Eiropas Savienības valstīm atkal nākas saskarties ar migrantu uzplūdiem, un runa jau nav par Ukrainas iedzīvotājiem, kuri patiešām bēg no valsts Krievijas agresīvā iebrukuma dēļ. Kontinentā aizvien lielākā skaitā ierodas nelegālie imigranti no Āzijas, Tuvo Austrumu un Āfrikas valstīm, raksta izdevums Politico, norādot, ka migrantu skaits jau ir tuvs 2015. gada rādītājiem, kad nelegāļus doties uz Eiropu iedvesmoja toreizējā Vācijas kanclere Angela Merkele, paziņojot par atvērtajām durvīm.
Kopš 24. februāra, kad Krievija uzsāka karu pret Ukrainu, ES valstīs patvērumu atraduši aptuveni 4,31 miljons bēgļu no šīs valsts. Par viņu statusu nekādu diskusiju nedrīkstētu būt, jo ir acīmredzami, ka šiem ļaudīm nācās meklēt patvērumu brīdī, kad uz viņu pilsētām un ciematiem tika raidītas raķetes, aviobumbas un artilērijas lādiņi. Tie, kuri to nesaprot, uzskatāmi par Krievijas vadoņa Vladimira Putina pakalpiņiem vai vismaz Kremlim noderīgajiem idiotiem. Par laimi tādu nav īpaši daudz, un pret kara bēgļiem no Ukrainas Eiropā ir visnotaļ pozitīva attieksme.
Bet pavisam cita runa ir par tiem, kuri Eiropā nelegāli ieceļo vien meklējot kādu ekonomisko labumu, cerot uz dāsniem pabalstiem par nekā nedarīšanu un pat nedomājot pieņemt tās valsts, kurā ieradušies, vērtības un iekļauties tās sabiedrībā. Lielākā daļa no viņiem arī pretendē uz bēgļu statusu, taču attiecīgu pieteikumu iesniedz vien tajā valstī, kas viņiem šķiet pietiekami labklājīga, un kurā jau apmetušies viņu tuvāki vai tālāki radinieki. Nav noliedzams, ka daļa no viņiem patiešām bēguši no aktīvas karadarbības zonām, piemēram Etiopijā, vai atsevišķos Irākas apgabalos, taču būtu tikai loģiski, ja bēgļu statusu viņi zaudētu brīdī, kad sasnieguši valsti, kur atrodas pilnīgā drošībā - vai tā būtu Turcija, Ēģipte, Tunisija vai Maroka. Jā, nelūgtajiem viesiem tur nav nekāda saldā dzīve, taču ir beidzamais laiks likt viņiem saprast, ka tādas nebūs arī Eiropas Savienības valstīs.
Taču tā vietā, lai stingri apsargātu savas ārējās robežas, amatpersonas Briselē, kas iet apšaubāmu tā saukto cilvēktiesību atbalstīāju (Amnesty International) pavadā, turpina koķetēt ar nelegālajiem migrantiem, kauninot tos Eiropas valstu līderus, kuri, lūk, neizrādot pietiekamu empātiju un iecietību, un nez kādēļ uzskata, ka valsts robežas nelegāla šķērsošana uzskatāma par noziegumu. Klasisks šādas cūcības piemērs, ir tā sauktā bēgļu glābšana Vidusjūrā. Shēma ir atstrādāta līdz mazākajiem sīkumiem. Ļaudis, kuri iekasē ne to mazāko naudu par migrantu nogādāšanu Eiropā, sasēdina viņus gumijas laivās, ar kuteriem tās aizvelk neitrālos ūdeņos un tad raida SOS signālu. Uz to pirmie atsaucas kreisi noskaņoto nevalstisko organizāciju nofraktētie kuģi, kas izglābj migrantus, taču nez kādēļ neizsēdina viņus atpakaļ kaut kur Ziemeļāfrikā, bet ved uz Maltu vai Itālijai piederošajām salām. Kā mēdz sacīt: Nothing personal, just business.
Politico rīcībā esošā informācija liecina, ka pēdējā laikā ik mēnesi bēgļu statusam piesakās aptuveni 70 000 cilvēku (neņemot vērā Ukrainas bēgļus), un kas vēl zina, cik liels skaits nelikumīgi Eiropā nokļuvušo nesteidz legalizēties. Taču reģistrēto skaits ir aptuveni tikpat liels, cik 2015. gadā lielās migrantu krīzes laikā, un paslaucīt šo problēmu zem tepiķa Eiropa jau drīz vien vais nevarēs. Jo vairāk tādēļ, ka aizvien lielākā skaitā valstu pie varas nāk izlēmīgas un nacionāli noskaņotas valdības, kas skaidri paziņo - robežas domātas tam, lai tās kurš katrs nevarētu šķērsot kā iegribas. Kā beidzamie piemēri jāpiesauc Zviedrija un Itālija, un nelegālajiem migrantiem labvēlīgo oāžu paliek aizvien mazāk.
Ideja par to, ka nelegāļu uzņemšanu varētu proporcionāli uzspiest visām ES dalībvalstīm, par laimi piedzīvojisi absolūtu krahu. Un lielākoties ne tādēļ, ka pret to ļoti skeptiski bija noskaņotas Austrumeiropas un Centrāleiropas valstis, bet gan tāpēc, ka nelegāļi ar savu rīcību paši apliecināja - drošība viņus interesē vismazāk, svarīgākais ir lielie pabasti. Nosacitajā Bulgārijā vai Latvijā tādus nesaņemt, tādēļ jādodas uz Vāciju vai Nīderlandi.
