Nesenā Baltkrievijas VDK ziņojumu datu bāzes publiskošana izgaismoja dramatisko Latvijas vēsturi. Izrādās, ka daudzi mūsu valsts iedzīvotāji vērsušies šajā iestādē, cerot uzzināt vairāk par savu radinieku likteņiem, kuri savulaik nokļuvuši Staļina represiju dzirnakmeņos.
“Novaja gazeta. Baltija” publicē emocionālākos citātus no iedzīvotāju vēstulēm.
Droši vien daudzi būtu saņēmuši atbildes uz sāpīgiem jautājumiem, ja vien Baltkrievijas VDK arhīvi būtu atvērti. Tomēr šī iestāde joprojām saglabā informācijas monopolu attiecībā uz to cilvēku likteņiem, kas cietuši no padomju laika represijām, un nemaz nesteidzas dalīties ar šiem jutīgajiem datiem.
Nav brīnums, ka pēcteči izmanto jebkuru iespēju, lai pieprasītu informāciju par saviem vecākiem un vecvecākiem, kuru pēdas ir pazudušas Baltkrievijas teritorijā.
— Lūdzu izsniegt man jūsu rīcībā esošo dokumentu kopijas lietā par manu vecvecāku piespiedu pārvietošanu un iespējamo mantas atņemšanu, — ar šādu lūgumu vēršas kāda Ukrainas pilsētas Nikolajevas iedzīvotāja, kas dzimusi Ventspilī. — Viņu māsa un vecākā meita bija stāstījusi par ģimenes pārvietošanu pēckara gados.
Pēc sievietes rīcībā esošās informācijas, viņas vecvecāki dzimuši pagājušā gadsimta 20. gados Vidzu rajonā (jāatzīmē, ka Vidzu rajons tika izveidots 1940. gadā un atradās pašreizējā Braslavas rajona teritorijā).
Atgādināsim, ka pētnieki izšķir divus galvenos deportācijas viļņus no Baltijas valstīm — 1941. un 1949. gadā. Daudzi represiju upuri tika sodīti ar nāvi, ieslodzīti cietumos vai nonāca nometnēs, kas atradās vairāku tūkstošu kilometru attālumā no mājām. Daudzi no viņiem neatgriezās, un sakari ar viņiem tika neatgriezeniski pazaudēti. Šobrīd vēršanās Baltkrievijas specdienesta arhīvos ir bezmaz vai vienīgā iespēja uzzināt par savu radinieku likteņiem, un viņi to izmanto.
Tā, piemēram, kāda astoņdesmitgadīga liepājniece lūdza iepazīties ar savas mātes (dz. 1904. g.) arhīva lietas materiāliem. Viņa cerēja uzzināt par mātes aresta, notiesāšanas un reabilitācijas apstākļiem. “Esmu vecs cilvēks, un man ļoti gribētos uzzināt par savas mammas likteni,” vēstules nobeigumā raksta tās autore.
Vārds:…Tēva vārds…Dzīvesvietas (uzturēšanās vietas) un (vai) darba (mācību) vietas adrese: LV- Latvija, Liepāja Kontakttālrunis (norādīt pilsētas vai mobilā operatora kodu): Ziņojuma teksts: Labdien! Es, ... dzimusī…., dzimusi 1938. gadā, vēršos pie jums ar lūgumu dot man iespēju iepazīties ar manas mātes,…, dzimušas 1904. gadā, VDK arhīva lietas materiālu РБ-20095. Kā arī ar viņas aresta, notiesāšanas un reabilitācijas apstākļiem. Pielikumā nosūtu savus dokumentus. Esmu vecs cilvēks, un man ļoti gribētos uzzināt savas mammas likteņa vēsturi. Paldies jau iepriekš. Ar cieņu…
Līdzīgs pieteikums saņemts arī no kādas Jelgavas iedzīvotājas, kas lūdza atsūtīt viņai vectēva lietas kopiju. Būdams pēc tautības latvietis, viņš dzīvoja Mogiļevas apgabala Bihovas rajonā. Viņu arestēja 1937. gada vidū, notiesāja 1938. gada sākumā un pēc mēneša nošāva. Reabilitēja tikai 1958. gadā.
Šo pieteikumu skarbās rindiņas atspoguļo cilvēku likteņus, kurus nav saudzējusi soda sistēma. Nav brīnums, ka pēcteči cenšas atjaunot šo cilvēku labo vārdu, lai gan jau ir pagājis tik daudz gadu. Viņiem tas ir sava veida pienākums pret saviem senčiem.
KONTEKSTS. Iepriekš kļuva zināms, ka hakeru grupējums “Kiberpartizāni” bija uzlauzis Baltkrievijas VDK mājaslapu un drīz pēc tam publiskojis datu bāzi ar ziņojumiem, ko par pašreizējiem baltkrievu opozicionāriem citu starpā bija rakstījuši arī Lietuvas iedzīvotāji. Tās pašas noplūdes dēļ tika publicēti arī dati par Latvijas iedzīvotāju pieteikumiem, par kuriem varat lasīt zemāk.
