Šobrīd Eiropas Komisijā ir 27 komisāri. Kādreiz bija 18. Piemēram, tagad ir tāda Eiropas dzīvesveida popularizācijas komisija, kuru vada komisārs Margaritis Šinass no Grieķijas, un ir “Vērtību un transparences” komisariāts, kuru vada komisāre Vera Jurova no Čehijas. Grūti iedomāties, ko šajās komisijās dara. Vai Latvijai būtu jāvirzās uz šādu komisiju portfeļu iegūšanu?
Eirokomisāru kandidātu debates: kāpēc eirokomisāra amatam jāvirza Krišjānis Kariņš?
Andra Ozola
TV “Nra.lv sarunas” debašu sākums un turpinājums šeit.
Roberts Zīle (Nacionālā apvienība):
Ar Šinasu ir ļoti interesanti. Viņš parādīja, ko viņš īsti dara. Tad, kad bija Eirovīzija, ko daudzi skatījās, kur Dons cīnījās, kuram arī uzvara netika, lai kā arī "slimotāji" prasīja uzvaru viņam. Es domāju, no Latvijas. Šinass bija tas, kurš reaģēja, jo Malmē hallē neielaida ar Eiropas karogu, un Šinass cīnījās par Eiropas vērtībām un teica, ka tā nevar būt, ka Eirovīzijas festivālā nelaiž iekšā ar Eiropas Savienības karogu, bet tikai ar dalībvalstu.
Tātad viņa darbība bija veiksmīga?
Roberts Zīle (Nacionālā apvienība):
Ļoti veiksmīga.
Ainars Šlesers ("Latvija pirmajā vietā"):
Latvijai vajadzētu šo posteni. Tad uzreiz būtu skaidri redzama atdeve. Mums jau to karogu nēsātāju ir daudz, tur gan konkurence būtu liela.
Kādus galvenos mērķus mēs nospraudīsim? Par kādām komisijām mums būtu jācīnās?
Elīna Pinto ("Progresīvie"):
Latvijai jācīnās par aizsardzības komisāra pozīciju, bet mums ir jārēķinās arī ar to, ka svarīga būtu reģionu attīstība un investīcijas reģionos, it īpaši pierobežā, vai arī jau pieminētā mūsu nacionāli stratēģiskā projekta "Rail Baltica" īstenošana un kvalitatīvi transporta savienojumi visā Latvijā. Tas nozīmē, ka transporta komisārs.
Bet vienlaikus es gribēju piebilst, ka nevajag izsmiet arī Eiropas vērtības. Jo tas, piemēram, nozīmē, ka Eiropā tagad ir pieņemta regula par mediju brīvības un neatkarības aizsardzību. Tas nozīmē arī to, ka tiek stiprināta interešu konflikta novēršanas politika. Līdz ar to šīs ir arī vērtības, uz kurām balstās tas, cik godprātīgi Eiropas līdzekļi tiek izlietoti un cik izglītoti ir cilvēki un brīvi savās tiesībās. Eiropa nav tikai ērtību savienība, bet arī vērtību savienība. Es nesaku, ka tas ir Latvijai prioritārais mandāts, bet šīs lietas ir svarīgas, lai Eiropa saglabātos kā likumīga, likuma varā balstīta savienība.
Viktor, jūsuprāt, kuras komisijas vadīšana būtu Latvijai izdevīga un Eiropas Komisijai laba?
Viktors Valainis (ZZS):
Es šai lietai pieeju praktiski. Tas ir spogulis mūsu aploksnē, un tātad, no kuras komisijas Latvija vislielākās aploksnes saņem, tā ir lauksaimniecība, kohēzija, tajā skaitā arī ekonomiskā darbība, kur Dombrovska kungs savā ziņā jau ieņem amatu. Bet dziļāk vajadzētu fokusēties tieši uz iekšējo tirgu, uz konkurētspēju. Tas arī ir tas, kur atspoguļojas Latvijas lielākie ieguvumi. Ja mēs skatāmies no finansiālā aspekta, tad tieši kohēzija, lauksaimniecība ir tās lielākās aploksnes.
