Latvijai neizdevīgs darījums, kurā saskatāmas valsts nozagšanas pazīmes

© Arhīvs

Lai gan šie skarbie vārdi vairāk piestāvētu kādai karstai politiskai diskusijai, kur skaļi epiteti netiek žēloti, vai kādam kaismīgākam viedokļrakstam, tie ir ņemti no pavisam oficiāla Saeimas paziņojuma, kas turklāt tika apstiprināts ar absolūtu balsu vairākumu atklātā Saeimas sēdē.

Kurš vēl atceras, kādam darījumam šie skarbie vārdi tika veltīti? “Neatkarīgā” veica ekspresaptauju, un tās rezultāts ir - to neatceras pat rūpīgākie politikas procesa vērotāji un dalībnieki ar sirmām galvām un ar neatsveramu pieredzi, kas krāta gadu desmitos.

Daži tomēr atceras. Šos vārdus Latvijas Saeima 2003. gada 4. martā veltīja iepriekšējā dienā - t.i., 2003. gada 3. martā - Eināra Repšes vadītās valdības noslēgtajam mierizlīgumam ar “TeliaSonera” starptautiskajā tiesvedībā starp šo skandināvu koncernu un Latvijas valsti.

Iepriekš nav bijis vienprātības

Bet atgādināt šos skarbos vārdus un 2003. gada “Lattelekom” mierizlīguma būtību šobrīd ir īsti laikā, jo tikko uzvirmoja kaislības par “Telia Company AB” izteikto piedāvājumu pilnībā pārņemt gan SIA “Latvijas mobilais telefons” (“LMT”), gan SIA “Tet” (iepriekš - “Lattelekom”) telekomunikāciju biznesu, Latvijas valstij atstājot kaut kādus tur ar telekomunikācijām nesaistītus “Tet” papildbiznesus (it kā celtniecība, elektrības tirdzniecība…).

Par šo “Telia” piedāvājumu ziņoja daži Latvijas mediji, nenosaucot informācijas avotu. Bet par “Tet” pārvaldību atbildīgais ekonomikas ministrs Viktors Valainis bija sašutis par šādas “aplamas”, “no druskām savāktas” informācijas nopludināšanu vēl pirms valdības sēdes, kur “Telia” piedāvājums tiks skatīts.

Savukārt jau pēc slēgtās valdības sēdes V. Valainis medijiem sniedza informāciju, no kuras varēja saprast, ka valdība konkrēto “Telia” piedāvājumu ir noraidījusi, tomēr turpinās meklēt risinājumus abu telekomunikāciju uzņēmumu pārvaldībā, jo “mēs nevaram atļauties situāciju, kad nonākam strupceļā”. Tāpat viņš uzsvēra, ka atšķirībā no citām reizēm šoreiz valdošo partiju starpā ir panākta iepriekš nebijusi “vienprātība” par to, “kas būtu jādara ar šiem uzņēmumiem”.

Valainim ir pilnīga taisnība, ka iepriekš pat starp vienā valdībā strādājošajām partijām nebija nekādas vienprātības par “Lattelekom” un “LMT” likteni. Lai arī šo uzņēmumu biznesa un pārvaldības jautājumi vienmēr ir bijuši apzīmogoti ar trekniem slepenības zieģeļiem, to var izsecināt pat no publiski pieejamas informācijas. Bet slepens tur ir bijis viss - gan 1994. gada janvārī noslēgtais “Lattelekom” “jumta līgums” (“Neatkarīgās” rīcībā ir viens šā līguma eksemplārs: tas ir kādu pusmetru biezs dokuments uz sarkana papīra - lai to nevarētu nokopēt ar tālaika kopēšanas ierīcēm), gan 2003. gadā noslēgtais mierizlīgums (“Neatkarīgā” to pirmā publicēja 2003. gada jūnijā, un par šo publikāciju tika uzsākta izmeklēšana, kas gan, šķiet, beidzās ar neko), gan šā mierizlīguma izvērtējums, ko pieprasīja jau nākamā valdība, gan viss cits.

Protams, bez slepenības neiztikt, tomēr slepenība ir arī vislabākā augsne korupcijai.

Latvijas pretprasība deviņas reizes lielāka

Lai gan 1993. gadā noslēgtajā “jumta līgumā” “Lattelekom” bija paredzēts monopols fiksēto telekomunikāciju tīklos (t.i., tautas valodā runājot - kur signāls tiek pārraidīts pa vadiem) līdz 2013. gadam, 2001. gadā tika veikti grozījumi likumos un “Lattelekom” monopols tika saīsināts līdz 2003. gada 1. janvārim. Monopola izbeigšanu prasīja ne tikai Pasaules tirdzniecības organizācijas un Eiropas Savienības normatīvi, bet arī reālā situācija - savu uzvaras gājienu jau sen bija sākuši mobilie sakari, un kaut kāda monopola saglabāšana bija īsākais ceļš uz atpalicību nozarē.

