Diabēta pacienti un viņu ģimenes ilgstoši cīnās par atbilstošas veselības aprūpes pieejamību. Lai dzīvotu iespējami pilnvērtīgu dzīvi, diabēta pacienti slimības kontrolei izmanto nepārtraukto glikozes monitorēšanas sistēmu, kas ļauj regulēti novērot, kāds ir cukura līmenis asinīs. Tomēr attiecībā uz Latviju ir viens “bet” – šādu sistēmu valsts apmaksā tikai bērniem līdz 18 gadiem.
Neraugoties uz visai optimistiskiem paziņojumiem pēc budžeta pieņemšanas arī attiecībā uz diabēta pacientiem, diemžēl šajā jomā izmaiņu nākamgad nebūs. Savukārt otru daudziem pacientiem nepieciešamu sistēmu - insulīna sūkņus, kā izrādās, apmaksās arī tikai daļai pacientu - jauniešiem vecumā līdz 24 gadiem.
Veselības ministrijas ziņu, ka ar nākamajam gadam veselības nozarei papildus piešķirto naudu varēs nodrošināt insulīna sūkņu pieejamību diabēta pacientiem, daudzi vēlējās saukt par tādu kā “Ziemassvētku brīnumu”, tomēr, izrādās, tā tikai daļēji atbilst patiesībai un kopumā diemžēl vairuma diabēta pacientu problēmas nerisina.
Veselības ministrijā “Neatkarīgā”, precizējot šo informāciju, noskaidroja, ka insulīna sūkņu gadījumā tos paredzēts nodrošināt 18 līdz 24 gadus veciem pacientiem, kuriem jau līdz šim tāda iekārta ir tikusi apmaksāta, proti, pacientiem, kuriem tā nodrošināta kā bērnam. Veselības ministrijas speciālists Oskars Šneiders pastāstīja, ka šim pasākumam piešķirti 517 000 eiro. Savukārt vēl 550 000 eiro piešķirti insulīna sūkņu pieejamībai diabēta pacientiem un nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sistēmas nodrošināšanai pacientiem līdz 18 gadu vecumam. Tātad šos veselības aprūpes pakalpojumus jeb medicīnas iekārtas valsts apmaksās tikai vai nu bērniem (monitorēšanas sistēmas), vai jauniešiem līdz 24 gadu vecumam (insulīna sūkņus). Ko darīt pārējiem diabēta pacientiem? Diabēta pacienti šādu informācijas pasniegšanu vērtē kritiski - kāpēc situācijā, kad lielākajai daļai diabēta pacientu tomēr nebūs uzlabojumu nākamajā gadā, jāizziņo par miljonu eiro papildu piešķiršanu. Vai tāpēc, lai aplaudētu paši sev?
Pašlaik Latvijā ar kontrolējamo, bet neizārstējamo 1. tipa diabētu, ko tautā sauc par cukurslimību, sirgst aptuveni 6000 cilvēku. Katru gadu daudzi diabēta pacienti mirst priekšlaicīgi nepietiekamas vai nepareizas ārstēšanas dēļ. Liela daļa no tiem, kuru dzīve turpinās, kļūst par invalīdiem. “Lai arī galvenajā rīcības plānošanas dokumentā valsts ir deklarējusi veselību un profilaksi kā vienu no galvenajām prioritātēm, acīmredzot šo lēmumu īstenotāji reti kad ieskatās pašu definētajos plānos,” uzskata Latvijas Diabēta asociācijas valdes priekšsēdētāja Gunta
Freimane. “Diabēta kontrole un ārstēšana Latvijā ir atpalikusi no Eiropas par daudziem gadiem. Citās Eiropas valstīs vislielākā uzmanība tiek pievērsta slimības kontrolei, lai attālinātu pacientu invaliditāti un dotu diabēta pacientiem iespēju dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.”
“Pastāvīgā cukura līmeņa kontroles sistēma lielākajā daļā valstu ir kļuvusi par ikdienu 1. tipa diabēta slimniekam. Tā ir speciāla sistēma, ko pievieno cilvēka rokai un kas nepārtraukti mēra cukura līmeni asinīs un ziņo pacientam, ja organismā notiek kādas pārmaiņas, proti, signalizē, kas notiek ar cukura līmeni, jo tas diabēta pacientam dienas laikā svārstās ļoti krasi - no Himalajiem līdz dziļākajai aizai,” situāciju raksturo pacientu biedrības pārstāve Ilze Vanaga. Sensors palīdz saprast, vai un kāda rīcība nepieciešama, piemēram, insulīna ievade. Atšķirībā no šīs sistēmas glikometrs, kurā tiek ievietotas testa strēmelītes ar pacienta asins pielienu, parāda situāciju tikai konkrētā brīdī, lai gan nākamajā situācija var būt pilnīgi cita. Valsts diabēta pacientiem finansē tikai šīs testa strēmelītes un arī tikai ierobežotu skaitu. Ilze Vanaga norāda, ka monitorēšanas sistēma ir ne tikai efektīvāka pacienta stāvokļa uzraudzībā, bet arī saudzējošāka pret pacientu, jo nav dienā vairākas reizes jādur pirkstos.
