Kolēģi jau pareģo viņam balvas un saka, ka viņš ir jauns vārds mūsdienu baltkrievu literatūrā.
“Kontekst.lv” iztaujāja Aļģerdu Bahareviču par viņa daiļradi Baltkrievijā līdz 2020. gadam: kā tas ir, kad tavas grāmatas atzīst par ekstrēmistiskām, un kā ir rakstīt par Baltkrieviju, atrodoties tālu no tās.
— Prezentācijā jūs teicāt, ka 2020. gada vasarā lūdzāt sievai nefotografēt to, kas notiek ielās, jo ļoti baidījāties par viņu. Tikmēr pats daudz rakstījāt par protestiem “Facebook”. Vai bailes par savu mīļoto bija lielākas nekā bailes par sevi?
— Visu šo protestu laikā es rakstīju un joprojām rakstu. Es uzskatu, ka, ja esi rakstnieks, tev ir jāraksta un jāreaģē uz to, kas notiek valstī. Īpaši, ja mums ir revolūcija, kā es varu izvairīties no šīs tēmas? Viena lieta ir rakstīt, bet cita — iet un riskēt ar savu veselību un brīvību. Domāju, ka man vēl bija palikusi sajūta no pēdējiem septiņiem gadiem Baltkrievijā, ka varbūt pie mums nav tik slikti, lai tevi vajātu par tekstu. Arī pirms 2020. gada es mēdzu izteikties par visiem aktuālajiem jautājumiem, un, kad mums bija protesti, es vienmēr par tiem rakstīju.
2018. gadā, manuprāt, es apmeklēju protesta akcijas un uzrakstīju par to eseju. 2020. gadā nebija sajūtas, ka rakstīt ir bīstami, bet bija sajūta, ka uz ielas ir bīstami.
Agrāk man vienmēr šķita, ka šim režīmam ir tāda īpatnība: ja tu raksti un runā par problēmām, tad tevi neuzskata par bīstamu. Literatūra Baltkrievijā pirms 2020. gada bija marginalizēta, būt publiskam intelektuālim nebija tik bīstami. 2013. gadā es atgriezos no
Hamburgas, kur biju nodzīvojis sešus gadus. Es atgriezos, jo jutu, ka kaut kas notiek. Ka ir jaunā paaudze, kas cenšas kaut ko darīt. Valsts principā uz to skatījās caur pirkstiem. Domāju, ka uzstādījums bija šāds: ja tu nodarbojies ar literatūru vai kādu citu mākslu, bet neesi tieši iesaistīts politikā, tevi neaiztiks. Mūsu valstī visa šī joma bija tik maza, ka tai nebija lielas ietekmes. Kad tu kļūsti par Nekļajevu [dzejnieks un Baltkrievijas prezidenta amata kandidāts 2010. gadā], protams, valsts uz to neskatījās caur pirkstiem. Lūk, tāda man bija sajūta.
Taču līdz 2020. gadam septiņu gadu laikā mēs bijām paveikuši milzīgu darbu. Kultūras dzīve Minskā vienkārši uzplauka. Es negribu to saukt par liberalizāciju, vienkārši tajā laikā valsts mūs neuzskatīja par draudu. Bet 2020. gadā, kā mēs zinām, viss krasi mainījās. Gan spēles noteikumi, gan viss kopumā.
— No jūsu sievas grāmatas rodas iespaids, ka viņa jūs bezmaz vai vilka uz protestiem. Cik lielā mērā šis iespaids ir patiess?
— 2020. gada vasarā man izdevās pārvarēt bailes, jo es domāju, ka varbūt šoreiz mēs varētu uzvarēt. Man bija šī sajūta. Burtiski pāris nedēļas, bet tā bija. Īpaši augustā, kad visa Minska burtiski uzziedēja ar balti sarkanbaltsarkaniem karogiem, tik daudz cilvēku izgāja ielās, un policija šos cilvēkus kādu laiku atklāti neaiztika.
Un, lai gan viņi cilvēkus pagalmos tvarstīja un bāza melnajos mikroautobusos ar tonētiem stikliem, toreiz baiļu vietā valdīja kaut kāds pacilāts noskaņojums. Bet man ļoti ātri kļuva skaidrs, kurp virzās visi šie notikumi un kā viss beigsies. Es pēc dabas esmu skeptiķis un pesimists, un mums, kā zināms, krīzes laikā vienmēr ir vieglāk. Vēl pirms tam, kad es rakstīju "Eiropas suņus", es tur nejauši daudz ko pareģoju, jo man bija skaidrs, uz kurieni šis stāsts virzīsies. Krievija, man šķiet, jau toreiz bija pilnībā gatava sākt karu, un es teicu, ka karš sāksies, bet domāju, ka tas notiks nedaudz vēlāk.
