Tukši solījumi vientiešiem?
«Osvoboģiķe proježuju časķ!»* megafonā skanošā sievietes balss uzstājīgi aicināja. «Tēvzemei un brīvībai! Tēvzemei un brīvībai!» atbildē skandēja simtiem cilvēku. «Dievs, svētī Latviju!» vēl pārliecinošāk uzsāka cilvēki. «Zabiraiķe, bistro, bistro!»** – latvisko skaņu un vārdu fonu kā indīgi sprakšķi skaldīja miliču un čekas ložņu pavēles, no pūļa raujot ārā aktīvākos saucējus pēc brīvības. «Rokas nost!» redzot, kas notiek, kliedza pūlis, taču miliči nesaprata nedz latviešu valodu, nedz cilvēcības valodu: protestētāji tika spundēti dzeltenajos Ikarus autobusos, kas bija sadzīti Brīvības pieminekļa pakājē.
Tas notika 1987. gada 23. augustā. Mēs parasti atceramies 1989. gada 23. augustu – saviļņojošo, neatkārtojamo Baltijas ceļu, kad rokās sadevās divi miljoni cilvēku, lai pieprasītu brīvību trim Baltijas valstīm. Taču visa sākums bija vēl pirms 1987. gada 23. augusta – tā paša gada 14. jūnijā, kad pirmoreiz tautas mītiņā tika pieminēti 1941. gada 14. jūnijā represētie Latvijas ļaudis. Piemiņas brīdi noorganizēja grupa Helsinki – 86. «Pirmās uzvaras iedvesmota, Helsinku grupa tūlīt publicēja nākamo aicinājumu uz demonstrāciju 23. augustā – ka šī ir Baltijas tautu melnā diena, jo šajā datumā 1939. gadā divas totalitāras lielvaras Molotova un Ribentropa personā savā starpā parakstīja līgumu ar slepeniem pielikumiem, kuros tika izšķirts triju suverēnu Eiropas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – liktenis,» vēlāk rakstīja helsinkietis Jānis Rožkalns.
Šis masu pasākums vairs nenotika tik gludi: padomju varas pacietības mērs acīmredzot bija izsīcis... Drosmīgākie pirmie gāja, lai noliktu ziedus pie Brīvības pieminekļa, apkārtējie aplaudēja, tad, pārvarējuši sevi, gāja paši. Pārkāpjot pāri katra atsevišķa cilvēka nedrošībai, mītiņa dalībnieki kļuva vienoti savā pārliecībā. To sajūtot, pūlī sāka darboties privātās drānās tērpušies čekisti, un miliči, mītiņa dalībnieku protesta kliedzieniem skanot, meta cilvēkus autobusos.
Šodien, skatoties tajā dienā uzfilmēto materiālu, redzes atmiņā iespiežas nianses, kuras tolaik nešķita iezīmīgas. Tās ir cilvēku, mītiņa dalībnieku, sejas – tīras, apgarotas, arī patiesas savās dusmās un sašutumā, kad miliči un čekisti, rupji uzdarbodamies, mēģināja slāpēt pirmos atklātos aicinājumus pēc brīvības. Tā bija naivi gaišā revolūcija. Toreiz nevienam nebija prātā nedz privatizācija, nedz politiskās konjunktūras virzītas mahinācijas, nedz štukošana, kā ar brīvās Latvijas vārdu uz lūpām piekāst valsti. Toreiz bija citi līderi – neticami naivi un neticami drosmīgi. Katrs, kurš toreiz gāja uz Brīvības pieminekli, bija gatavs, ka viņu arestēs. Citādi nevarēja: ja tevis tur nebija (vismaz domās!), tava sirdsapziņa vai nu klusēja, vai nu tās nebija vispār. «Tās bija slūžas, ko atvērām,» vēlāk teica Jānis Rožkalns. Viņš uzskata, ka tieši 1987. gadā sākās Latvijas kā brīvas valsts atjaunošanās, un tam var piekrist.
Gadiem ritot, gaišās 1987. gada revolūcijas naivums pazuda, tā vietā stājās aprēķins. Arvien vairāk un vairāk. Patlaban mūsu demokrātiski ievēlētās varas ikdienišķi ciniskā aprēķina un visatļautības līmenis ir sasniedzis tādu pakāpi, par kuru padomju varas bonzas varētu tikai sapņot. Varbūt tieši tāpēc – «nevilšus» aizmirstot, ka taisnībai reiz jāuzvar, 1987. gada 23. augusta prasība – izvērtēt Padomju Savienības un nacistiskās Vācijas 1939. gada 23. augustā parakstīto noziedzīgo paktu – faktiski vēl nav realizēta. Precīzāk: nav realizēta tā sadaļa, kas attiecas uz Padomju Savienības noziegumiem pret cilvēci. Igaunijas tieslietu ministrs Urmass Reinsalu sestdien totalitārisma upuru piemiņas pasākumā aicināja veidot starptautisku tiesu, jo «komunisma noziegumi ir jāizmeklē tāpat kā nacistu noziegumi». Arī svētdien Tallinā notikušajā totalitāro režīmu izpētes konferencē astoņas valstis, tostarp arī Latvija, uzstājās ar kopīgu paziņojumu par nepieciešamību starptautiski izmeklēt komunisma noziegumus un izveidot darba grupu šā jautājuma risināšanai. Šo priekšlikumu atbalstīja arī Čehija, Gruzija, Igaunija, Lietuva, Polija, Slovākija un Ungārija.
Vai noticēt, ka šāda tiesa, ņemot vērā PSRS mantinieces Krievijas truli agresīvo uzvedību, tiks izveidota un ka tie nav tikai tukši solījumi naivā ideālisma joprojām pārņemtajiem revolucionāriem, kas vientiesīgi tic labā uzvarai pār ļauno?
* Atbrīvojiet braucamo daļu! – krievu val.
** Ņemiet ciet, ātri, ātri! – krievu val.