Sešām Turcijas opozīcijas partijām tomēr izdevies pārvarēt domstarpības un vienoties, ka 14. maijā paredzētajās prezidenta vēlēšanās tās visas atbalstīs Republikāņu tautas partijas (CHP) līderi Kemalu Kiličdaroglu. Šī ir labākā iespēja, lai vēlēšanās sakautu nu jau divdesmit gadu garumā pie varas bijušo Redžepu Tajipu Erdoganu, jo sabiedrība ir neapmierināta gan ar viņa ekonomisko politiku, kas novedusi pie krīzes un 85% inflācijas, gan valdības pirmo reakciju uz pagājušajā mēnesī notikušo zemestrīci, kas prasīja vairāk nekā 45 000 cilvēku dzīvības.
Par to, ka pret Erdoganu, kurš kopš 2016. gada neveiksmīgā valsts apvērsuma koncentrējis maksimāli daudz varas savās rokās, iespējams cīnīties tikai vienotā frontē, opozīcijas partijas paziņoja jau pagājušajā gadā, taču ar vienotā kandidāta izvirzīšanu vilcinājušās teju līdz pēdējam brīdim, kad jau drīz sāksies priekšvēlēšanu kampaņa, raksta AFP. Un jāatgādina, ka harismātiskais Erdogans priekšvēlēšanu mītiņos jūtas kā zivs ūdenī, turklāt vienmēr var rēķināties ar to, ka viņu pozitīvā gaismā atspoguļos lielākie televīzijas kanāli un laikraksti, kas tādā vai citādā veidā nonākuši valdības un Erdogana vadītās islāmiskās Taisnīguma un attīstības partijas (AKP) ietekmē.
Gan socioloģisko aptauju veicēju, gan politologu ieskatā vislielākās izredzes pieveikt Erdoganu prezidenta vēlēšanās būtu CHP pārstāvošajam Stambulas mēram Ekremam Imamoglu, kurš arī ir lielisks orators un spētu mobilizēt pret Erdoganu noskaņoto elektorāta daļu. Taču pagājušajā gadā prezidents ar sev lojālās tiesas palīdzību no šī konkurenta izsmalcinātā veidā atbrīvojās. Imamoglu piesprieda vairāku gadu cietumsodu un aizliegumu nodarboties ar politisko darbību, apsūdzot viņu dažādos pārkāpumos 2019. gadā notikušo Stambulas mēra vēlēšanu laikā. Lai gan spriedums nav stājies spēkā, jo politiķis iesniedzis apelāciju, pastāvēja pārāk liels risks, ka augstāka tiesu instance spriedumu viņam varētu apstiprināt pavisam neilgi pirms vēlēšanām, kad opozīcijai vairs nebūtu iespēju mainīt savu kandidātu.
74 gadus vecais Kiličdaroglu gan uz Erdogana, gan Imamoglu fona atgādina tipisku, klusu birokrātu, kas arī nav pārsteidzoši, jo lielu daļu mūža pavadījis strādājot par civildienesta ierēdni. Mūsdienu Turcijas dibinātāja Mustafas Kemala Ataturka izveidotās partijas vadību viņš pārņēma 2010. gadā, taču ar lieliem panākumiem vēlēšanās nevar lepoties. Jā, 2019. opozīcijai municipālajās vēlēšanās izdevās iegūt trīs Turcijas lielāko pilsētu - Stambulas, Ankaras un Izmiras - mēru amatus. Taču, pirmkārt tas notika tādēļ, ka Erdogana pretinieki saliedējās un stingri balsoja par vienotiem kandidātiem, bet otrkārt tāpēc, ka šie kandidāti paši izvērsa vērienīgas un sabiedrību uzrunājošas kampaņas.
Kiličdaroglu nekāds lielais runātājs un kampaņotājs nav, un tieši šis aspekts darīja bažīgu nacionālistu partijas Iyi Parti līderi Meralu Akšenaru, kura pagājušajā piektdienā paziņoja, ka partija šo kandidātu nevar atbalstīt. Vakar Akšenara tomēr atgriezās pie sarunu galda un apstiprināja atbalstu pārējo partiju kandidātam, taču tas notika, tā sacīt, sakostiem zobiem. Nacionālistiem gan izdevās izkaulēt solījumu - ja Kiličdaroglu tiks ievēlēts par Turcijas prezidentu, viņš par saviem viceprezidentiem iecels jau pieminēto Stambulas mēru Imamoglu un Ankaras mēru Mansuru Javašu. Dalīt nenomedītā lāča ādu pašlaik būtu pārsteidzīgi, taču šāds pavērsiens varētu būt ļoti riskants, jo nav nekādu garantiju, ka opozīcija spēs izvirzīt tikpat spilgtus kandidātus, kuri varētu pienācīgi aizstāt abu lielpilsētu mērus.
Opozīcijas partijas solījušas, ka uzvaras gadījumā (tas gan attiecas ne tikai uz prezidenta, bet arī parlamenta vēlēšanām) veiks grozījumus konstitūcijā, lai Turciju no prezidentālas valsts atkal noliktu uz parlamentāras republikas sliedēm. Tāpat tā grasās pārskatīt Erdogana uzsākto infrastruktūras megaprojektu (vairums no tiem jau tāpat iestrēguši līdzekļu trūkuma dēļ) realizēšanas lietderību, kā arī stiprināt Turcijas attiecības ar NATO kolēģiem un darīt visu iespējamo, lai valsts varētu pievienoties Eiropas Savienībai.
