Bens Latkovskis / Viedokļi

Latvijas Mūzikas akadēmijā uzliesmojis skandāls. Atsevišķi mācībspēki uzmākušies, izteikuši aizskarošas, divdomīgas piezīmes studentēm, kopā dzēruši un pēc tam atļāvušies būt pārāk vaļīgi. Citiem vārdiem, veikuši darbības, kuras mūsdienās kvalificējamas kā seksuālā vardarbība. Tiesa, cik noprotams no publiski pieejamās informācijas, līdz izvarošanai tradicionālā izpratnē lieta neesot nonākusi.

Ungārijas autoritārā līdera Viktora Orbāna izteikumi Ungārijas nacionālajā televīzijā pēc vizītes ASV, kur viņš tikās ar ASV prezidenta amata kandidātu Donaldu Trampu (bet netikās ar esošo prezidentu Džo Baidenu), ir vērtīgi kaut vai tāpēc vien, ka viņi abi – Orbāns un Tramps – ir cilvēki, kurus vieno pasaules redzējums. Tāpēc viņi lieliski viens otrs saprot.

Kā mēdz teikt: nekad tā nebija bijis, un, še tev, atkal. Kārtējā skandālā iekuļas “svēto apvienība” – “Vienotība”. Izrādās, partijas biroja darbiniekiem maksātas algas aploksnēs. Tā vismaz ziņo TV3 raidījums “Nekā personīga”, un nav pamata tam neticēt. Diez vai “Vienotības” darbinieki, pieauguši cilvēki, nevis studenti/praktikanti, būtu ilgstoši strādājuši par minimālo algu.

Īrijas Republikas vēlētāji 8. marta referendumā ar pārliecinošu balsu vairākumu nobalsoja pret Īrijas konstitūcijas grozīšanu.

Uzreiz jāsaka, ka šis sadalījums “pareizajās” un “disidentiskajās” filmās ir visai nosacīts un patiesībā par labākās filmas titulu svētdienas vakarā cīnīsies desmit filmas, kuras visas kaut kādā aspektā ir izcilas.

Galvaspilsētas pašvaldību – Rīgas domi (RD) – tricina korupcijas apēnoti skandāli gluži kā Nila Ušakova laikā. Ne velti kāds asprātis pat ieteica pašreizējam Rīgas mēram Vilnim Ķirsim “uzņemties politisko atbildību” un doties uz Briseli, pēc Ušakova un Andra Amerika parauga.

Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (SEPLP) locekles Sanitas Uplejas-Jegermanes atkāpšanās norādīja uz divām lietām. Pirmā – tā dēvētajos sabiedriskajos medijos ne viss ir kārtībā. Otrā – kārtības nav visā pārvaldes sistēmā, jo atkāpjas nevis tie, kuri šīs nekārtības pieļāvuši, bet gan tie, kuri ar šīm nekārtībām nevar samierināties.

Rīgas Valsts 1. ģimnāzija kārtējo reizi nodemonstrējusi, ka ne velti saucas “pirmā”. Nesen šīs skolas skolēnu duets “Vēstulēs” vairāk nekā cienīgi atzīmējās “Eirovīzijas” dziesmu atlases konkursā “Supernova”, un nupat šīs skolas audzēkņu sarīkotās politiķu debates daudz ko interesantu atklāja par pašiem politiķiem. Tajā skaitā to, ko viņi paši labprāt slēptu.

Krievijas antiputiniskās kustības līdera Alekseja Navaļnija bēres piektdien izvērtās visai plašā pret režīmu vērstā demonstrācijā. Lai arī Kremlis darīja gandrīz visu iespējamo, lai šīs bēres paietu pēc iespējas neievērojamāk un klusāk, sanāca tieši otrādi.

Kopš pērn sašķēlās Rīgas domes (RD) “Ušakova gāzēju” koalīcija un Rīgas mēra amatā Mārtiņu Staķi nomainīja Vilnis Ķirsis, attiecības starp abiem politiski tuvajiem spēkiem – “Progresīvajiem” un “Vienotību” – kļūst arvien saspringtākas. Kā šīs domstarpības var ietekmēt attiecības “lielajā” koalīcijā Saeimā un valdībā?

Francijas prezidenta Emanuela Makrona izteikumi par to, ka nevarot izslēgt iespēju, ka kādā brīdī Ukrainā varētu parādīties arī Rietumu karavīri, izraisījuši plašu rezonansi pasaulē. Krievijā šī ziņa izraisīja kārtējo draudu lavīnu, kurai de facto piebalsoja Rietumu politiķi, gandrīz vienbalsīgi norobežojoties no šī Makrona “izlēciena”.

Pēc diviem gadiem pilna mēroga kara Ukrainā arī pie mums sākusies diskusija par to, ko īsti nozīmē izslavētais NATO 5. pants. Kā tas precīzi tulkojams gan tīri lingvistiski, gan arī praktiski? Vai ārēja uzbrukuma gadījumā tas darbosies automātiski, vai arī sāksies bēdīgi slavenā darbības saskaņošana?

Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā otrajā gadadienā sabiedriskā medija portālā “lsm.lv” publicētās karikatūras, kurās ukraiņu karavīri attēloti kā cūkas, liecina tikai par vienu: tie, kas šīs karikatūras zīmēja un pēc tam ievietoja portālā, dzīvo kaut kādā savā, no reālās dzīves atrautā pasaulē, kurā ir sava ētika.

Esmu pārliecināts, ka politiskā partija “Progresīvie” uz Latvijas politiskās skatuves ir “uz palikšanu”. Kaut vai tāpēc, ka tā ir partija ar savu, pagaidām varbūt vēl ne līdz galam noformulētu, bet diezgan skaidru ideoloģiju. Šādas orientācijas partija nemaz nevarēja Latvijā neparādīties, jo 30 gadu laikā kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas tā ir pirmā īsti kreisā partija.

Pirms diviem gadiem sākās Krievijas plaša mēroga iebrukums Ukrainā. Vienā vārdā – karš. Mums kaimiņos. Tikai tagad ar atpakaļejošu datumu varam apjaust, cik gan ļoti mums paveicās, ka Putins par agresijas upuri neizvēlējās mūs. Izlaidīsim spriedelējumus par mūsu pašu bruņoto spēku kaujas spējām un NATO rīcību šādā gadījumā, jo vēsture kāda ir, tāda ir. Nav ko fantazēt par tēmu – kā būtu, ja būtu.

Poļu zemnieku robežas ar Ukrainu bloķēšana un uz sliedēm vai ceļmalā izbērtie Ukrainas graudi rada nepatīkamas sajūtas ikvienam, kurš jūt līdzi Ukrainai tās cīņā pret agresoru. Polija, kura kara sākumā bija viena no dedzīgākajām Ukrainas atbalstītājām, tagad ar to regulāri plēšas. Kas notiek? “Maskavas roka”, iekšpolitiskās cīņas vai visu ķīviņu biežākais cēlonis – nauda?

Šodien Latvijas Krievu savienība (LKS) rīko protesta akciju pie Rīgas domes (RD) pret dažu Rīgas ielu pārdēvēšanu. Tas, ka pret šo ielu pārdēvēšanu atbildīgās komisijas sēdē balsoja “Saskaņas” un LKS deputāti, neizbrīna, taču arī “Progresīvo” frakcijas deputāti balsoja faktiski pret (Igors Kļaviņš, Mārtiņš Kossovičs – atturas; Mārtiņš Staķis – nebalso).

Nupat publicētie aģentūras SKDS Eiroparlamenta (EP) vēlēšanu sarakstu reitingi iezīmē aktuālo “cīņas fronti”, jo līdz šim īsti nebija saprotams, kāds ir kaut aptuvenais spēku samērs. Pareizāk sakot, tas bija nojaušams, bet tagad ir vismaz kaut kādi konkrēti dati.

Krievijas galvenā opozicionāra Alekseja Navaļnija nāve ieslodzījuma nometnē Jamalas-Ņencu autonomajā apgabalā aiz polārā loka nebija negaidīta. Neatkarīgi no tā, kāds būs šīs nāves medicīniskais slēdziens, civilizētā pasaule savu verdiktu jau ir devusi – Navaļniju nogalināja Putins. Cits jautājums – vai šim verdiktam būs kādas tālejošākas sekas?

Finanšu ministrs Arvils Ašeradens Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā”, runājot par iespējamām izmaiņām nodokļu sistēmā, it kā garāmejot izmeta, ka “nodokļu slogs no darbaspēka būtu jāpārceļ uz patēriņu”. Jālieto vārds “garāmejot”, jo tālāk šī frāze netika saturiski atšifrēta – ko gan tas īsti nozīmē?

“Manai mammai ir 77 gadi. Viņa dzīvo piecus kilometrus no Suntažiem. Autobuss brauc garām, jo tuvākā pietura Kastrāne. Nieka četri kilometri. Vai tas ir normāli?” Šādi un līdzīgi ieraksti regulāri parādās sociālajos tīklos. Līdztekus pārspriedumiem, ka eksistējot kaut kāds speciāls lauku iznīcināšanas plāns, kurš paredz lauku iedzīvotāju dzīvi padarīt pavisam neciešamu.

Lai nerastos pārpratumi, uzreiz jānorāda, ka ar šo virsrakstu nevēlos ne mazākajā veidā iedragāt ASV kā “brīvās pasaules” galvenā militārā aizstāvja reputāciju. Ir pilnīgi neapstrīdami, ka vienīgi ASV var pilnvērtīgi stāvēt pretī Krievijas kodolarsenālam un Ķīnas ekonomiskajam potenciālam, ja kādreiz izveidotos abu šo valstu militāri/politiska/ekonomiska savienība. Taču tieši tas uzliek ASV īpašu atbildību par pasaules likteņiem. Vai ASV ir gatavas pilnā apmērā šo atbildības nastu nest?