5.lapa
„Viens no kolēģiem teica: „Paldies, meitenes, uz redzi!” Tā ir mikroagresija. Esmu zinātņu doktore, vadu projektu, saukt mani par meiteni nozīmē atņemt jebkādu autoritāti manis teiktajam; teikt, ka esmu nepieaugusi, nesvarīga, manam viedoklim nav nozīmes,” sociālajā tīmeklī nule izteicās Alise Tīfentāle. Ja kolēģis atvadoties teiktu „Paldies, zinātņu doktore un Mazpampāļu nevainīgās jaunavas ordeņa kavaliere, uz redzi!” - tad Alise noteikti nebūtu tik traki apvainojusies. Bet stāsts nebūs par apvainošanos. Tas būs par iespējām, ko dod doktora grāds.
Nerunāsim par to, ka zinātņu doktorei acīmredzami ir problēmas ar pašnovērtējumu, ja nākas visiem atgādināt, ka viņa ir zinātņu doktore nevis kaut kāda tur vienkārši projekta vadītāja. Nerunāsim arī par to, ka uzruna „meitenes” ir tik vienkārša un nevainīga, ka to var uztvert tikai ar smaidu, nevis ar bērnišķīgi slimīgām aizdomām par „autoritātes atņemšanu”. Bet mikroagresija drīzāk ir mēģinājumi norādīt līdzcilvēkiem (patiesībā pat vairāk - kolēģiem!), kā viņiem runāt. Visu rakstu var izlasīt šeit:
