Pirms četriem gadiem sabiedrībā manāmu viļņošanos izraisīja Zaļo un zemnieku savienības deputāta Askolda Kļaviņa ierosinājums mainīt nu jau ierasto kārtību un 23. un 24. jūnijā svinamo Jāņu vietā atzīmēt astronomiskos saulgriežus, kas ir pāris dienas agrāk. Viņa priekšlikums pēc priekšvēlēšanu laikam tipiskām emocionālām diskusijām tika noraidīts. Tagad ideja par saulgriežu svinēšanu atgriezusies parlamentā. Tiesa, vairs ne tik radikāla, bet vienlaikus dievturu tiesības paplašinoša.
“Latviešu tradīcija svinēt Jāņus radās, pielāgojoties Jāņa Kristītāja dzimšanas dienai (..) Mūsdienu Latvijā daļa tautas svin astronomiskos saulgriežus, daļa svin Jāņus vai Līgo svētkus. Domāju, ka lielākā daļa svinētāju neatkarīgi no svinēšanas datuma jūtas svinējuši saulgriežus, pie reizes apsveicot visus Jāņus un arī Līgas. Viss minētais arī ir tas iemesls, kādēļ uzdrošinos piedāvāt atteikties no mākslīgi radītās nobīdes laikā, atgriezties pie senču tradīcijām un par svinamajām dienām noteikt vasaras saulgriežus, nevis 23. un 24. jūniju. Nekādā gadījumā mans priekšlikums neparedz atteikšanos no pašiem galvenajiem latviešu svētkiem, kā to mēģināja interpretēt daži plašsaziņas līdzekļi. Tāpat tas neliegs svinēt Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu un jebkura Jāņa vārdadienu arī turpmāk,” tolaik savu tā arī likumā par svētku, atceres un atzīmējamajām dienām neiekļauto priekšlikumu aizstāvēja A. Kļaviņš.
Nu šīs idejas garu Saeimā ienesusi “Konservatīvos” pārstāvošā deputāte Eva Mārtuža. Viņa izstrādājusi divus likumprojektus, kuri balstīti Satversmes preambulā, kas uzsver, ka “Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības”. Ar akcentu, ka kristīgās vērtības šajā uzskaitījumā ierindotas pēdējās, kas atbilst Latvijas tautas veidošanās hronoloģijai.
Viens no E. Mārtužas ierosinājumiem skar Reliģisko organizāciju likumu. Tajā E. Mārtuža, viņas partijas un Nacionālās apvienības biedri pie reliģisko organizāciju garīgā personāla blakus mācītājiem, priesteriem un rabīniem vēlas likumā iekļaut arī dievturu “dižvadoņus”. To eksistence aktuālajā likuma redakcijā šifrēta ar vārdkopu “un citi”.
Iniciatīva piedāvā likumā iekļaut arī valsts finansētu dievturības mācību jeb latviskās dzīvesziņas reliģisko uzskatu un priekšstatu mācību, kurai skolā būtu jābūt pieejamai, ja tajā ir vismaz 10 skolēnu, kuri vēlas to apgūt.
Otra E. Mārtužas iniciatīva, kas sasaucas ar A. Kļaviņa ideju, skar likumu par svētku, atceres un atzīmējamajām dienām. Tajā pie tādām svētku dienām kā 1. janvāris vai 18. novembris, izveidojot likuma pirmajam pantam otro daļu, cita starpā viņa vēlas pievienot arī tādas “Latviskās dzīvesziņas gadskārtas” kā Meteņus, Ūsiņus un Māras, kā arī Jāņus un Lieldienas. Turklāt šie svētki būtu atzīmējami atbilstoši saulgriežiem, tas ir, astronomiskā saules gada noteiktajās dienās.
Jautāta, kā iecere, ja tā tiks realizēta, sasauksies ar likumā jau noteiktajiem svētkiem 23. un 24. jūnijā, E. Mārtuža skaidro, ka šīs būtu tikai atzīmējamās dienas, ne svētku, kurām pienākas brīvdienas.
Ideja, ar kuru padalījusies Valsts prezidenta kanceleja, sakņojoties Valsts prezidenta Egila Levita izstrādātajā vēsturisko novadu likumā. “Vēsturisko novadu likums ir jāapaudzē ar šo novadu senajām un mūsdienās joprojām dzīvajām tradīcijām,” skaidro E. Mārtuža, kura uzskata, ka ir nepieciešams atsevišķs Dzīvesziņas likums, kas nostiprinās katra vēsturiskā novada paražas un ieradumus. Lietuvā līdzīgs likums darbojoties jau kopš 2000. gada.