Rudenī man jau kļuva skaidrs: ja Jūliju [Jūlija Timofejeva - rakstniece un Aļģerda Bahareviča sieva] vai mani arestēs, tam nebūs nekādas jēgas. Bija skaidrs, ka šis protests tiks izbeigts, turklāt visnežēlīgākajā veidā. Es teicu, ka drīz šeit [Baltkrievijā] atkal būs dzelzs priekškars.
Septembrī bija sajūta, ka mēs, simtiem tūkstošu cilvēku, staigājam pa pilsētu, esam izstaigājuši visu šo pilsētu, bet kas no tā? Tā ir siena, un tajā nav redzama neviena plaisa. Tad man kļuva skaidrs, ka viņi neapstāsies ne pie kā. Ja viņiem tiks pavēlēts, viņi nogalinās. Likumu vairs nav. Šādā situācijā ir jābūt stratēģijām, un es neredzēju nekādas protesta stratēģijas. Mēs vienkārši gājām, gājām, gājām un visu laiku riskējām.
Manuprāt, cilvēki jau ļoti ilgi gaidīja, kad tā sauktā Lukašenko elite sakustēsies un sāks irt, bet viņi - gluži pretēji - cieši saliedējās kopā ar spēka struktūrām ap savu līderi.
— Vai aizbraukt no Baltkrievijas jūs pamodināja kāds notikums vai tā bija tāda apstākļu sakritība?
— 20. oktobrī bija diena, kad mums nācās bēgt no likumsargiem. Lija lietus, un man palika slikti. Es teicu Jūlijai, ka nevaru skriet tālāk, ka es vienkārši nokritīšu peļķē un nosprāgšu. Bet mūs turpināja vajāt. Tomēr mēs kaut kā nokļuvām līdz veikalam un tur paslēpāmies.
Un tā man bija pazemojuma diena, kauna diena. Es skrēju un domāju: kāpēc man, rakstniekam, kurš nebija pārkāpis nevienu likumu, vajadzētu tā bēgt, mirt lietū, šajā briesmīgi pelēkajā Minskas pagalmā? Pēc tam es teicu Jūlijai: "Viss. Braucam projām." Es domāju, ka mēs varētu vienkārši nepaspēt, un mums vēl bija tik daudz darāmā. Mēs esam jauni, radoši cilvēki - mums ir tik daudz ko rakstīt, radīt, teikt pasaulei, un pasaulei vēl ir tik daudz ko teikt mums.
Tad mēs sākām gatavoties aizbraukšanai. Man bija daudz kontaktu ar Rietumu kolēģiem, un es zināju, ka ir daudz fondu, kas ir gatavi atbalstīt rakstniekus, kuriem draud briesmas. Es vērsos pie pazīstamiem cilvēkiem, un ļoti ātri man piedāvāja doties uz Grācu, Austrijā. Sākumā tie bija aptuveni 6-7 mēneši, bet mēs ar Jūliju tur palikām ilgāk.
— Divas jūsu grāmatas Baltkrievijā ir atzītas par ekstrēmistiskām...
— Jā, oficiāli, proti, ar tiesas lēmumu, viņi atzina divas grāmatas par ekstrēmistiskām. Par grāmatu "Pana A. pēdējā grāmata" viņi dokumentos rakstīja, ka viņiem pat nav vajadzīga ekspertīze, jo ekstrēmisms tajā ir acīmredzams. Un lietu par šo grāmatu ierosināja GUBOPiK (Red. piezīme: GUBOPiK ir Organizētās noziedzības un korupcijas apkarošanas valsts departaments. Šī vienība tiek uzskatīta par brutālāko un joprojām regulāri spīdzina aizturētos). Man GUBOPiK ir Baltkrievijas gestapo, un, ja tieši tas cels prasību pret manām grāmatām, domāju, ka autors noteikti ciestu.
Bet patiesībā no cilvēkiem, kas tagad dzīvo Baltkrievijā, es droši zinu, ka visas manas grāmatas tur patiešām ir aizliegtas. Tās ir izmestas no visām vietām. Un, ja kāds atnāk uz grāmatnīcu un pajautā, vai ir kaut kas no Bahareviča, viņi uz šo cilvēku skatās tā, it kā tas būtu nokritis no Mēness.
— Kā jūs vispār uztvērāt ziņu par to, ka jūsu grāmata atzīta par ekstrēmistisku?
— No vienas puses, protams, es biju ļoti lepns. Tas mani ārkārtīgi iepriecināja, jo tas nozīmēja, ka mani teksti kaut kādā veidā trāpīja uz šī laika, uz šīs valsts nerviem. Ka es patiešām esmu brīvs cilvēks, brīvs rakstnieks. Grāmata "Eiropas suņi" bija pirmā mūsdienu dzīvā rakstnieka daiļliteratūras grāmata, kas Baltkrievijā tika atzīta par ekstrēmistisku.
