Optimistiskā noskaņojumā no divu dienu vizītes Irānas galvaspilsētā Teherānā atgriezies Starptautiskās atomenerģijas aģentūras (IAEA) vadītājs Rafaels Grosi. Irānas augstākās amatpersonas apsolījušas nelikt šķēršļus aģentūras inspektoru darbam, līdz ar to pavīdējušas cerības, ka izdosies reanimēt 2015. gada vienošanos, kuras mērķis bija apturēt Irānas kodolieroču izstrādāšanas programmu.
Tomēr jāņem vērā, ka Teherānas līderu vārdi ne vienmēr saskan ar darbiem, turklāt bažas vieš tas, ka vienā no tās kodolobjektiem fiksētas līdz 83,7% bagātinātas urāna daļiņas - vēl mazliet, mazliet, un jau būs sasniegts 90% līmenis, kas nepieciešams kodolieroču izgatavošanai.
Irāna jau gadiem ilgi apgalvo, ka tās kodolprogramma paredzēta vienīgi civiliem mērķiem - atomreaktoru darbināšanai, lai iegūtu enerģiju, zinātniskās pētniecības veikšanai, un tamlīdzīgi. Taču rietumvalstīs un jo īpaši Izraēlā valda pārliecība, ka šī valsts vēlas iegūt savā rīcībā kodolieročus un pēc tam visu pasauli nostādīt fakta priekšā - samierinieties un, galvenais, rēķinieties ar to, ka mums tādi ir. Savulaik tā rīkojās Indija un Pakistāna, pēcāk šādu politiku piekopusi Ziemeļkoreja, un Teherānā noteikti domā - ar ko gan mēs sliktāki? Turklāt pieredze liecina, ka piekāpšanās tā dēvētā pasaules kodolklubiņa (ASV, Krievija, Ķīna, Francija, Apvienotā Karaliste, kuras, protams, ir ieinteresētas saglabāt monopoltiesības uz šiem ieročiem) spiedienam reizēm ne pie kā laba nenoved. Kā piemēru var minēt Lībijas diktatoru Muammaru Kadāfi, kurš savulaik atteicās no kodolieroču izstrādāšanas programmas, bet jau pēc neilga laika zaudēja varu, jo rietumvalstis aktīvi atbalstīja viņa oponentus.
Atgriežoties pie Irānas - skaļākas vai klusākas bažas par to, ka ājatollu režīms cenšas tikt pie kodolieročiem, izskanējušas kopš šā gadsimta sākuma. Visvairāk nobažījusies ir Izraēla (starp citu, tā arī nav īsti skaidrs, vai ebreju valsts rīcībā ir kodolieroči), jo Irāna oficiāli deklarējusi, ka tai nav tiesību uz pastāvēšanu un Izraēla pirmajā izdevīgajā gadījumā ir jānoslauka no zemes virsmas. Ilggadējais Izraēlas premjers Benjamins Netanjahu, kurš pērn atkal ticis pie varas, ne reizi vien licis saprast: ja Izraēlas izlūkdienestiem kļūs zināms, ka Irāna ir pavisam tuvu kodolieroču iegūšanai, neatliks nekas cits kā veikt preventīvu triecienu pa šīs valsts kodolobjektiem. 2015. gada vienošanos, ko no vienas puses parakstīja Irāna, bet no otras - visas piecas ANO Drošības padomes pastāvīgās dalībvalstis, kā arī Vācija un Eiropas Savienība (vienošanās nosacījumu uzraudzīšana tika uzticēta IAEA), Izraēlā uzskatīja un vēl tagad uzskata vien par Irānas mēģinājumu iegūt laiku un paklusām tomēr tikt pie saviem kodolieročiem. Netanjahu bija kategoriski pret šādu vienošanos, taču viņa laiks pienāca vien 2018. gadā, kad toreizējais ASV prezidents Donalds Tramps nolēma, ka Vašingtonai šis līgums vairs nav saistošs, argumentējot lēmumu ar tiem pašiem Netanjahu paustajiem apsvērumiem - Irāna vienošanos neievēro.
Pašreizējā ASV prezidenta Džo Baidena administrācija deklarējusi, ka vēlētos atjaunot 2015. gada vienošanos, un paudusi gatavību atcelt daļu no papildu sankcijām, kas vērstas pret Irānu un kuras Trampa administrācija ieviesa 2018. gadā. Taču, neraugoties uz to, ka Baidens augstajā amatā ir jau vairāk nekā divus gadus, šo vezumu no vietas tā arī nav izdevies izkustināt. Notikuši vairāki sarunu raundi, taču nu jau gandrīz gadu nekāds progress nav novērojams, raksta AP.
Tikmēr Irāna šo laiku izmantojusi, lai vēl vairāk pietuvotos ieročos izmantojama urāna izgatavošanai. 2015. gada vienošanās paredzēja, ka šī valsts nebagātinās urānu vairāk kā līdz 3,67% līmenim, ar ko pilnīgi pietiek, lai darbinātu atomelektrostacijas. Taču jau drīz vien vairākas centrifūgu kaskādes Irānas kodolobjektos uzsāka bagātināšanu sākumā līdz 20% līmenim, bet vēlāk arī līdz 60% līmenim. Nozares eksperti uzsver, ka civiliem mērķiem tik nopietni bagātinātu urānu Irānai vienkārši nav kur izmantot, bet Teherānas atbildes uz jautājumiem par šīs bagātināšanas mērķiem bijušas ļoti izvairīgas. Janvārī IAEA inspektori Fordo pazemes bagātināšanas rūpnīcā fiksēja urāna daļiņas, kas bagātinātas jau līdz gandrīz 84% līmenim. Teherāna skaidrojusi, ka tas ir vien blakusprodukts ierastajai bagātināšanai, tādēļ satraukumam neesot pamata. Eksperti gan nav par to pārliecināti, norādot, ka pašlaik Irāna jau ir vien soli no tā, lai iegūtu pietiekami bagātinātu urānu, ko var izmantot kodolieroča izgatavošanai.
Saskaņā ar IAEA aplēsēm kopš 2018. gada strauji palielinājies arī Irānas rīcībā esošais kopējais bagātinātā urāna daudzums. Tolaik tika noteikts, ka valsts nedrīkst uzkrāt vairāk par 202,8 kilogramiem bagātinātā urāna, taču nu šķiet, ka šie krājumi pārsniedz 3760 kilogramus. Turklāt inspektoriem ir pamatotas aizdomas, ka dažādas manipulācijas ar radioaktīvajiem materiāliem Irāna veic vairākos objektos, kuri, kā apgalvots līdz šim, nekādi nav saistīti pat ar civilo kodolprogrammu.
