Vakara Ziņas

«Mums ģimenē ir tradīcija, ka jubilārs tiek modināts ar dziesmu un dāvaniņu. Mājinieki cenšas pamosties agrāk, sapulcējas un dzied «Daudz baltu dieniņu» vai «Sveiks lai dzīvo»,» atklāj aktrise, runas pedagoģe, grāmatu autore un Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) asociētā profesore Zane Daudziņa. Viņai dzimšanas diena bija 6. novembrī.

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

10 lietu, kas raksturo mūziķi Kārli Auzānu.

Kristīnes Ilziņas stāstu krājums «Es neliecināšu pret jums» daudziem lasītājiem ļaus vai liks justies kā astoņdesmitajos. Kādam tas būs bijis saldās jaunības laiks, citam – dziļa bērnība, vēl kādam – brieduma gadi, bet atmiņas taču saglabājušās.

Mākslinieces un kreatīvā satura menedžeres Barbaras Dzērves-Ozoliņas āriene liek atskatīties. Abstraktie tetovējumi, kas ievij visu viņas ķermeni, izskatās kā mežģīnes, tikai uz ādas. Viņa tic, ka katrā cilvēkā ir liesmiņa, kas dzen uz priekšu, palīdzot sasniegt visu, ko dzīves ceļojumā kārojas.

Gadu desmitiem mūsu valsts trešā lielākā pilsēta Liepāja bija iemantojusi kūrorta slavu, un šim statusam tā arī atbilda gan piejūras klimata, gan veselības atgūšanas iespēju dēļ. Pilsētas parkā atradās ļoti iecienīta sanatorija, kurp ik gadu devās cilvēki no tuvienes un tālienes, lai atpūstos un arī atbrīvotos no kādas kaites.

Sāksim ar to, ka Valmieras novada pašvaldība sākusi arheoloģisko izpēti dabas liegumā un svētvietā «Zilaiskalns». 1998. gadā Zilamkalnam piešķirts valsts nozīmes arheoloģijas pieminekļa statuss «Zilais kalns ar Upurakmeni – kulta vieta un viduslaiku kapsēta», savukārt 2006. gadā ar Kocēnu pagasta domes lēmumu kalnam tika piešķirts vietējās svētvietas statuss. Pašlaik, veicot arheoloģisko priekšizpēti plānotajai jauna skatu torņa būvniecībai Zilākalnā, SIA «Arheoloģiskā izpēte» arheologi atraduši sešus cilvēku apbedījumus, kas saistāmi ar 16.–17. gadsimta kapsētu. Cilvēku kauli uzieti arī iepriekš. Zilākalnā līdz 18. gadsimtam ir apbedīti mirušie. Tie guldīti ar kājām uz austrumiem, kas liecina par tā laika apbedīšanas tradīcijām.  

1979. gada 2. jūlijs bija parasta vasaras diena. Netālu no Saulkrastiem pa mežu pastaigājās un lasīja ogas apmēram 20 bērnu no pionieru nometnes. Viņu vidū bija gan vietējie – latvieši, gan atbraucēji no citām PSRS republikām. Vienā mirklī viss sagriezās kājām gaisā – pavisam parastā vasaras diena kādai ģimenei no Tālajiem Ziemeļiem, kuras mazgadīgā meita bija atbraukusi uz Latviju, lai piedalītos pionieru nometnē, kļuva par traģiskāko dzīvē.

Kad Rīgas domes deputāts Juris Radzevičs feisbukā dalījās ar Rīgas domes iecerēm, kas paredz arī izveidot klusuma kabīnes, atmiņa izmeta ainas no amerikāņu situāciju komēdijseriāla «Ķeriet Smārtu!». Aģents 86 jeb Maksvels Smārts slepenas sarunas risināja, slēpjoties zem dažādu izmēru stikla kupoliem. Uzjautrinoši. Toties uzjautrinoša nešķiet Rīgas pašvaldības iecere par divu vienvietīgu un četrvietīgu klusuma kabīņu ierīkošanu maksāt 26 130 eiro. Turklāt rātsnamā, kur strādā Rīgas domnieki, ir kabineti, nevis viens plašs atvērtais plānojums. Un slepenas sarunas diez vai notiek klusuma kabīnēs. Un diez vai rīdzinieku samaksātos nodokļus vajadzētu izķērnāt šādām vajadzībām. Vēl jo vairāk tāpēc, ka... Bet turpiniet nu lasīt!

