Politika

“Vecā gada cerības var pārnest uz jauno gadu. Tikai šoreiz lai no cerībām dzimst mērķi. Un lai no mērķa dzimst atbildība, jo neviens cits jau mūsu dzīvi nepadarīs ne gaišāku, ne skaistāku. Mūsu laime ir mūsu atbildība. Un būt pašiem savas dzīves noteicējiem ir ļoti liela laime,” vecgada vakarā teica Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs.

Lai arī valsts augstāko amatpersonu lielās, publiskās uzrunas parasti gatavo citi, šo runu stilistiku, saturisko piepildījumu un to galveno ideju lielā mērā nosaka paši runas teicēji. Līdz ar to pēc šīm runām var spriest par to kursu, kuru nosprauduši attiecīgie vadoņi.

“Tu melo un liekuļo! Tu noklusē patiesību un domā tikai par sevi!” – varētu domāt, ka šis ir teksts, ko izkliedz viens no mīlnieku pāra, kam attiecības sagājušas ķīselī. Nē, tie ir Latvijas iedzīvotāji, kuri neuzticas valsts augstākajām amatpersonām un viņu teiktajam. Šādu – ļoti kritisku – ainu atspoguļo pētījumu centra SKDS veiktā aptauja.

Latvijas politiskās šķiras ilgstoši vadošajai partijai – “Vienotībai” – 2023. gada nogale izvērtās ne visi labvēlīga. Bijušā premjera, pašreizējā ārlietu ministra un joprojām partijas līdera Krišjāņa Kariņa lidojumu skandāls izgaismoja redzamāko partijas defektu – aroganci. Nepamatota augstprātība ir pazudinājusi visas iepriekšējās vadošās un pareizo kursu nosakošās partijas. Sākot no komunistiskās partijas un beidzot ar “Latvijas ceļu”, Tautas partiju un tagad – “Vienotību”.

Paši sev uzsauc fanfaras: tā izskatās valdības pārlaimīgā iznešanās sakarā ar tās vētraino darbību, kam 23. decembrī apritēja pirmās 100 dienas. Ai, cik mēs labi, cik mēs gandarīti un nozīmīgi, esam izdarījuši visu, ko solījām. Bet nepateicīgā tauta nezin kādēļ nedzied līdzi šīm fanfarām. Kāpēc tā?

Cilvēki, sasniedzot noteiktus augstumus, aizmirst par dzīvi “zemākos plauktos”. Ja cilvēks jau dzimis karaliskos apstākļos, tad var aizrunāties pat līdz tādiem kurioziem, kā tas gadījās Francijas karalienei Marijai Antuanetei, kura, raugoties uz savu pavalstnieku protestiem pret augstajām maizes cenām, it kā esot teikusi: “Nu, lai tad viņi ēd kūkas.”

Latvijas TV mūs regulāri ir iepriecinājusi ar partiju reitingu tabulām. Nu jau kādu laiku ir klusums: decembra reitingu nav, novembris arī kaut kur aizkrāsnē iekritis. Vai nemirstīgās “Jaunās vienotības” popularitāte izkūpējusi līdz ar ekspremjera Kariņa privāto lidmašīnu pārlidojumiem un premjeres Siliņas regulāri komisko izrunāšanos medijos un tīmeklī? “Decembra reitingus esmu jau nosūtījis televīzijai,” mierina aģentūras SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš.

Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs slavēja valdības 100 dienu darbu. Vai gan ko citu viņš varēja teikt? Izskatās, ka varēja gan!

Nevarētu teikt, ka Aizsardzības ministrijas ilggadējā valsts sekretāra Jāņa Garisona atkāpšanās no amata būtu bijis liels pārsteigums. Drīzāk otrādi. Var tikai pabrīnīties, ka viņš tik ilgi noturējās savā amatā, jo vēl gada sākumā, kad izcēlās skandāls par 220 miljonu eiro vērto pārtikas iepirkumu armijas vajadzībām, no Saeimas tribīnes izskanēja kategoriskas prasības pēc Garisona “galvas”.

Lai gan Eiropas Centrālā banka (ECB) 11. decembrī ir publicējusi ļoti īgnu atzinumu par hipotekārā kredīta ņēmēju aizsardzības pagaidu nodevu kredītiestādēm, Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas vadītājs Jānis Reirs (JV) pauž: hipotekāro kredītu ņēmēji var būt droši – ECB atzinums neietekmēs to stāšanos spēkā.

Aizvadītajā nedēļā visā krāšņumā uzplauka jau ilgi briedušais jautājums: ko ES darīt ar Ungāriju un tās līderi Viktoru Orbānu, kurš neslēpti spēlē Putina aģenta lomu šajā valstu savienībā. Kā izteicies Vācijas sociāldemokrātu līderis Eiropas Parlamentā Jenss Geiers: “Pie ES samita sarunu galda sēž arī Putins [kura intereses pārstāv Orbāns].”