— Es meklēju materiālus par savu vectēvu, kurš tika arestēts Minskas apgabalā 1937. gadā, pavadīja desmit gadus labošanas darba nometnēs un tika reabilitēts 1970. gadā, — savā vēstulē raksta vēl viens rīdzinieks.
Viņš nav varējis uzzināt interesējošās lietas arhīva šifru un jautā, kādā veidā varētu ar to iepazīties. Acīmredzot šis Latvijas iedzīvotājs jau vairākus gadus bija pētījis sava vectēva likteni.
1940.—1941. gadā tikuši represēti 34 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, 60 tūkstoši Igaunijas iedzīvotāju un 75 tūkstoši Lietuvas iedzīvotāju. Tiek lēsts, ka 1944. —1952. gadā deportēto skaits sasniedzis 124 tūkstošus Igaunijā, 136 tūkstošus Latvijā un 245 tūkstošus Lietuvā.
— Es interesējos par sava vectēva (dz. 1897. g.) biogrāfiju. Viņa brālis tika notiesāts un nošauts Baltkrievijā 1937. gadā, — savā Baltkrievijas VDK adresētajā vēstulē norāda kāds rīdzinieks. — Vectēva brālis dzīvoja Mogiļevas apgabala Gorkos, bija cēlies no zemniekiem. Tika apsūdzēts kā Polijas aģents. Reabilitēts 1956. gadā.
Diezgan daudz vēstuļu — tie ir mēģinājumi atrast radiniekus, ar kuriem sakari bija zuduši drūmajos okupācijas gados.
— Mana vectēva brāļa lieta atrodas Baltkrievijas VDK, ir arī arhīva šifrs, — raksta kāds rīdzinieks. — Es vēlētos uzzināt ģimenes sastāvu, lai turpinātu meklēt savus radiniekus. Sakari ar viņiem pārtrūka pēc 2. pasaules kara.
Daži pieteikumi vispār izklausās kā vēsturiskas drāmas anotācija.
— Vectēvs piedalījās 2. pasaules karā, ieņēma Berlīni, tika apbalvots ar ordeņiem un medaļām, — 2017. gadā rakstīja kāds Daugavpils iedzīvotājs. — Taču pēc kara tika apmelots un represēts - dzirnavās noteiktās rindas kārtības dēļ. Viņa manta tika konfiscēta, apbalvojumi atņemti. Četri bērni tika pamesti likteņa varā. Pēc Staļina nāves vectēvu atbrīvoja. Viņš nodzīvoja vienu gadu un nomira.
Kā apgalvoja vīrietis, 1990. gados vectēvu reabilitēja, taču apbalvojumus un īpašumus neatgrieza. Arī viņš nevarēja atrast informāciju datu bāzēs. “Sanāk, ka 2. pasaules kara laikā viņa paveiktie varoņdarbi ir aizmirsti? Kā tas ir iespējams dažu graudu maisu dēļ?” retoriski jautā mazdēls.
Dažu pieteikumu hronoloģija neatstāj šaubas, ka daudzas no šīm vēstulēm tā arī palika neatbildētas.
Kāda Liepājas iedzīvotāja 2020. un 2021. gadā vismaz sešas reizes vērsusies Baltkrievijas VDK, lai uzzinātu savas vecmāmiņas likteni.
— Viņa bija dzimusi 1920. gadā un tika izsūtīta ar visu ģimeni uz Komi APSR 1935. gadā, — raksta sieviete. — Es nezinu, vai viņa tika reabilitēta. Kā es to varu uzzināt, vai ir iespējams saņemt dokumentus par reabilitāciju?
Pēc liepājnieces vārdiem, viņa bija vērsusies dažādās Krievijas un Baltkrievijas iestādēs, mēģinot iegūt informāciju. Taču tā arī netika sadzirdēta.
Pēc kāda laika viņa atkal atgādināja par sevi.
— Vai es varu uzzināt - vai mani radinieki tika reabilitēti? Un ja tika, vai es varu saņemt dokumentus par reabilitāciju? — viņa jautā.
Viņas nākamais pieprasījums liek nešaubīties — apmierinoša atbilde tā arī netika saņemta. Rodas sajūta, ka VDK turpina glabāt represīvās pagātnes noslēpumus.
— Es rakstīju uz visām instancēm. Tur atsaucās uz VDK Centrālo arhīvu un Nacionālo arhīvu. Es ceru uz palīdzību, — par sevi atkārtoti atgādina izsūtītās sievietes mazmeita.
Beigās viņa ķērās pie pēdējā argumenta, lai saņemtu atbildi pēc būtības: “Es zinu - tā kā ir pagājuši 75 gadi, es drīkstu saņemt lietu. Tomēr es atdūros pret papīru sienu un nevaru saņemt pat vienkāršu uzskaites kartīti.”