Igaunijā un Lietuvā šīs sistēmas pacientiem apmaksā, bet ne Latvijā. “Ja tu neesi jaunāks par 18 gadu vecumu, pārējie - ja vēlies kontrolēt cukura līmeni, maksā par to pats. Tie ir aptuveni 160 eiro mēnesī, un dzīvo vesels - kā citur Eiropā, protams, ja ir nauda,” ironiski saka Ilze Vanaga. Latvijas valsts diemžēl uzskata, ka tas ir nepieciešams tikai bērniem, bet ko darīt pārējiem pacientiem? Turklāt jāņem vērā, ka 18 gadu vecumā bērni vēl mācās vidusskolā, pēc tam studē, bet atbalsts no valsts vairs nepienākas. “Diabēts, sasniedzot 18 gadu vecumu, izslēdzas?” vaicā pacienti.
Tāda ir situācija ar insulīna monitorēšanas iekārtām, taču vēl viens problēmu punkts ir insulīna sūkņi. Tās ir iekārtas, kuras, pievienotas pacienta ķermenim, automātiski, reaģējot uz sistēmas ziņojumu, nodrošina insulīna ievadi. Arī šīs ierīces ir Eiropas norma pacientiem, mums - tāla nākotne? “Ne visiem pacientiem šādas ierīces ir nepieciešamas, jo daudzi pacienti spēj paši, kontrolējot savu situāciju, veikt insulīna injekcijas, izplānot atbilstošu ēdināšanu, tomēr daudziem pacientiem insulīna sūknis ir ļoti būtisks. Taču Latvijā pašlaik nodrošina tikai bērniem, bet no nākamā gada jauniešiem līdz 24 gadu vecumam, un tikai tiem, kuri jau iepriekš šādas iekārtas izmantojuši,” stāsta Ilze Vanaga. Viņa un citi diabēta pacienti uzdod jautājumu: mēs uztraucamies par demogrāfisko situāciju, taču nedomājam, ka demogrāfisko rādītāju uzlabošanai ir nepieciešams sakārtot veselības aprūpi.
Diabēta pacients, kurš saņem atbilstošus veselības pakalpojumus, ir strādāt spējīgs cilvēks, dzīvo iespējami normālu dzīvi, kāda ir iespējama diabēta pacientam. Latvijā turpretī cilvēki ekonomē pat uz testa strēmelēm, neveic cukura līmeņa testus… Kas notiek ar pacientu, ja desmit gadus viņš nekontrolē cukura līmeni asinīs? Priekšlaicīga nāve, smagas sirds slimības, kāju amputācija. Nāve vai invaliditāte… Un kāds tad ir valsts ieguvums? Ietaupīti daži tūkstoši eiro šodien?
Pacientu un mediķu organizācijas (Latvijas diabēta asociācija, Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām organizācija “Sustento”, Latvijas Jauno Ārstu asociācija) aicina sabiedrību atbalstīt diabēta pacientus. Un viens no veidiem ir parakstīt “manabalss.lv” iniciatīvu, kas aicina nodrošināt valsts atbalstu insulīna sūkņiem un nepārtrauktas glikozes monitorēšanas sistēmām 1. tipa diabēta pacientiem, kam tas ir akūti nepieciešams. Parakstu vākšana tika uzsākta brīdī, kad Saeima lēma par insulīna sūkņu un nepārtrauktas glikozes monitorēšanas sistēmu nodrošināšanu jauniešiem (kā jau minēju - insulīna sūkņi būs jauniešiem līdz 24 gadiem, bet monitorēšanas sistēma paliek tikai bērniem - aut.).
“Tā ir apsveicama iniciatīva, tomēr - kāpēc pārējie 1. tipa diabēta pacienti, pat ja to vajadzības ir apstiprinājis ārstu konsilijs, tiek diskriminēti? Mūsdienīgām veselības uzturēšanas iespējām būtu jābūt pieejamām ikvienam 1. tipa diabēta pacientam, kuram tas akūti nepieciešams - vismaz ar ārstu konsilija lēmumu, ja gadījumā valsts nevar palīdzēt visiem.
Lietuvā un Igaunijā ikvienam 1. tipa diabēta pacientam ir pieejams insulīna sūknis un nepārtraukta glikozes monitorēšanas sistēma. Pagaidām - ja esi dzimis Latvijā un slimo ar 1. tipa diabētu, tev nav paveicies, jo tieši tāpēc tu riskē ar laiku kļūt akls, piedzīvot amputācijas, nieru mazspēju un citas komplikācijas, jo valsts tev nepieciešamo atbalstu nesniedz,” raksta iniciatīvas autori.