Pagājušā gada jūnijā durvis vēra Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Anatomijas muzejs. Ņemot vērā gan tā nosaukumu, gan atrašanās vietu Kronvalda bulvārī 9, ļaudis to nereti jauc ar anatomikumu. Nē, Anatomijas muzejs ir atsevišķa struktūrvienība, tas atvērts ikvienam interesentam, tajā skaitā ar medicīnu nesaistītam cilvēkam, vēlams no 14 gadu vecuma, kaut gan jaunākais muzeja pastāvīgais apmeklētājs ir četrus gadus vecs puisis. Muzeja izveide sākusies 2016. gadā, un tajā aktīvi iesaistījās arī tā nākamā vadītāja – RSU medicīnas vēstures docētāja Ieva Lībiete. Lai uzzinātu, ar ko Anatomijas muzejs atšķiras no anatomikuma, kas tajā tiek eksponēts, kā arī vēl citas lietas, aicinājām viņu uz sarunu.

Šogad septembra sākumā ļoti neparastus brīžus piedzīvoja Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Kurzemes reģiona brigādes Ventspils daļas darbinieki. VUGD Ventspils daļas vada komandieris Edijs Laterers kopā ar puišiem divās mašīnās izbrauca uz izsaukumu Vārvē, kur dega zaru kaudze. Apdzēšot uguni, viens no glābējiem saklausīja tādu kā klusu ņaudēšanu. Uzreiz bija skaidrs, ka turpat tuvumā ir mazs kaķēns. Vajadzēja tikai saprast – kur tieši un kā dzīvnieciņš tur nokļuvis.

Vasarā pirms diviem gadiem »Vakara Ziņas« sarunājās ar aktrisi Veltu Skursteni – viņas 90. dzimšanas dienas priekšvakarā. «Klājas labi,» sacīja aktrise un neslēpa: «Vispār dzīve ir jauka. Labs ir viss, kas notiek ar labiem ļaužiem labs. Ja ir kāds, kas ir uz ielas pazīst un saka: «Vai, labdien, Skurstenīt!», tad ir patīkami, ka vēl atpazīst. Tas mani pārsteidz. Aktrise jau es esmu, bet savu mūžu esmu nokalpojusi.» Tomēr fotogrāfijas liecina, ka aktrise pa dzīvi soļoja ar smaidu. Viņa sevi raksturoja: «Es esmu prieka ģīmis.»

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Valsts policijas Iekšējās drošības birojs ir rosinājis sākt kriminālvajāšanu pret kādu Rīgas reģiona pārvaldes teritoriālās struktūrvienības amatpersonu, kas privātpersonai izpaudusi ziņas, kas gan nav valsts noslēpums, bet izpaužamas nav. «Latvijas Avīze» vēsta, ka šis policists ir Nikolajs Puzikovs.

Rokraksta analīzes speciāliste Irita Rozentāle secina, ka ir ārkārtīgi pašdisciplinēta un, izrādās, arī darbaholiķe. Turklāt viņa mudina saglabāt vienkāršību un cilvēcību, godīgi atklājot, ka pašas dzīves jēgas pamatā ir mīlestība pret pasauli un cilvēkiem. «Manuprāt, nevar skatīties no augšas uz visiem un teikt, ka es esmu liels. Patiesībā tie vienkāršākie cilvēki ir tie lielākie cilvēki.»

Krievijā bijušās sievas nākušas klajā ar priekšlikumu, kā sodīt savus bijušos dzīvesbiedrus, kuri nemaksā alimentus, raksta portāls «DailyStar». Savādā ideja dzimusi Sočos pēc tam, kad daudzas sievietes par skopajiem bērnu tēviem sūdzējās vietējām amatpersonām.