Primāri būtu jācīnās, lai tajās komisijās ir cilvēki, kas cīnās par mūsu interesēm, palīdz īstenot ne tikai Eiropas kopējo politiku, bet arī Latvijas politiku, lai mēs nonāktu līdz tam Eiropas vidējam līmenim, kur mēs visi ļoti gribam nonākt. Bet lai tur nonāktu, ir jāstrādā komandā Latvijas valdībai, komisāram, Eiroparlamenta deputātiem, pašvaldību deputātiem. Visiem jācenšas uz šo mērķi iet.
Inese Vaidere ("Jaunā vienotība"):
Neviena komisija nav tāda pati, kā bijusi iepriekšējā. Vienmēr tiek izveidoti jauni posteņi atbilstoši tam, kā parādās akūtas vajadzības. Vajadzētu izveidot aizsardzības vai drošības komisāru, kas šobrīd ir vajadzīgs.
Iedomājos situāciju no otras puses. Pat ja kāds nāks un ar Ainara jaudu teiks: Latvijai vajag to, to un to, un tad visi šajās komisijās apsēdīsies un teiks: lūdzu, Latvija, ņem to, jo tev to vajag - tā taču nebūs. Tā nekad nav bijis, kādam ir jārūpējas arī par vērtībām.
Piemēram, ļoti grūti bija dabūt tādu posteni kā Eiropas dzīvesveida aizstāvība, kuru sākumā ierosināja komisija. Mēs zinām, ka tā ir ļoti aktuāla lieta, aizstāvēt tieši Eiropas dzīvesveidu. Tad sākās diskusija, kas tas ir, vai tas ir pret musulmaņiem, vai tas ir pret ko, un rezultātā tas portfelis palika tāds "izplūdis", jo daudzām valstīm ir dažādas intereses.
Esmu pārliecināta, ka mēs definēsim, ka svarīga ir aizsardzība. Poļiem, lietuviešiem tas ir ļoti svarīgi, un arī vēl citām valstīm. Arī ekonomika, reģionālā politika, kohēzijas politika mums ir ļoti svarīgas.
Citas valstis teiks - mums arī tas ir svarīgi. Lauksaimniecība, piemēram, ir ļoti svarīga Vācijai. Viņi visu laiku saņem visaugstākos platību maksājumus un saka, ka viņu zemnieki ir vissliktākajā situācijā. Tā ir liela valsts, un tai ir spēcīga balss. Mums ir jānodefinē savas intereses, un tas vienmēr tiek darīts. Cik es esmu redzējusi, valdības vienmēr to izdara, arī mūsējā.
Starptautiskā tirdzniecība nav tas portfelis, kuru Latvijai ļoti gribētos, bet ir jāpaņem klāt arī lietas, kas ir svarīgas visai Eiropai kopumā. Komisijas vadītāja iedala, lai visiem nebūtu tikai medus maize, bet arī tādas darāmas lietas, arī garoziņa. Drošība, kohēzijas politika, reģionālā politika, ekonomika, tas ir tas, kas Latvijai ir ļoti svarīgi, un par to ir jācīnās.
Ainars Šlesers ("Latvija pirmajā vietā"):
Nebūsim naivi. Par lauksaimniecību: tur lielās valstis neba nu tagad ļaus Latvijai dalīt tās naudas, no kurām Francija un Vācija ir galvenās ieguvējas.
Bet tas, kas attiecas uz drošību, tad šeit nevajag runāt, ka Latvija būs atbildīga par drošību. Mēs neesam žogu uzbūvējuši 15 gadu laikā. Pat dzīvnieki joprojām var šķērsot Latvijas - Baltkrievijas - Krievijas robežu.
