Krievijas Ukrainā uzsāktā kara sestajā dienā aizsardzības ministrs Artis Pabriks joprojām aizstāvēja savu pozīciju, ka obligātais karadienests Latvijas aizsardzības stiprināšanai nav pareizais risinājums. Pēc NATO samita, kurā nolēma stiprināt alianses austrumu flangu, šī pozīcija krasi mainījusies. Atbalsts šai iecerei ir arī Saeimā, diskusija varētu būt vien par to, kā jauno kārtību ieviest likumos.
1. martā A. Pabriks (“Attīstībai/Par!”), komentējot jautājumu par obligātā militārā dienesta ieviešanu Latvijā, skaidroja, ka tas nav “glābšanas riņķis”, kas pēkšņi radīs labākus apstākļus cīņai ar pretinieku, jo sistēmas nomaiņas ieviešanai būtu nepieciešams laiks - apmēram desmit gadu.
“Arī obligātajam militārajam dienestam ir daudz un dažādu vājo vietu, kas nav tādai sistēmai, kāda ir izstrādāta Latvijā. Es jums varu godīgi pateikt - ticiet man - tur, kur mums blakus esošajās valstīs nesen ir ieviests vai atjaunots militārais dienests, viņi nav nekādā veidā efektīvāki par Latvijas spēkiem,” teica aizsardzības ministrs.
NATO samitā Spānijā aizsardzības ministrs, šķiet, saņēmis mājienu ar mietu, jo otrdien viņš atzina, ka līdzšinējā aizsardzības sistēma ir sevi izsmēlusi. Tādēļ iecerēts, ka obligātais valsts aizsardzības dienests tiks ieviests pakāpeniski - piecu gadu laikā. No 2023. gada 1. janvāra norisināsies pirmais ieviešanas posms, kuram varēs pieteikties brīvprātīgi. Pirmajā gadā varētu tikt iesaukti apmēram 1000 cilvēku.
Iesaukums tiek plānots divas reizes gadā - 1. janvārī un 1. jūlijā. Tāpat būs iespējams izvēlēties dienestu no četriem veidiem. Būs iespējams iekļauties valsts aizsardzības dienestā vai arī noslēgt līgumu par piecu gadu ilgu dienestu Zemessardzē (20 dienas gadā). Tāpat būs pieejams vada komandiera kurss augstskolā, kā arī alternatīvais dienests. Paredzēts, ka dienests ilgs 11 mēnešus.
Aizsardzības ministrijas ieceri pilnībā atbalsta Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas priekšsēdētājs, “Konservatīvos” pārstāvošais Juris Rancāns. Viņš skaidro, ka atbilstoši apdraudējuma līmenim Latvijai nepieciešami 40 līdz 50 tūkstoši kara mākslā apmācītu rezervistu.
“Esošā sistēma un koncepcija, kuru pieņēma pirms dažiem gadiem, paredzēja profesionālo dienestu un valsts aizsardzības mācību, ar domu, ka no tās noteikts skaits jauniešu dosies uz profesionālo dienestu un Zemessardzi. Bet saprotam, ka demogrāfiskā situācija ir diezgan smaga, Latvijā šādu cilvēku pietrūkst. Brīvprātības princips nespēj nodrošināt nepieciešamo rezervistu skaitu. Līdz ar to situācija uzliek mums par pienākumu iet šo ceļu,”
saka J. Rancāns un piebilst, ka jaunais modelis noteikti prasīs lielus līdzekļus.
Par potenciālajām obligātā dienesta izmaksām A. Pabriks Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” padalījās mēnesi pirms kara. “Ja mēs gribam, lai šie karavīri nebūtu tā kā padomju laikā, kur tevi iesauca, tu to laiku nositi un papildus neko īsti neiemācījies (..), tad mums aprēķins uz 3000 jauniesaucamajiem vienā gadā nozīmētu, ka pirms tam mums vajag vienreizēju investīciju loģistikā, kazarmās, nodrošinājumā tuvu 600 miljoniem eiro. Un uz 3000 ikdienas izdevumos jārēķinās ar vismaz 100-130 miljoniem eiro katru gadu.” Pašreizējais Latvijas aizsardzības budžets ir apmēram 750 miljoni eiro.
Arī Edvīns Šnore, kas Saeimas Aizsardzības komisijā pārstāv Nacionālo apvienību, ir pārliecināts, ka obligātā dienesta ieviešana tāda izmēra valstij kā Latvija ir vienīgais risinājums. Deputāts piekrīt ministra teiktajam, ka valstij pietrūkst karavīru un iedzīvotāju, kuri prot apieties ar ieroci.
“Mēs to vilkām garumā piecus gadus, meklējot citus risinājumus,”
saka deputāts un atgādina, ka viņš jau 2017. gadā Saeimā iesniedza likumprojektu par obligāto dienestu.
Rosināto pakāpenisko pāreju uz valsts aizsardzības dienestu E. Šnore vērtē kā pareizu soli, atzīmējot, ka mērķis ir nodrošināt konkrētu skaitu karavīru valstī. Ja šo skaitu var nodrošināt ar brīvprātīgajiem, tad nav nepieciešams veidot obligāto dienestu, pauda politiķis. Tomēr, ja karavīru trūkst, to skaitu var palielināt ar dažādiem paņēmieniem, reizēm strādā arī loterijas princips, minēja komisijas sekretārs.
Obligātā dienesta ieviešanu atbalsta arī opozīcijā strādājošās “Saskaņas” līderis Jānis Urbanovičs. Viņš to vērtē ne tikai kā valsts aizsardzības spēju stiprināšanu, bet arī jauniešu vīrišķības skolu.
“Ir liela nepieciešamību pēc dienesta, pēc vīrišķības skolas. Tādu katram jaunietim vajadzētu iziet, lai spētu aizstāvēt ģimeni, savu meiteni no huligāna. Vīrišķības nekad nav par daudz, un tagad pēc tās ir acīmredzams deficīts. Tiek kultivēts ofisa planktons, un to nevar nepamanīt,” saka politiķis. Jautāts par obligātā dienesta ieviešanai nepieciešamajiem līdzekļiem un vai tādi tēriņi ir atbalstāmi, J. Urbanovičs norādīja, ka šādas investīcijas valstij atmaksāsies ar uzviju.
Kritiskāks ir atbildīgajā komisijā strādājošais Saeimas frakciju “Neatkarīgie” pārstāvošais Māris Možvillo, kurš uzskata, ka ar ideju par obligāto dienestu A. Pabriks klajā nācis “priekšvēlēšanu karsoņa” ietekmē, bet obligātajam dienestam nepieciešamo jauniešu skaitu būs grūti nokomplektēt.
“Vai mēs apzināmies, kādi jaunie kareivji nāks no 12. klases, ar kādu fizisko sagatavotību?
Ja ievieš obligāto dienestu, par to būtu jāsāk runāt jau skolas laikā, jau no kādas piektās sestās klases, kur sistemātiski puiši un meitenes tiktu fiziski nostiprināti, sagatavoti dienestam armijā. Ja mēs pasakām, ka pēc trim gadiem būs iesaukums, es neredzu materiālu, kuru varētu iesaukt,” saka M. Možvillo.