Viņa skaidro, ka latviskā dzīvesziņa ir latviešu tautā izkopta unikāla kā nacionālās, tā arī tradicionālās kultūras vērtība, kura atbilst ES lozungam “Vienoti daudzveidībā”. “Vienoti daudzveidībā varam būt arī savā Latvijā,” norādīdama, ka katram novadam ir savas, īpašas paražas un “garša”, saka deputāte.
Savukārt nepieciešamību Reliģisko organizāciju likumā iekļaut dievturību E. Mārtuža pamato ar to, ka latviskā dzīvesziņa pat preambulā ir ierakstīta pirms kristietības un tā jau ir stabila, Tieslietu ministrijas oficiāli reģistrēta organizācija, kurai pēc pāris gadiem apritēs 100 gadu.
“Tas ir ļoti svarīgi, lai dzīvesziņai iedotu tā saucamo garīgo asi, kas uztur šo garīgumu. Ja šī reliģija ir izturējusi 100 gadus, ja tā turējusi godā visus rituālus un tiem piedevusi īpašo garīguma šķautni, tad tā savas valsts likumā jāsauc vārdā,” uzskata E. Mārtuža.
Viņa atzīst, ka līdz atsevišķa dzīvesziņas likuma radīšanai jāpaveic daudzi mazāki darbiņi citos likumos. Viens no tiem - pēc dievturības iekļaušanas Reliģisko organizāciju likumā grozīt arī Civillikumu, kurā tiesības salaulāt dotu arī dievturu garīgajam personālam jeb dižvadoņiem. Pašlaik dievturu laulībās piedalās valsts pārstāvis, kas oficiāli reģistrē laulību.
Ņemot vērā, ka līdz šīs Saeimas sasaukuma pilnvaru termiņa beigām atlicis ārkārtīgi maz laika - vien piecas Saeimas sēdes -, var prognozēt, ka E. Mārtužas virzītos un Nacionālās apvienības atbalstītos likumprojektus koalīcijas partneri mīļā miera labad atbalstīs pat tad, ja konceptuāli tiem nepiekritīs. Ir maz cerību, ka šai Saeimai atlikušajā laikā abus likumprojektus paspēs pieņemt pirmajā lasījumā.
Piemēram, laikietilpīgu likumprojektu virzīšanos pa likumdošanas gaiteņiem varētu padarīt “Saskaņa”, kura jau ļoti ilgi cenšas panākt, lai pareizticīgajiem un vecticībniekiem, kas Ziemassvētkus un Lieldienas svin atšķirīgos datumos, būtu oficiālas, likumā “Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām” ierakstītas brīvdienas.
“No vienas puses, atbalstu pieeju, lai mūsu kalendārā ir vairāk svinamo un atzīmējamo dienu nekā sēru. Tas būtu pozitīvi un pareizi, runājot arī par tiem pašiem pareizticīgo Ziemassvētkiem, kas skar simtiem tūkstošu cilvēku, bet kas ar šo likumprojektu virzītāju rokām tika noraidīts,”
netieši atzīdams, ka diskusija par šo jautājumu noteikti tiks aktualizēta, saka Saeimas Juridiskajā komisijā “Saskaņu” pārstāvošais Valērijs Agešins. Viņš gan nav pārliecināts, ka E. Mārtužas aktualizētie likumprojekti šajā laikā ir aktuāls jautājums, kuram būtu jābūt parlamenta darba kārtībā.
Tas, lai netiktu grozītas Jāņu tradīcijas, svarīgi ir Saeimas Zaļo un zemnieku savienības deputātam Edgaram Tavaram, taču pārējos E. Mārtužas ierosinājumus viņš ir gatavs apspriest.
“Mums pret senajām tradīcijām nav jāizturas nicīgi vai nievājoši. Mums ir tik daudz no ārvalstīm ienākušu svētku, bet latviešu tradīcijas mums liekas nekoptas un daudziem pat nepieņemamas, jo tās nav koptas un attīstītas, bet to var darīt atbilstoši mūsu laikam,” rosinādams diskusiju ar dievturiem, saka E. Tavars.