Pirms 50–60 gadiem Latvijas galvaspilsētas plānotāju kabinetos noritēja «tramvaju kaujas». Vieni galvaspilsētas «trambulim» paredzēja milzīgu uzplaukumu un saulainu nākotni, bet citi to norakstīja kā pagātnes palieku. Pagājušā gadsimta sešdesmito gadu vidū sāka izstrādāt projektus, kā tramvaja sliedes aizvilkt aiz Latvijas galvaspilsētas administratīvās robežas uz tuvējiem pagastiem, toreiz – ciemu un kolhozu centriem.

Liepājnieks, ārsts ftiziatrs un arī komponists Andris Kristons ir ļoti bagāts cilvēks. Ne materiāli, bet ar savu sirdsdegsmi, atdošanos mīļām lietām ar visu savu būtību. Viņš pats teic: «Medicīna man tiešām ir sirdslieta, es nevaru iedomāties, ka strādātu kaut kur citur.» Un visu mūžu Andrim līdzās ir arī otra dvēselei un viņa dziļākajai būtībai tuva mūza – mūzika. Caur stāstiem par mūziku viņš atklāj ne tikai sevi, bet līdzcilvēkus, kuru vairs nav.

Viena no visneparastākajām pilsētām, precīzāk, apdzīvotām vietām, ir Barencburga, kas atrodas Arktikā, Špicbergenas salā. 1596. gadā lielāko no Svalbāras arhipelāga salām atklāja nīderlandiešu pētnieks un jūrasbraucējs Vilems Barencs. Savukārt kopš pagājušā gadsimta 30. gadu sākuma Špicbergenā mīt arī krievi un ukraiņi, jo tas bija laiks, kad Padomju Savienība nopirka Nīderlandes kompānijai piederošo koncesiju ar mērķi iegūt akmeņogles. Tāpēc visus šos gadus Barencburga un mūsdienās tikpat kā vairs neapdzīvotais ciemats Piramīda pieder Krievijai. Vēl Špicbergenā var apmeklēt Norvēģijas pilsētu Longjērbīeni – apdzīvotu vietu, kas atrodas vistālāk ziemeļos.

Tā ir lieta, kuru vairāk nekā 45 gadus pēc notikušā aizvien nespēj aizmirst. Runa ir par šīs lietas izmeklētājiem, jo apsūdzētajiem – 1942. gadā dzimušajam Aleksandram Oļeskēvičam un 1947. gadā dzimušajam Alfrēdam Vangravam – piesprieda augstāko soda mēru – nāvessodu. Pārējie bruņotās bandas locekļi ilgus gadus sēdēja cietumā. 

Tas bija liels kolektīvs, daudz darbinieku, vairākas struktūras, kam katrai savs priekšnieks vai priekšniece. Galvenokārt – priekšniece. Visi darbinieki cits citu lāgā nepazina, varbūt sejā – jā, bet lielākoties saziņa un sadarbība sanāca ar savas struktūrvienības kolēģiem. Vienā no tām ieviesās intrigants. Jā, vīrietis, lai gan mūslaikos stereotipi par čūsku vecenēm sievietēm ir pagātnes palieka. Bet pirms gadiem divdesmit uz vīrieti tiešām nelūkojās kā uz gaisa jaucēju. Bet Viņš tāds bija. Un droši vien ir joprojām. Kā saka, vilks kažoku met, bet tikumu – ne.

Nemanāmi pienākusi komponista Raimonda Tigula 50. dzimšanas diena. «Nezinu, vai šo ciparu var saukt par apaļu, bet nu tāds tas būs. Turklāt dzimšanas dienas nekad neesmu svinējis, taču šoreiz man bija sajūta, ka es tomēr gribētu sarīkot dažus koncertus kopā ar saviem draugiem un domubiedriem,» lakoniski saka Raimonds. Un labākā dāvana viņam būs klausītāji, kas nāks uz koncertiem: «Tiešām priecāšos par iespēju satikt savus draugus un atbalstītājus! Tas man sagādās vislielāko prieku.» Vēl šajā laikā komponists gana daudz palīdzējis Ukrainai, un vēl viņš apsver iespēju iestāties Zemessardzē.