"Ziniet, mans līdzšinējais atalgojums pēdējos gadus ir bijis vismaz divreiz lielāks," tālrādē sūkstījās apvienības TB/LNNK biedrs Emīls Jakrins, stāstīdams par jaunajiem algotajiem pienākumiem Ceļu satiksmes drošības direkcijā (CSDD), kur, darbojoties valdē, viņam turpmāk nāksies mēnesī saņemt kaut kādus absolūti nožēlojamus 2000 latus, turklāt pirms nodokļu nomaksas. Viņu šajā vidēji dāsni apmaksātajā amatā dienu pirms došanās atpūtā iekārtoja bijušais satiksmes ministrs – Jakrina partijas biedrs Kaspars Gerhards. Vai tas nebija klaji bezkaunīgs protekcionisma paraugs? "Nekādā veidā, es šādā veidā to neredzu," kā auns no jauniem vārtiem vairījās Jakrins.
Tas, ka politiķi mēdz palaist muti, ir skaidrs jau kopš Romas impērijas laikiem. Lielākoties tā ir banāla dubļu piku mētāšana citam uz citu, kam ar intelektuālām vārdu spēlēm maz sakara. Taču jauki ir tas, ka viens otrs politiķis nemaz nemēģina šķiesties ar intelekta pērlēm, kuras, kā vēsta zināmais teiciens, cūku priekšā neviens gudrs cilvēks nebārstīs. Tāpēc lieki pieprasīt, lai Emīla Jakrina izteicieni viņā pašā radītu jelkādu neērtības izjūtu un iedzītu vaigu sārtumā: vai tiešām kāds uzskata, ka publiska gaušanās par zemo atalgojumu CSDD valdē kaut kādā veidā vairos jaunā censoņa iedzimto līdzjūtību attiecībā pret tiem, kuri, piemēram, pelna piecas, desmit vai pat vairāk reizes mazāk nekā jaunais un ārkārtīgi talantīgais biznesa augstskolas Turība 2003. gada absolvents un Latvijas Universitātes maģistrs politikas zinātnē?
Šāda politiķu izrunāšanās nozīmē tikai vienu: mums ir pie elkoņa, ko jūs, ļautiņi, par mums domājat. Bet domāt ļautiņi var visu ko. Piemēram, vieni prāto, kāpēc Emīls priekšvēlēšanu CVK kartītē piemin tikai divus amatus – TB/LNNK valdes loceklis un satiksmes ministra biroja vadītājs? Kur tad paliek Ventspils brīvostas valdes loceklis, a/s Rīgas siltums padomes priekšsēdētājs, SIA Rīgas nami šefa vietnieks, Ekonomikas ministrijas parlamentārais sekretārs? Tie taču ir cienījami amati, kas nešaubīgi varētu ietekmēt vēlētājus par labu Jakrinam. Tieši tāpat kā viņa grāmatas Ekonomiskais patriotisms iznākšana tieši pirms Saeimas vēlēšanām. Un nesliktā grāmatiņa ir par tēmu, kas tuva Emīlam – par politisko protekcionismu. Kur tik netika organizētas tikšanās ar lasītājiem – Madonā, Cēsīs, Valmierā, Alūksnē, Limbažos... Absolūti perfekts un legāls priekšvēlēšanu reklamēšanās risinājums, kas ietver sevī gan izzinoši intelektuālo, gan cilvēciski sirsnīgo aspektu: Emīls Jakrins preses relīzēs tika pasniegts kā daudzpusīga un spilgta personība, ar kuru tikties būs viens vienīgs gods un laime. Tomēr Vidzemes apgabala vēlētāji, kas balsoja par VL!-TB/LNNK sarakstu, nevēlējās atbalstīt listes otro numuru Emīlu Jakrinu, izmetot viņu ārpus Saeimas robežām.
Iespējams, nospēlēja Jakrina neveiklais šantāžas mēģinājums pret LTV Ziņu dienesta vadītāju Mareku Gailīti, bet tas, šķiet, bija tikai pēdējais piliens. Daudzus iepriekšējos acīmredzot veidoja visādi citādi patīkamā jaunekļa finansiālās saites: neoficiāli viņš tika dēvēts par tēvzemiešu kasieri. Pats viņš partijai naudu gan nav ziedojis, taču īpaši aktīvs ir bijis viņa tēvs – Leons Jakrins, kas ir lielākais TB/LNNK ziedotājs, kurš pēdējo piecu gadu laikā šai partijai ziedojis 60,5 tūkstošus latu.
Interesanti, ka 2009. gada februārī, kad Emīls Jakrins bija satiksmes ministra Kaspara Gerharda padomnieks, valsts akciju sabiedrības Latvenergo izsludinātajā konkursā par jaunu auto piegādi viena no uzvarētājām bija Emīla tēvam Leonam Jakrinam pastarpināti piederošā firma Auto Italia. Jakrins seniors gan dievojās, ka šim konkursam ar viņa dēlu un TB/LNNK nav itin nekāda sakara. Finanšu ministriju tobrīd vadīja Einars Repše (Jaunais laiks), un viņš sākotnēji gribēja uz gadu atlikt iepirkumu. Taču atlika atcerēties, ka Jakrins seniors taču ir ziedojis naudiņu arī Jaunajam laikam – 21 000 latu. Repšes domas pēkšņi mainījās par labu Jakrina ekonomiskajai aktivitātei.
Arī Kaspara Gerharda protekcionismam attiecībā uz Emīlu Jakrinu, protams, nav nekāda sakara ar partijiskām interesēm, un Jakrins juniors CSDD valdē, ielēkdams pēdējā vilciena pēdējā vagonā, nokļuva tikai tāpēc, ka viņam ļoti patīk mašīnītes, to uzbūve, jaudas un eksterjers. It sevišķi tās mašīnītes, kas traucas pa Biķernieku kompleksās sporta bāzes trasēm. Jo šai bāzei, ko paredzēts pievienot CSDD, jākļūst par "auto un moto sporta centru valstī". Skaidrs, ka šādas vērienīgas reformas spēj veikt vienīgi jaunais censonis Emīls Jakrins. Viens otrs CSDD darbinieks gan apšaubīja šādas spējas, nosaucot Jakrinu junioru vienkārši par "ambiciozu".
Savukārt viens no nacionālās apvienības VL!-TB/LNNK līderiem Raivis Dzintars kopā ar vēl četriem savas partijas kolēģiem, laikam nejūtot pietāti pret vecpartijā ilgāk mītošiem biedriem, sašuta un uzrakstīja iesniegumu apvienības Revīzijas komisijai par Gerharda un Jakrina jauko amata izspēli, jo uzskatīja, ka "šāda rīcība ir pilnīgi neatbilstoša politiskajai ētikai un Nacionālās apvienības mērķiem, tādējādi diskreditējot Nacionālās apvienības tēlu sabiedrības acīs". Gaidāms, ka šodien Revīzijas komisija uzklausīs abu grēcinieku paskaidrojumus par notikušo. Taisnosies, netaisnosies? Atzīs, ka Gerharda pēctecis – satiksmes ministrs Uldis Augulis – nolikts neērtā situācijā? Kas to lai zina. Bet Gerharda un Jakrina teksti – lai kādi tie arī būtu – manuprāt, vairs nav tik svarīgi. Šobrīd daudz nozīmīgāk ir sagaidīt, ka Raivis Dzintars un viņa līdzdomātāji paliek savās godīguma pozīcijās un nesaslimst ar politiķiem tik tradicionālo un lipīgo ieraušanas kāri, kuras sirdzējus labākajā gadījumā nodēvē par kasieriem, sliktākajā – par zagļiem.