Te būtu jāskatās stratēģiski, ar kuru valsti mēs varam apvienot spēkus. Piemēram, par drošību mums vajadzētu iet un lobēt, un Polija varbūt varētu uzņemties atbildību. Tā ir liela valsts, liela ekonomika, arī kaimiņvalsts, jo atrodas tepat blakus. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka Polija šo jautājumu, kas skar ārējo robežu, varētu "sasiet" ar jautājumu par savām nacionālajām interesēm. Tā būtu Polijas ārējā robeža un visu Baltijas valstu ārējā robeža, un tur tad varētu ienākt arī konkrēti līdzekļi, lai mēs varētu justies drošāk, labāk, pasargātāk. Viņiem ir daudz lielāka jauda, poļos vienmēr ieklausīsies daudz vairāk.
Kas attiecas uz Latvijas interesēm, piemēram, tas postenis, kas ir Valdim Dombrovskim, pieņemsim, ja viņš paliktu atkal, tas ir labs postenis. Tikai jautājums tāds, kur šeit ir Latvijas intereses? Ārējā tirdzniecība, piedodiet, Latvijai ir jāiekaro jauni tirgi. Ja mums ir komisārs, kas rūpētos, lai Eiropa iekaro jaunus tirgus, pie reizes izstāstītu mūsu uzņēmumiem, ministrijām un visiem pārējiem, kā strādāt, lai iekarotu jaunus tirgus, un, lobējot Eiropas intereses, lobētu arī Latvijas intereses, tas būtu fantastiski. Bet, kā jau es teicu, nevajag tagad teikt: mēs par drošību, mēs par to un to.
Ja man šodien būtu jābalso, kurš uzņemsies atbildību par aizsardzību, drošību, man šķistu, ka Baltijas valstīm visizdevīgāk, ka tā būtu Polija. Jo Polija viennozīmīgi padomātu par šo reģionu. Bet, ja drošību iedotu, piemēram, Portugālei, to tā neinteresē. Itālija un Spānija sāks ņemties par citu robežu, to, kas ir ar Āfriku. Viņiem šī mūsu robeža nav svarīga. Tādēļ vajag veidot aliansi. Iespējams, arī ar Somiju un Zviedriju.
Runāsim atklāti, reģionāli ir svarīgi saskaņot intereses ar tām valstīm, kurām šodien tas ir svarīgi, un Baltijas jūras reģions ir tā teritorija, kurai šī problēma ir daudz svarīgāka nekā Spānijai vai Itālijai.
Raimonds Bergmanis ("Apvienotais saraksts") :
Es esmu priecīgs, ka Pinto kundze ir lasījusi mūsu programmu. Mēs ļoti priecājamies - aizsardzības komisārs, komisija, viss, kas mūsu programmā rakstīts, bet visi šie amati un, kā jau es sākumā teicu, tad ir jānodefinē, kādas īsti ir mūsu intereses.
Tās var būt ļoti dažādas, un mērķus mēs varam sasniegt, ejot pa ļoti dažādiem ceļiem. Mēs varam cīnīties par aizsardzības komisāru, mēs varam cīnīties par lauksaimniecību, bet arī apstākļi, ko minēja Šlesera kungs, nebūs viegli. To zina visi. Tas viss ir ļoti sarežģīti, šīs ilgās sarunas par komisijas vadītāju.
Mēs varbūt varam cīnīties par satiksmi, kas mums dod mobilitāti. Mēs varam cīnīties par iekšējo drošību, kas ir saistīts ar robežas un migrācijas jautājumiem. Mēs varam cīnīties par paplašināšanos, un tad mēs atbalstām Ukrainu. Ja mēs varam dabūt Ukrainu Eiropas Savienībā, tad mēs savu drošību varam garantēt ļoti augstā līmenī.
Tie ir ļoti dažādi veidi, kā mēs varam sasniegt savus mērķus. Mums vajag saprast, kurus mērķus tad mēs izvirzām, apzināt, kā mēs varam iegūt labāko rezultātu. Skaidrs, ka, reģionāli domājot par spēlētājiem, varam iegūt labākus rezultātus. Kā es teicu, iekšējās drošības komisārs, kurš ir šeit uz robežas, viņam šie migrācijas jautājumi ir gan Balkānos, gan dienvidos, gan visur, un tās ir Eiropas Savienības ārējās robežas.
