Igaunijai ir sena jūrniecības vēsture, kurā ir, ar ko lepoties un par ko skumt. Šai vēsturei var pieskarties Igaunijas Jūras muzejā, kas ir izvietots Tallinas Hidroplānu ostā un Tallinas seno nocietinājumu tornī “Resnā Margarēta”.
Šī muzeja apmeklējumu, ceļojot pa Igauniju, gaidīju visvairāk. Biju vēlējusies turp doties jau pērn, taču Covid-19 pārvilka šai iecerei svītru. Toties šobrīd iespēja apskatīt šo populāro muzeju un visus tā 200 eksponātus, to skaitā zemūdeni “Lembit”, hidroplānu “Short 184”, “Maasilinn” kuģa (vecākā Igaunijas izcelsmes kuģa) vraku, ir plašākas, jo apmeklētāju nav tik daudz, cik pirms krīzes. Tas ļauj visu apskatīt mierīgi un bez steigas. Zemūdenē “Lembit” var izpētīt vissīkāko detaļu.
Staigājot pa tās klāju, nokāpjot “Lembit” korpusā, pagrozot pereskopu, var iztēloties, kā pirms vairāk nekā 80 gadiem (1936. gadā) “Lembit” devās savā pirmajā braucienā. Patiesībā pirmajā braucienā devās divas Igaunijas zemūdenes - “Lembit” un “Kalev”. Tās abas pēc Igaunijas valsts pasūtījuma būvēja Anglijā. Taču jau dažus gadus pēc pirmā zemūdeņu brauciena Igaunija, tāpat kā abas pārējās Baltijas valstis - Latvija un Lietuva, tika okupēta. Abas zemūdenes nonāca Sarkanās armijas rīcībā. Otrā pasaules kara laikā “Lembit” un “Kalev” piedalījās vairākās kaujas operācijās. Kara laikā “Kalev” pazuda bez pēdām. Vēsturnieki joprojām nezina, kas ar to īsti notika - vai tā tika nogremdēta, tai radās tehniskas problēmas vai varbūt tā tika nolaupīta. Lai arī cik absurda šī teorija izklausītos, pilnībā to atmest nevar.
“Lembit” vēlākos gados tika izmantota kā mācību zemūdene, līdz deviņdesmitajos gados to bija nolemts sagriezt metāllūžņos.
Jūras muzeja gide stāstīja, ka “Lembit” Igaunijas rokās nonākusi, pateicoties jūrnieku solidaritātei, proti, brīdī, kad Krievija gatavojās zemūdeni nodot metāllūžņos, kāds Krievijas augsta ranga jūrniecības virsnieks par to paziņoja Igaunijas muzeja speciālistiem, kas nekavējoties rīkojās un panāca, ka “Lembit” atgādā uz Tallinu. Tagad tā ir restaurēta un izskatās tieši tāpat kā tad, kad peldēja pa jūras dzelmi. NRA 2011. gadā rakstīja par to, kā tehniski sarežģītā operācijā no ūdens tika izcelta zemūdene “Lembit”, kas tagad atrodas muzejā un ir apskatāma.
No 1919. gada līdz 1933. gadam Igaunijai piederēja 8 hidroplāni. Diemžēl neviens līdz mūsdienām nav saglabājies. Muzejā redzamā ir precīza pilna izmēra hidroplāna “Short Brothers” kopija.
“Lembit” ir vienīgā šīs sērijas zemūdene, kas saglabājusies līdz mūsdienām bez nopietnas pārbūves. Pat Lielbritānijā, kur “Lembit” būvēta, zemūdenes no šī laika posma vairs nav saglabājušās. Līdz pat 2011. gada 21. maijam “Lembit” bija pasaulē vecākā peldošā zemūdene.
Taču arī pati Hidroplānu osta, kuras angārā ir izvietots muzejs, ir unikāla. Šo angāru uzcēla 1917. gadā kā daļu no Pēterburgu sargājošās nocietinājuma sistēmas. Pēc tam līdz 1940. gadam Igaunijas gaisa spēki šo vietu izmantota hidroplānu remontēšanai. Pati būve ir viena no ievērojamākajām 20. gadsimta inženiertehniskajām celtnēm. Tā ir viena no pirmajām ēkām pasaulē, kurai ir tik milzīgi dzelzsbetona kupoli bez neviena atbalsta. Hidroplānu ostā izvietotajā Jūras muzejā iespējama nofotografēšanās jūras spēku formās, lidmašīnas un krasta apsardzes bruņumašīnas vadīšana ar simulatoru, kā arī dalība citās aktivitātēs, kas padara muzeja apmeklējumu aizraujošu visiem - gan lieliem, gan maziem.
Igaunijas jūras muzejs ir iekārtots divās vietās: viena, jau minētā Hidroplāna osta ar zemūdeni “Lembit”, otra - Tallinas senā nocietinājuma tornī “Resnā Margarēta”. Sākotnēji “Resnā Margarēta” bija aizsargtornis, vēlāk - cietums. 1938. - 1940. gadā cietuma palīgēka un priekšvārtu ēka tika rekonstruētas par Pilsētas muzeja telpām.
2015. gadā, veicot muzeja rekonstrukciju, būvnieku un pēc tam pētnieku acīm pavērās neticamais - līdztekus dažādiem seniem priekšmetiem, kas bija gulējuši zemē tūkstošiem gadu, tika atrastas viduslaikos būvēts kanāls, pa kuru, visticamāk, plūda lietusūdens un notekūdens.
Iepazīstoties ar muzeja ekspozīciju, iespējams izsekot līdzi Igaunijas jūras braucienu vēsturei, sākot ar viduslaiku tirdzniecības kuģiem līdz pat mūsdienu pasažieru pārvadāšanai. Kopumā muzejā ir vairāk nekā 700 eksponātu, daļa no tiem kuģu modeļi. Muzeja gids stāstīja, ka savulaik kuģu modeļi, kas bija precīzas īsto kuģu miniatūras kopijas, tika radīti ne jau bērnu vai kolekcionāru priekam, bet gan praktisku apsvērumu dēļ. Tas bija vajadzīgs gadījumiem, ja īstajam kuģim kaut kas saplīsa un vajadzēja labot, tad vieglāk bija parādīt vajadzīgo detaļu nekā izstāstīt.
Muzejā redzams arī prāmja “Estonia” modelis. Joprojām nav precīzi zināms, kas īsti notika ar šo prāmi, kas aiznesa līdzi dzelmē 852 cilvēku dzīvības, arī 24 Latvijas iedzīvotāju dzīvības. Tā ir viena no traģiskajām Igaunijas jūrniecības lappusēm.
Jūras muzejā pieejams audiogids 20 valodās, tostarp arī latviešu valodā. Tekstu latviski ierunājis populārais latviešu aktieris Gundars Āboliņš. Viņa stāsts ilgst 45 minūtes.
Tāpat muzejā ir iespēja pastāvēt uz kuģu navigācijas tiltiņa, kas veidots pēc Baltijas jūras kuģu modernākajiem paraugiem; izmantojot digitālu aplikāciju, gūt priekšstatu par mūsdienu kuģu satiksmes blīvumu, kuģu tipiem, to darbību un rūpniecisko zveju; risināt dažādu grūtības pakāpju navigācijas uzdevumus, izliekot navigācijas zīmes; nosūtīt kuģi ceļā, atstājot žurnālā informāciju, kas tur saglabāsies arī pēc muzeja apmeklējuma.
Jūras muzejs atvērts no otrdienas līdz svētdienai no pulksten 10 līdz 19. Pirmdienās slēgts.