Neskatoties uz to, par monopola termiņa saīsināšanu “TeliaSonera” pret Latvijas valsti iesniedza prasību arbitrāžas tiesā Stokholmā. Prasības summa - 65 miljoni latu.

Latvijas valsts šajā gadījumā nenobijās un sāka enerģiski gatavoties tiesvedībai. Tika nolīgti advokāti - globālā juridiskā firma “Clifford Chance” (galvenais birojs Apvienotajā Karalistē, gada apgrozījums vairāki miljardi) un pašmāju birojs “Lejiņš, Torgāns un Vonsovičs”. Nedaudz aizsteidzoties notikumiem priekšā: advokātiem par pakalpojumiem tika samaksāta galvu kūpinoša summa - 16 miljoni latu, kas ar mierizlīguma noslēgšanu Latvijas valstij izkūpēja gaisā.

Izpētot gandrīz pusmetru biezo “Lattelekom” “jumta līgumu”, juristi nonāca pie secinājuma, ka Latvijas izredzes tiesvedībā ir ļoti labas - tika sastādīta un arbitrāžas tiesā iesniegta pretprasība par 599,5 miljoniem latu. Galvenais arguments - parakstot “jumta līgumu”, “Lattelekom” ārvalstu akcionārs (konkrēti - “TeliaSonera” mazmeitas kompānija dāņu “Tilts Communications”) bija uzņēmies nopietnas saistības modernizēt Latvijas telekomunikāciju tīklu un telefonizēt Latvijas laukus. Tas viss ļoti detalizēti bija aprakstīts “jumta līgumā”, bet netika pildīts no skandināvu puses. Tieši apsolītā telekomunikāciju tīkla modernizācija bija tā maksa, kas “Tilts Communications” bija jāmaksā Latvijas valstij par 49% “Lattelekom” akciju. Citiem vārdiem - ja apsolītā telekomunikāciju tīkla modernizācija nav veikta, Latvijas valsts nav no skandināviem saņēmusi pilnu samaksu par 49% “Lattelekom” akciju un skandināvi ir palikuši parādā, turklāt milzu summas. Bet parāds, kā zināms, nav brālis.

Latvijas pusei bija arī citi argumenti - piemēram, tā vietā, lai pildītu “jumta līguma” nosacījumus un ieguldītu naudu telekomunikāciju tīkla modernizācijā, “TeliaSonera” no “Lattelekom” izņēma neformālas “dividendes” dažādu maksājumu veidā un aparatūras iepirkumos, ko slēpa no Latvijas puses. Neskatoties uz slepenību, arī tas sāka nākt gaismā.

Lemj ļoti šaurā lokā

Nodemonstrējušas muskuļus, abas puses tomēr sēdās pie sarunu galda, mēģinot panākt mierizlīgumu. Eināra Repšes laikā valdības izveidotajā mierizlīguma darba grupā pilnībā dominēja “Jaunā laika” viedoklis. No partijas “Jaunais laiks” darba grupā darbojās E. Repše, viņa padomnieks Viesturs Šutko, tieslietu ministrs Aivars Aksenoks un pašās beigās arī ekonomikas ministra vietas izpildītājs Ivars Gaters. Vienīgais TB/LNNK pārstāvis satiksmes ministrs Roberts Zīle, kuram arī bija jādarbojas šajā darba grupā, bija atstumts no lemšanas - tā viņš pats publiski klāstīja presei. Viņš publiski arī pauda, ka neparakstīs mierizlīgumu.

Viss ar “Lattelekom” tiesvedību saistītais bija ļoti slepens un tika izlemts ļoti šaurā lokā - pašās beigās droši vien partijas “Jaunais laiks” reālo lēmēju tikšanās vietās.

Pēdējā brīža darījums

Bet 2004. gada 5. februārī E. Repšes valdība paziņoja par demisiju. Pretrunas un aizvainojumi koalīcijas partneru vidū sakarā ar premjera vadības stilu (visi, kas nepiekrita E. Repšem, tika saukti par “tumsas spēkiem”) bija sasnieguši apogeju. No 2004. gada janvāra beigām E. Repšes valdība jau bija mazākuma valdību, jo to bija atstājusi iepriekš “Jaunā laika” tuvākais sabiedrotais - Aināra Šlesera vadītā Latvijas Pirmā partija (LPP) (būtiski: E. Repšes valdības veidošanas laikā pat tika paziņots par politiskā bloka izveidi starp “Jauno laiku” un LPP, kas pārējiem koalīcijas veidotājiem - ZZS un TB/LNNK - reāli “izgrieza” rokas un lika samierināties ar varas “pārpalikumiem”).