Cietie portfeļi var būt ekonomikas komisārs, par investīcijām atbildīgais komisārs, jo mums ir jāmēģina izveidot efektīvu investīciju politiku attiecībā pret tiem reģioniem, kuri šobrīd nav tik tuvu kara zonai. Skaidrs, ka mums šobrīd ir dažādi apstākļi, lai šeit piesaistītu investīcijas un ieguldītu līdzekļus. Ir dažādi ceļi, kā mēs varam sasniegt rezultātu, bet par mērķi jādomā savlaicīgi, jādefinē šobrīd.
Piemēram, Eiropas paplašināšanas komisāra amats, kurš te tagad tiek minēts, kuram ir milzīga ietekme uz rezultātu, ja kāds kļūst par šo, mums ir iespējas, un, ja viss turpinās kā šajā brīdī ir Eiropā, tad mēs ļoti daudz palīdzētu Ukrainai un arī savai drošībai.
Roberts Zīle (Nacionālā apvienība):
Saliku tādu interesantu secinājumu no tā, ko saka Elīnas Pinto kundze par to, ka koalīcijām ir norunas vairākās valstīs, tajā skaitā arī par komisāra amatu. Drošības jautājums, kur visi lika akcentu uz drošības komisāra amatu, un ka par to ir jācīnās.
Man ienāca prātā tāda doma, ka varbūt taisnīgāk būtu bijis izpildīt to norunu, kas izveidoja pašreizējo valdības koalīciju, ka Edgars Rinkēvičs ir prezidents, Evika Siliņa premjere un Krišjānis Kariņš ir komisārs. Un, ja mēs saliekam kopā, ka Kariņa kungs bija NATO ģenerālsekretāra amata kandidāts, drošība iet ļoti labi kopā. Tāpēc varbūt Evikai Siliņai šajā situācijā Latvijas interesēm atbilstošāk vajadzētu nominēt Krišjāni Kariņu.
Ainars Šlesers ("Latvija pirmajā vietā"):
Joks vai pa īstam?
Roberts Zīle (Nacionālā apvienība):
Es vienkārši nonācu pie secinājuma.
Elīna Pinto ("Progresīvie"):
Runājot par ietekmes svirām, tas, ko Latvija līdz šim pārāk maz ir izmantojusi, ir cīņa par tā sauktajiem pelēkajiem kardināliem. Komisārs mums ir viens, bet komisāru biroji mums ir 27. Un tajos līdz šim ir no Latvijas puses mazāk proaktīvi virzīti komisāra biroja vadītāja pozīcijai stratēģiskie lēmēji, kas līdz ar to spēj arī dažādās nozarēs ietekmēt lēmumu pieņemšanu no komisāra kabinetu iekšienes. Šeit mums ir vērts padomāt par aktīvāku nostāju.
Vai tas nozīmē, ka Latvijas komisāri sev biroju komplektē ar darbiniekiem no citām Eiropas valstīm?
Elīna Pinto ("Progresīvie"):
Tā gan. Jā, šajos birojos darbojas dažādu valstu pārstāvji, un šeit ir ļoti svarīgi, lai jau pieminētās alianses sadarbības rezultējas ar to, ka mūsu cilvēki ir komisāru birojos.
Ir kādi iemesli, kāpēc ņem darbiniekus no citām valstīm? Tāpēc, ka labāki speciālisti un nav lietpratēju, ko paņemt no Latvijas, vai tur ir kādas citas norunas?
Roberts Zīle (Nacionālā apvienība):
Es domāju, ka ir dažādi. Es atceros, ka Sims Kalass bija transporta komisārs, un viņam bija igauņu biroja vadītājs, vēlāk ģenerāldirektors Transporta komisariātā, ģenerāldirektorātā, Henriks Holovejs, un tas arī ir modelis, kas strādā ļoti labi un arī lielā mērā paglāba to, ka "Rail Baltica" netika noņemts no trases kādus padsmit gadus atpakaļ.
***
Debašu turpinājums sekos. Turpinājumā par to, ko nozīmē Ungārija Eiropas Savienības vienotībai un lemtspējai.
