Mārim Kučinskim un Liepājas partijai pametot Zaļo un zemnieku savienības rindas, tās līderi nolēmuši saraksta lokomotīves lomu – premjerministra amata kandidāta titulu – jau atkal uzticēt Ventspils domes deputātam Aivaram Lembergam. Tiesa, viņš gan negrasās startēt vēlēšanās un ir pavisam skaidrs, ka arī pēc vēlēšanām – ja tāda izdevība ZZS radīsies – netiks virzīts šim amatam. Uz to netieši norāda arī pati “lokomotīve”.
Vēl pirms ZZS šķelšanās savienību veidojošās organizācijas un to sadarbības partneri - Latvijas Zemnieku savienība, Latvijas Zaļā partija, Liepājas partija un “Latvijai un Ventspilij”, kuru pārstāv A. Lembergs, bija vienojušies, ka katra organizācija izvirzīs savu premjera kandidātu un tad visi vienosies par labāko no tiem.
Pirmā savu kandidātu nosauca LZS, kura šo godu uzticēja gados jaunajam Viktoram Valainim. LZS partneri LZP ar savu lēmumu, iespējams, šķiršanās priekšnojautās, minstinājās, bet liepājnieki par to, ka premjerministra amatā vēlas redzēs valmierieti M. Kučinski, paziņoja aprīļa sākumā. Divus mēnešus pirms lēmuma pamest ZZS un pievienoties būvuzņēmēja Ulda Pīlēna pulcinātajai komandai.
Izvērtējot spēkus, LZS saprata, ka M. Kučinska kandidatūra ZZS nestu labākus augļus, un tika jau izveidota komanda, lai par to pārliecinātu arī ZZS ietekmīgo sabiedroto A. Lembergu, bet tad M. Kučinskis nāca klajā ar paziņojumu, ka šo amatu ZZS sastāvā neuzņemsies, ja netiks sarautas saites ar A. Lembergu. Nedaudz vēlāk piedevās nāca paziņojums par liepājnieku un zaļo aiziešanu no ZZS, un kļuva skaidrs, ka ir jāmeklē jauns premjera amata kandidāts.
Te gan jāpiebilst, ka M. Kučinskis premjera amata kandidāts bija arī 13. Saeimas vēlēšanās, kuru rezultāti daudziem partijas biedriem un sabiedrotajiem lika vilties. Neveiksmē tika vainota arī it kā neveiksmīgā premjera kandidāta izvēle.
ZZS, šķiroties no ilggadējiem partneriem, radušos tukšumu aizpildīja ar Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju, un demokrātijas ilūziju uzturošās debates par premjerministra amata kandidātiem atsākās. LZS publiski joprojām uzturēja V. Valaiņa kandidatūru. Savs vārds bija jāsaka ventspilniekiem un LSDSP. Sarakstu blakus V. Valainim papildināja LSDSP virzītais reti kuram vēlētājam zināmais kriminologs Andrejs Vilks un A. Lembergs. Veicot vēlētāju aptaujas, ZZS veidojošajiem spēkiem nācās secināt, ka A. Lembergs joprojām ir viens no populārākajiem, ja ne populārākais politiķis valstī. To apliecināja arī ZZS pasūtītā aptauja, kuras rezultāti tās sarakstam ar A. Lembergu kā premjerministra amata kandidātu solījuši no 18 līdz 20 vietām Saeimā. Arī “Neatkarīgās” ik gadu pasūtītie partiju un politiķu reitingi liecina, ka vismaz kopš 2010. gada A. Lembergs ir valstī vispozitīvāk vērtētais politiķis.
Reitingu priekšā atkāpās gan LZS, gan LSDSP premjerministra amata kandidāti, un A. Lemberga pēc vienu vēlēšanu izlaišanas atkal dosies uz partiju Ministru prezidenta amata kandidātu debatēm televīzijās.
Taču kandidēt vēlēšanās A. Lembergs negrasās, jo viņam esot pienākums pret ventspilniekiem, kas, par spīti tam, ka viņš vēlēšanu laikā atradās cietumā, viņu ievēlēja Ventspils domē.
Arī A. Lemberga teiktais liecina, ka ne viņš, ne ZZS nopietni necer kļūt par valdību veidojošo partiju. Proti, A. Lembergs uzņemšoties šo lomu vienīgi tad, ja ZZS iegūs 51 no 100 Saeimas deputātu mandātiem. Ņemot vērā, ka kopš neatkarības atgūšanas visu laiku labākais vēlēšanu rezultāts nesasniedza pat 40 mandātus, iespēja, ka A. Lembergs patiešām pretendēs uz šo amatu, ir niecīga.
Vēl niecīgāku to padara fakts, ka kandidāts otrajā instancē pašlaik tiek tiesāts par koruptīviem noziegumiem. Pirmā viņu atzina par vainīgu. Daudziem Saeimā potenciāli ievēlamiem politiskajiem spēkiem būtu nepieņemama koalīcijas veidošana šāda premjera vadībā.