No otras puses, tas bija liels trieciens man kā rakstniekam. Mani lasītāji vismaz līdz 2021. gadam dzīvoja Baltkrievijā. Patiesībā es tiku vienkārši nogriezts no saviem lasītājiem Baltkrievijā. Tagad pat tiem, kas vēlas lasīt Bahareviču tur, nav šādas iespējas, jo tas ir bīstami. Ir, protams, e-grāmatas, bet baltkrieviem joprojām patīk papīra grāmatas.
Pēdējos gados mana saikne ar lasītājiem no Baltkrievijas ir ļoti pavājinājusies, bet es domāju, ka viņi lasa to, ko es rakstu “Facebook”. Šajā laikā man ārzemēs bija izdotas vairākas ļoti nozīmīgas grāmatas, bet, cik man zināms, tās lasīja tikai tie, kas aizbrauca no valsts. Un tādu cilvēku ir daudz.A person writing on a book Description automatically generated
— Vai pēc piespiedu aizbraukšanas rakstīt jums ir vieglāk vai grūtāk? Vai tā ir noderīga distance vai sāpīga atrautība no Baltkrievijas?
— Rakstīt man ir viegli - esmu profesionāls rakstnieks un daru to praktiski visu savu pieaugušo dzīvi. Lai rakstītu, ir jābūt noteiktām prasmēm. Jūs to darāt visu laiku, un citādi to nevarētu darīt, tas ir jūsu veids, kā runāt ar pasauli. Man nav lielas nozīmes - lai kur dzīvotu, es visur rakstīšu grāmatas un esejas. Problēma ir cita - lai rakstītu par Baltkrieviju, par manu dzimto Minsku un baltkrievu sādžām, ir jāatrodas Baltkrievijā. Lai sajustu Minskas metro smaržu, lai dzirdētu, kā cilvēki runā un kā viņi izskatās. Man visa tā nav.
Rudenī apritēs četri gadi, kopš es pametu Baltkrieviju, un man ir palikuši trīs ceļi, ko rakstīt. Pirmais ir rakstīt no atmiņas. Izmantot savas atmiņas, kas, paldies dievam, ir spilgtas un ļoti tēlainas. Tā es uzrakstīju grāmatu "Zēns un sniegs" par savu bērnību padomju Minskā. Otrais ceļš ir rakstīt tādas grāmatas, kur vietai un laikam nav lielas nozīmes, rakstīt savdabīgas līdzības. Tā es uzrakstīju "Uzvaras laukumu" - tajā tiek izvirzītas problēmas, kas ir aktuālas Baltkrievijai, bet man pašam šai grāmatai nav vajadzīga ne Minska, ne Baltkrievija. Es ievietoju savus varoņus izdomātā pasaulē. Un ir vēl trešais veids - rakstīt par tiem, kas aizbraukuši, jo arī mūsu trimda ir ļoti interesanta. Lai kuru valsti jūs ņemtu, lai kur dzīvotu baltkrievi, visur ir savi izaicinājumi, savas komiskās situācijas, grūtības un problēmas.
Kāpēc lai es nerakstītu par mums? Vai mēs esam kāda cita rase vai cilvēki no citas planētas? Arī mēs esam cilvēki, mēs esam šeit un cenšamies dzīvot savu mazo dzīvi visa svešā vidū. Trimdai ir savas priekšrocības - tu atklāj pasauli, citas kultūras un valodas. Tu visu laiku mācies. Es domāju, ka mēs visi, kas esam aizbraukuši, esam kļuvuši ļoti gudri un esam atbrīvojušies no daudzām ilūzijām.
— Ir baltkrievi un baltkrievietes, kas dzīvo tikai ar sapņiem par atgriešanos, un ir tādi, kam tagad ir ļoti komfortabli. Kurai nometnei esat tuvāk jūs?
— Es absolūti nevaru teikt, ka jūtos komfortabli. Trimda ir trimda. Rakstniekam, iespējams, tas ir grūtāk nekā citiem cilvēkiem, jo viss tavs darbs ir saistīts ar valodu. Ja tu raksti baltkrievu valodā, ārpus Baltkrievijas ir ļoti grūti atrast cilvēkus, kurus interesētu tava literatūra un tava valsts. No otras puses, mēs tagad dzīvojam Vācijā, pirms tam dzīvojām Austrijā un Šveicē, un es vairāk vai mazāk runāju vāciski, Vācija man nemaz nav sveša valsts. Šajā ziņā man ir daudz vieglāk nekā desmitiem un simtiem tūkstošu baltkrievu.
Tagad man priekšā ir ļoti svarīgs uzdevums: es gribu atstāt šo trimdas rakstnieka nišu, no kura parasti tiek prasīts skaļi runāt par politiskajiem notikumiem un kritizēt režīmu, bet kura darbi nevienu īpaši neinteresē. Es gribu daudz vairāk, es gribu izkāpt no šīs ēnas un valstī, kurā tagad dzīvoju, es gribu būt daļa no tās dižās, daudzu valodu, daudznacionālās literatūras.