Mēdz teikt – kļūdīties ir cilvēcīgi, jo no kļūdu pieļaušanas neviens cilvēks nav atbrīvots. Tās pieļauj visi. Vairāk vai mazāk. Tāpēc svarīgāka par pašām kļūdām ir reakcija uz tām, jo tieši reakcija uz kļūdīšanos raksturo sistēmu.

Bez fanfarām un goda galdiem 14. decembrī tika atzīmēta Krišjāņa Kariņa otrās valdības sākšanās gadadiena. Nav saprotams, kālab tik klusi? Valstij taču megapanākumi, visas nozares plaukst, drošība zeļ, labklājība briest kā alus cienītāja vēders. Vienvārdsakot – viss prasās uz to, lai cildinātu bijušā premjera un šodienas ārlietu ministra nepārprotamos panākumus, kas veltīti tikai un vienīgi valstij.

Arestētajam Baltkrievijas žurnālistam Jegoram Martinovičam atšķirībā no kolēģiem cietumā paveicies – par smagu darbu cietumā viņš saņēmis sešus eiro mēnesī, citi viņa kolēģi nonākuši daudz smagākos apstākļos, – savos iespaidos par Baltkrievijas cietumu un valdošo režīmu valstī sarunā ar “Neatkarīgo” dalījās nule kā balvu saņēmušais žurnālists.

Krievijas neveiksmīgais karš Ukrainā paver iespējas Krievijas sabrukumam un šāds iemesls 2023. gadā liek pievērst daudzkārt lielāku uzmanību nekā iepriekš 8. decembrim – kaut neapaļai 32. gadadienai, kopš tika parakstīts Krievijas, Ukrainas un Baltkrievijas 1991. gada Belovežas līgums par Padomju Savienības likvidēšanu.

Ratificējot Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb Stambulas konvenciju, 30. novembrī starp pozīciju un opozīciju raisījās skarbs kašķis – deputāti aizgūtnēm kāpa tribīnē, lai debatētu “par” un “pret”. Šis process ilga piecas stundas. Tagad putekļi ir nosēdušies, Stambulas konvencija vairs nav darba kārtībā, bet ir viena zīmīga nianse – par ratifikāciju nobalsoja 51 deputāts. Tas ir “par purna tiesu”, caur adatas aci – tas ir knapi, knapi.

Andrejs Panteļejevs ir viens no atjaunotās Latvijas pirmās politiskās paaudzes spilgtākajiem pārstāvjiem. Spožs intelektuālis, ar pragmatisku, racionālu un, galvenais, skaidru skatījumu uz lietām. Par tādiem mēdz teikt – ar gudriem cilvēkiem vienmēr patīkami parunāt. Izmantoju profesionālo iespēju un aicināju viņu uz sarunu.

“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.

“Lūdzu, nesauc mūs par nodevējiem! Tā konvencija nav tik slikta, kā tu domā,” valsts svētku pasākumā mani uzrunāja kāds Saeimas ZZS deputāts. Atbildēju, ka tā ir vēl sliktāka, nekā es domāju, bet politkopa ZZS manās un daudzu citu acīs ir nokritusi zem grīdlīstes līmeņa. Apstiprinājums nelika ilgi gaidīt: koalīcija bija vienota kā zāģa zobi un 23. novembrī noraidīja 12 608 Latvijas pilsoņu iesnieguma “Par Latvijas nepievienošanos Stambulas konvencijai” turpmāko virzību.

Nākamā gada budžetam galvu reibinošs pieaugums; valsts parādu nasta ir samērīga un nav bīstama; komercbanku nekaunībai nav robežu; tiek meklētas iespējas finanšu institūciju “Altum” pārveidot par valsts banku kreditēšanas veicināšanai – “Neatkarīgās” saruna ar Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāju Jāni Reiru (“Jaunā vienotība”).

“Jaunās vienotības” centieni neatstāt Latvijas sabiedrību bez komēdijas elementiem ir apsveicami. Šoreiz par to parūpējās mūsu ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš (JV). “Ja Latvija pieņemtu lēmumu kandidēt uz ģenerālsekretāra amatu, Dr. Krišjānis Kariņš ir gatavs pievienoties sacensībai.” Šādu paziņojumu svētdien citēja aģentūra "Bloomberg". Paziņojums bija saņemts no Kariņa preses pārstāvja.

Nav noslēpums, ka Latvijas bijušais premjerministrs un tagadējais ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš raugās uz Briseli kā vilks uz mežu. Rīgā viņam šauri. Kā zoodārza krātiņā. Apkārt tādi sīki, skaudīgi cilvēciņi. Liek uz tikšanos ar nopietniem cilvēkiem lidot vienā lidmašīnā ar visu to plebeju masu, kas aplaudē, lidmašīnai nosēžoties. Brrr... Cita lieta Briselē. Tur visi savējie, un, kā Kariņš mēdz teikt, tur jūtos kā baznīcā, kur visi savējie.