Pēc demisijas E. Repšes valdība turpināja darbu līdz jaunas valdības apstiprināšanai. Tieši šajā laikā tika intensificētas sarunas par mierizlīgumu, lai to varētu noslēgt vēl E. Repšes laikā. Tas pats par sevi nepārprotami radīja aizdomas par gatavotā darījuma blēdīgumu.

Mierizlīgumu demisionējusī valdība apstiprināja tikai ar partijas “Jaunais laiks” ministru balsīm (astoņi ministri). No tolaik medijos izskanējušās informācijas var saprast, ka pret mierizlīgumu balsojuši gan visi trīs ZZS ministri, gan divi TB/LNNK ministri, bet satiksmes ministrs R. Zīle arī šajā gadījumā pašizolējies, dodoties ārvalstu komandējumā. Tikai R. Zīles komandējums palīdzējis “Jaunajam laikam” nodrošināt vairākumu balsojumā - to īsti pārbaudīt nav iespējams, jo lēmums pieņemts slēgtā sēdē. Kā jau teikts, LPP ministri (4) bija jau atstājuši valdību un viņu pienākumi bija sadalīti starp palikušajām partijām.

Pēc valdības lēmuma mierizlīgums nekavējoties tika parakstīts. No Latvijas puses to parakstīja A. Aksenoks. Tā laika fotogrāfijās redzams, kā “TeliaSonera” pārstāvis par notikušo nespēj noslēpt sajūsmu.

Pēc dažām dienām - 9. martā - tika apstiprināta jauna valdība.

Afēra

Bet nākamajā dienā pēc “Lattelekom” mierizlīguma noslēgšanas, kā jau teikts šā raksta sākumā, Saeima ar reti skarbu tekstu nosodīja noslēgto darījumu, kurš gan pēc tapšanas apstākļiem, gan pēc satura izskatījās pēc visīstākās blēdības. Par šo paziņojumu nobalsoja 64 Saeimas deputāti, pret bija 28 (26 no “Jaunā laika”; Ģirts Valdis Kristovskis un Juris Dobelis no TB/LNNK), bet seši TB/LNNK pārstāvji atturējās.

Debatēs mierizlīgumu slavēja tikai “Jaunais laiks”, turpretī citu partiju politiķi to dēvēja par “afēru”, “nodevību”, “zādzību”, bezatbildību, kas robežojas ar noziedzību” u.tml. Paziņojuma tekstā ir arī šādi vārdi: “Ir pamats vislielākajām bažām par noslēgtā mierizlīguma negatīvo ietekmi uz ikviena Latvijas iedzīvotāja dzīves līmeni.” “Ministru prezidenta Einara Repšes rīcība mierizlīguma sakarā ir bijusi vai nu klaji neprofesionāla, vai arī savtīgu motīvu diktēta.”

Arī telekomunikāciju speciālisti publiski pauda lielu satraukumu par mierizlīguma saturu. Piemēram, Telekomunikāciju asociācijas izpilddirektors Jānis Lelis tolaik norādīja, ka vislielākā bīstamība būtu tad, ja mierizlīguma parakstītāji būtu apsolījuši gan “Lattelekom”, gan “LMT” pārdot vienam īpašniekam - “TeliaSonera”. “Jānovērš apvienošana,” uzsvēra speciālists.

Mierizlīguma politiskās sekas

Šie notikumi, protams, jāņem vērā, kad tagad tiks lemts par “Tet” un “LMT” tālāko likteni.

Bet šiem notikumiem ir arī politiskais aspekts. Neskatoties uz šeit minētajiem aizdomīgajiem apstākļiem un 8. Saeimas bargo lēmumu, neviens nekādu izmeklēšanu par “Lattelekom” mierizlīguma tapšanu (lasi - par “jaunlaicēnu” ļoti aizdomīgo darījumu) nerosināja. Izvērtēšana ar premjera Induļa Emša rezolūciju esot uzdota tikai kādai Tieslietu ministrijas it kā komisijai, kuras darba augļi, protams, ir noslepenoti.

Ja kāds tagad sūdzas par “Vienotības” “valdošās politiskās šķiras” izveidošanos un jau ilggadēju dominanci, tad jāatceras iepriekšējās politiskās elites slinkums iniciēt kārtīgu izmeklēšanu par “Jaunā laika” (“Vienotības” radītāja) veiktajiem blēdīgajiem darījumiem (kaut vai par šeit aprakstīto, bet ne tikai). Turpretī nedz “Jaunajam laikam”, nedz tā meitai “Vienotībai” nekad nav bijis slinkums iniciēt dažādas izmeklēšanas par citu politiķu darbiem, lai cik tie ar nevainīgi patiesībā nebūtu.