-Gavare nesmādē reizēm iznesties arī politiski, un, protams, viņas “metodičkā” nav rakstīts, ka sliktie ir “Attīstībai/ Par!” vai tai ideoloģiski tuvās valdošās koalīcijas partijas, bet šo politisko spēku konkurenti. Ne gluži Krievijas Olga Skabejeva vai Margarita Simonjana, bet savu mazo, tendenciozo propagandiņu latvju informācijas telpā viņa šad tad ienes.
