Iepriekšējās Saeimas vēlēšanās ciešot fiasko ar saviem premjerministra un Valsts prezidenta amatu kandidātiem un centieniem samazināt plaisu starp latviešiem un krievvalodīgajiem, “Saskaņa” šajās vēlēšanās atgriezusies pie stabilām vērtībām – pašu rindās izauguša premjerministra amata kandidāta un krievu valodas aizstāvju lomas. Pēdējā gan ļoti diplomātiski pielāgota, lai iederētos laikmetīgajā, Krievijas agresijas Ukrainā radītajā naratīvā.
Pirms 13. Saeimas vēlēšanām “Saskaņa” daudzus pārsteidza, par savu Valsts prezidenta amata kandidātu izvirzot bijušo Latvijas Baptistu draudžu savienības vadītāju Pēteri Sproģi. Partijas līderiem viņa kandidatūra šķita ideāla, lai atšķaidītu stereotipu par “Saskaņu” kā ekskluzīvi krievvalodīgo interešu pārstāvi. Ar līdzīgu nodomu tika pieteikts arī organizācijas kandidāts Ministru prezidenta amatam - reizēm par “labo krievu” dēvētais Vjačeslavs Dombrovskis, kas uz lielās politikas skatuves uzkāpa zem Zatlera Reformu partijas karoga, bet “Saskaņai” pieslējās pēc tam, kad sarāva saites ar “Vienotību” un paziņoja par aiziešanu no politikas.
Pirmais neizturēja un atsauca savu kandidatūru P. Sproģis. Viņu salauza latviskā elektorāta dusmas par pievienošanos “krieviskajai” “Saskaņai”, kas skāra ne tikai pašu garīdznieku, bet arī viņa ģimenes locekļus. Vairāk laika, lai viltos partijā, bija nepieciešams V. Dombrovskim, kas “Saskaņu” pameta gandrīz divus gadus pēc vēlēšanām.
Uz 14. Saeimas vēlēšanām “Saskaņa” ar rekrūšiem vēlēšanu apgabala līderu pozīcijās nav aizrāvusies. To sarakstu pirmajās vietās ir gadu gaitā pārbaudīti “Saskaņas” cilvēki: Jānis Urbanovičs, Ivars Zariņš, Aleksandrs Kazačkovs un Regīna Ločmele.
Pilnībā no radošiem izlēcieniem “Saskaņa” gan nav atteikusies. Rīgas vēlēšanu apgabalā ar trešo kārtas numuru startē pazīstamais bokseris Mairis Briedis. Pēc šī lēmuma arī pār viņa galvu gāžas latviskā elektorāta dusmas par negaidīto pievienošanos “prokremliskam” politiskajam spēkam. “Saskaņas” priekšsēdētājs Jānis Urbanovičs gan stāsta, ka partijai jau sen bijušas ciešas saites ar populāro bokseri, ar kuru fotografējoties savulaik patika pozēt Nacionālās apvienības līderiem.
“Viņš ilgu laiku ar mums ir tuvās attiecībās, viņš arī iepriekš varēja būt mūsu sarakstā. Bet viņš caur un caur ir ar mums, mūsu komunikācija un sadarbība ir bijusi ilga. Tagad vienas cīņas ir galā un viņš varētu būt trenera un politiķa ampluā, kas būtībā ir viens un tas pats,” saka J. Urbanovičs.
Savukārt premjerministra amata kandidāts Ivars Zariņš ir īstens “Saskaņas” audzēknis, kas politikā 2011. gadā ienāca no “Saskaņas” saraksta un kopš tā laika vienmēr ievēlēts Saeimā. Tiesa, 13. Saeimu viņš pameta. Šādu lēmumu I. Zariņš pieņēma, jo laikā, kad starptautiskā sabiedrība tikai brīdināja par Krievijas vēlmi izvērst karu Ukrainā, viņš neticēja šādam notikumu attīstības scenārijam un uzskatīja, ka sabiedrība ar šādu iespējamību tiek biedēta apzināti, lai novērstu uzmanību no nopietnākām problēmām. Saeimas debašu karstumā viņš apsolīja, ka kara gadījumā noliks mandātu. Karš sākās, un mandātu I. Zariņš patiešām nolika.
“Viņš ir īsts saskaņietis, bet vienlaikus viņš nekad nav asociējies ar to prokrievisko Ušakova brandžu, jo viņam vienmēr bijusi sava dienaskārtība, viņš spējis vienmēr manevrēt, neasociējoties ar promaskavisko spārnu. Diezgan loģiski, ka viņu izvirzīja šim amatam,” saka politologs Filips Rajevskis, kurš uzskata, ka I. Zariņa mandāta nolikšana noteikti konvertēsies politiskajā kapitālā. Politologs piebilst, ka I. Zariņš ir tipisks opozīcijas politiķis, kas perfekti orientējas dažās lietās, bet nevairās runāt arī par lietām, kurās neorientējas.
Tomēr šķiet, ka ir viens izņēmums, kuram pievēršoties I. Zariņš varētu iebojāt šo ar “promaskavisko spārnu” nesaistīto tēlu un tādēļ nevēlas to apspriest. Proti, mācības krievu valodā valsts un pašvaldības izglītības iestādēs, no kurām pie varas esošās partijas šobrīd vēlas atteikties.
“Saskaņas” priekšvēlēšanu programma pauž: “Jānodrošina plašākas iespējas izvēlēties mācību valodu visu līmeņu izglītības iestādēs atbilstoši laika izaicinājumiem un darba tirgus prasībām, kā arī ņemot vērā pašu audzēkņu un viņu vecāku vēlmes.” “Neatkarīgajai” šķita, ka šis programmas punkts ļoti diplomātiskā veidā “Saskaņas” vēlētājiem sola apturēt aizsākto procesu, kura mērķis ir atteikties no mācībām krievu valodā, taču I. Zariņš par šo jautājumu nevēlējās runāt. “Tas nav mans jautājums. Par šo jautājumu man atbild Cilevičs.”
Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā strādājošais Boriss Cilevičs apliecināja, ka mācību krievu valodā atgriešana skolā patiešām ir viens no “Saskaņas” mērķiem, taču konkrētais programmas punkts neesot attiecināms tikai uz krievu valodu. Arī citām mazākumtautību valodām esot vieta mūsu mācību procesā.
