Iepriekš izskanējušās prognozes par recesijas iestāšanos Latvijas ekonomikā vismaz šķietami ir apstiprinājušās. “Tehniski” recesija iestājas tad, ja valsts iekšzemes kopprodukts (IKP), rēķinot pret iepriekšējos ceturksni, ir samazinājies divus ceturkšņus pēc kārtas. Ja valsts iedzīvotāju ekonomiskā dzīve būtu pakļauta vien tam, varētu atvieglojumā uzelpot, taču patlaban aizvien nepārprotamāk ir redzams, ka situācija valsts tautsaimniecībā pasliktinās un pašreiz piedzīvotās negācijas ir tikai dziļāku problēmu aizmetņu sākums.
To, ka ekonomiskie apgriezieni strauji zūd, liecina arī tas, ka trešajā ceturksnī varētu būt izveidojusies situācija, kad tautsaimniecības statistikas ailēs vairs nav rakstāms ekonomiskais samazinājums tikai triju mēnešu, bet gan gada griezumā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes ātrais novērtējums, šī gada trešajā ceturksnī pret atbilstošu laika periodu pērn mūsu ekonomika sarukusi par 0,6%. Pēc provizoriskām aplēsēm IKP ietekmēja kritums ražojošajās nozarēs par 3,9% un pakalpojumu nozaru pieaugums par 1,7%.
Šogad esam piedzīvojuši to, ka par lielāko ekonomikas nozari Latvijā ir kļuvusi apstrādes rūpniecība, kas balstās galvenokārt uz eksportu, pamatā uz Rietumeiropas valstīm. Ņemot vērā eksporta tirgu diversifikāciju, apstrādes rūpniecības pienesums gadu gaitā audzis, un tās samērā straujais pieauguma temps ir iemesls, kāpēc tā no tautsaimniecības nozaru troņa ir izstūmusi mazumtirdzniecību. Taču tagad situācija atkal var mainīties sarūkošo eksporta iespēju dēļ, un tas nozīmēs to, ka arī valsts iekšienē būs mazāk ko tērēt. Trešā ceturkšņa ietvaros pagaidām ražošanas dati publiski ir pieejami vien par augustu, un tie liecina, ka salīdzinājumā ar pagājušā gada attiecīgo mēnesi tie ir kritušies par 2,6%. iemesli tam nav tālu jāmeklē, un tie saistīti ar globālajām norisēm. To vidū ir daudz pieminētā inflācija, kas ekonomiski attīstītajā pasaulē ir aizsniegusies līdz pēdējo četru desmitgažu augstākajam līmenim. Tā mazina gan mājsaimniecību, gan uzņēmumu rocību. Turklāt tai vēl vairāk liek sarukt visai strauji augošās aizdevumu procentu likmes. Līdz ar to kopējais pieprasījums no kādreizējā pieauguma tiek tendēts samazinājuma virzienā.
Uz kopējā fona varam priecāties par to, ka Latvijas mazumtirdzniecības nozarei septembrī bija izdevies uzrādīt 1,8% kāpumu, rēķinot salīdzināmajās cenās, tātad runa ir par “tīro pieaugumu”, atskaitot inflācijas ietekmi. Taču, krītoties rocībai, ir pamats domāt, ka arī tirdzniecības apjomi samazināsies, savukārt būvniecībā turpināsies jau iepriekšējo ceturkšņu gaitā vērojamās negatīvās tendences.
Ja naudas kļūst mazāk un kredīti dārgāki, tad arī strauji sarūk dažāda veida ilgtermiņa pirkumi - mājokļi, auto, mēbeles u.c., kas atstāj negatīvu iespaidu arī uz Latvijas eksportu. Ņemot vērā valdošo fonu, augustā notikušais kokrūpniecības produkcijas izlaides kritums par 8,8% salīdzinājumā ar pagājušā gada augustu ne tikai nav nekas neparasts, bet diezgan nepārprotams signāls, ka nākamo mēnešu laikā dati varētu pasliktināties vēl vairāk. Kokrūpniecības datus lielā mērā var uzskatīt par “lakmusa papīrīti” kopējai pasaules ekonomikas veselībai. Tās noiets ir saistīts ar tādiem segmentiem kā būvniecība un transporta līdzekļu ražošana. Proti, nozarēm, kas prasa lielus līdzekļus un maksājumus ilgtermiņā. Ja šīm nozarēm neklājas labi, tad arī pārējai tautsaimniecībai nav pārāk lielu izaugsmes izredžu. Turklāt inflācijai un augošu aizdevumu likmju problēmām pievienojas jau gadiem ilgušais bubulis par varbūtējo Ķīnas ekonomikas kritumu, kurš patlaban kļūst aizvien reālāks. Zeme Huanhe un Jandzi upju ielejās ir arī pasaules otrā lielākā tautsaimniecība, un tās sarukšana nozīmē apgriezienu kritumu arī citviet pasaulē. Latvija uz Ķīnu tiešā veidā eksportē maz, iepriekšējos gados tur nonācis mazāk par 1% no kopējā preču eksporta apjoma, tomēr ietekme ir pastarpināta. Latvijā iepriekš ļoti straujš rūpniecības segments bija saistīts ar dažādu automobiļu detaļu un komplektējošo daļu izgatavošanu Rietumeiropas autobūvētājiem. Tā kā autorūpniecības iespējas Ķīnā sarūk, tas atstāj iespaidu arī uz ražošanas apjomiem Latvijā.
Raugoties ārējos tirgos, kopumā dažādu negatīvu faktoru buķete kļūst aizvien plašāka, un tai pievienojas arī cenu lejupeja fondu tirgos. Tas mazina labklājības līmeni, tātad arī vēlmi iegādāties preces un pakalpojumus, kā arī negatīvi ietekmē vispārējo investīciju mikroklimatu tā dēvētajā reālajā ekonomikā. Mazāks investīciju apjoms liek sarukt pieprasījumam pēc rūpniecības precēm, būvniecības, tirdzniecības un transporta pakalpojumiem un galu galā arī pēc darba rokām. Līdz ar to visai droši var paredzēt, ka globālo norišu virknējums arī nākamajos ceturkšņos liks kristies arī Latvijas tautsaimniecībai.
