Vai varam ar valsts iestādēm lepoties par bērnu atgriešanu dzimtenē?

© Ekrānuzņēmums

Tik daudz negāciju sociālajos tīklos par iztērēto valsts naudu bērnu atgriešanai. Vai tad labāk to naudu būtu izķēzīt kārtējām programmām, piemēram, valsts pārvaldes kapacitātes stiprināšanai vai liberāļu publisko sarunu festivālu rīkošanai?

147 ceļotāji no Latvijas, pārsvarā bērni un jaunieši no 13 līdz 20 gadiem, ir atgriezušies. Bija solīts, ka viņi atpūtīsies sērfošanas nometnē Portugālē, bet pasākums nobruka, jo tūroperators “Fisom” izrādījās nespējīgs pasākumu samaksāt. Atceļā salūza autobusi, un valstij nācās parūpēties par savu valstspiederīgo repatriāciju.

Latvijas valsts Ārlietu ministrijas Konsulārā departamenta un Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) personā, kā arī privātkompānijas “Balta” un “LuxExpress” ir piestrādājušas, lai bērni un jaunieši tiktu atgādāti mājās.

Tā valstij ir jādara! Tas ir valsts uzdevums rūpēties par savu cilvēku drošību jebkurā pasaules malā, ja viņiem rodas problēmas. Jā, Spānija, Francija vai Portugāle nav tundra vai tuksnesis, nav ziema, kad draudētu nosalšana, taču nav pieļaujams, ka mūsu bērni nīkst kur šosejas malā vai blusainā kempingā ne labi paēduši, ne padzērušies.

Ar naudas lietām turpmāk būs jānodarbojas PTAC, kas ir anulējis tūrisma operatora “Fisom” licenci, un turpmākie šī operatora ceļojumi nenotiks. Par iemaksu atgūšanas procesu PTAC informēšot tuvākajā laikā.

TV3 izskanēja aplēses, ka repatriācija varētu būt izmaksājusi 100 tūkstošus eiro. PTAC pārstāvji gan uzsver, ka izmaksas tiek vēl rēķinātas, un tās būs zemākas par iepriekš izskanējušajiem 100 000.

Šāds skaitlis tiešām mulsina, jo izskatās padaudz. Vai tā var būt? Nav jau gan arī lēti - autobusu noma, degviela, atalgojums šoferiem, ceļotāju izmitināšana, gaidot autobusus, tomēr diezin vai tas ir 100 000? Nu varbūt puse no šīs summas, varbūt mazāk, varbūt vairāk? Cerams, ka izmaksas ir objektīvas un netiks no sabiedrības slēptas.

Taču cipars 100 000 jau ir “aizgājis” tautā un interneta sociālajos tīklos - komentētāji nebeidz cepties un rēķināt, ka “tik briesmīga summa atkal izpļekarēta” no nodokļu maksātāju naudas. X vietnes asprāši lēš, ka ar Kariņa specreisu iestrēgušos repatriēt izmaksātu mazāk, jauniešus varētu atvest mājās ar kaimiņa dābolaino zirgu un tādā garā.

Paga, paga! Nav taču vēl skaidrs, vai tiešām tas izmaksājis tik daudz. Nav arī tā, ka tā ir nodokļu maksātāju nauda, jo repatriācijas izdevumi tiks segti no licencēto tūrisma pakalpojumu sniedzēju iemaksātās ikgadējās valsts nodevas.

PTAC gan jau vēl mēģinās kaut ko regresa kārtībā piedzīt no “Fisom” - ja ne visu summu, tad vismaz kaut cik.

Ar tūrisma operatoriem, tāpat kā ar jebkuru juridisku vai fizisku personu, nekad neko nevar zināt - viņš varbūt ir miris, slims, sajucis prātā vai bankrotējis, jo nav bijis finanšpratīgs. Viņš varbūt ir bezatbildīgs, varbūt pat noziedzīgs. To attiecīgas iestādes noskaidros izmeklēšanā.

Tūrisma firmām pirms trim gadiem bija grūts laiks, jo kovida sērga un varas iestādes traucēja strādāt - tās pašas tika “uzmestas” un bija bēdīgi spiestas “uzmest” klientus. Pēcāk tās, kuras centās saglabāt biznesu, centās arī atgūt reputāciju. Bet varbūt ne visām tas ir sekmējies, un varbūt daža vēl tagad cieš no kovidlaika reliktā starojuma?

Lai vai kā, šim gadījumam nav vispārināms, sistēmisks raksturs - nav taču tā, ka tūkstošiem bērnu katru nedēļu nonāktu šaurās bezizejās ārzemēs tādēļ, ka savas saistības nepilda desmitiem tūroperatoru. Ja šāda parādība būtu masveidā, tad jā - likumdevējam būtu kaut kas jādara un kaut kādi normatīvie akti būtu jāgroza. Taču tā nav, un lieta ir atrisināma pastāvošo likumu ietvaros.

Stāstā par Spānijā iestrēgušajiem jauniešiem un bērniem kā sarkans dzīpars caurvijas šķiru cīņas marksistiskā atrauga - “kāpēc man jāapmaksā bagātnieku bērnu izpriecas?”, “ne kurš katrs vecāks var atļauties sūtīt atvasi sērfot uz Portugāli!”.

Iedomāsimies otrādi - ja Latvijas valsts neliktos ne zinis, ja nerepatriētu bērnus, tad šie paši tviterotāji šausminātos vēl niknāk. Tātad viss ir slikti, lai ko atbildīgās personas nedarītu...

Lumpentviterotājs pats ir nabags, viņš nevar atļauties, viņam skauž. Viņš gribētu, lai arī mūsdienās visiem bērniem ir tikai arodbiedrības ceļazīmes uz pionieru nometni, kurā ir rīta līnija, soļošana un launagā cepums ar kompotu.

Mūsdienu bērni un jaunieši nav tādi kā aizvakar - viena daļa ir paši bijuši jau gana uzņēmīgi, ir krājuši visu gadu naudiņu, ir tādi, kas ir strādājuši, lai sakrātu braucienam uz Portugāli. Diemžēl ir sanācis vilties un ir piečakarēti. Tāda nelāga pirmā sastapšanās ar pieaugušo tirgus ekonomikas pasauli, kurā ne vienmēr viss notiek gludi. Izskatās gan, ka liela daļa notikušās peripetijas bija uztvēruši kā aizraujošu piedzīvojumu, un dažs pat raudāja, kad tas beidzās.

Spānijā iestrēgušie bērni ir mūsu pašu, Latvijas bērni, un bērniem vajag, lai valsts viņus neatstāj ķibelē! Ja par viņu izpestīšanu jāmaksā nauda, tad nekāda nauda nav vērta tik, cik viena bērna asara - ne 100 tūkstoši, ne 100 miljoni.

Pat ja repatriācijai bija jāiztērē paprāva summa, tas šajā gadījumā ir nesalīdzināmi jēdzīgāk nekā grūst naudu dažādos tukšos projektos nevalstisko organizāciju un jaunatnes darbinieku “kapacitātes stiprināšanai”, pseidointegrācijai, sarunu festivālam, kurā jaunatnei tiek iepotēts, ka diskusijas var notikt tikai starp “pareizi domājošajiem”, bet visi citi viedokļi ir “tumsonība”. Cik gan naudas katru gadu netiek tērēts, lai iepirktu dažus kubikmetrus iesmakuša gaisa!

Bērni no Spānijas bija jāatgādā ātri, ar pēc iespējas mazākiem stresiem, nevelkot pasākumu garumā, un ir labi, ka tas ir paveikts!