«Mūs uzskatīja par lopiem», tāpēc mēs sadosim «ienaidniekiem», jo tagad esam kā «vienota dūre», un, kamēr «rusofobi šļāc indi» pār «mūsu brīvību», mēs stāsimies «brālis aiz brāļa, dēls aiz tēva», lai beidzot «krievu valoda kļūtu par valsts valodu».
Tā, izmantojot megafonus, zirgus, pārkrāsotu partkoma kanceli un nozagtu grupas Nautilius Pompilius mūziku, ekrānā kliedz apdalītie krievvalodīgie, kuri sevi redz kā cīnītājus par krievu valodas tiesībām Latvijas Republikā. Ja no šī trīsarpus minūšu garā klipa, kur galvenajās lomās ir nacionālboļševiki Lindermans un Osipovs, ārā negāztos šaušalīgs, pārcilvēcisks naids pret Latviju un visu latvisko, nabaga apdalītos varētu pat sākt žēlot: viņiem tomēr ir grūti dzīvot tik nedraudzīgā, Mēness ainavai līdzīgā vidē, kur apkārt staigā asinskārīgie vergturi latvieši, kas vēlas tikai vienu – padarīt viņus par lopiem, pazemot pašcieņu un, nedod, dies, likt runāt latviski.
Uz šādu klipu pavilkties varētu vienīgi ļautiņi ar zemu intelekta līmeni, turklāt – uz agresijas pusi. Tādi atrodas, un, sajutuši agresīvo manipulatoru atbalstu, viņi tūdaļ skries parakstīties (ja aicinās, tad arī kauties) par krievu valodu, jo, kā citā klipā teica viena no apdalītajām, tas varētu būt «dzīvības un nāves jautājums».
Viņai taisnība. Tikai – tas ir dzīvības un nāves jautājums latviešu valodai. Kurā brīdī notika lūzums latviešu un krievvalodīgo gandrīz bezvēja līdzāspastāvēšanas procesā? Var fiksēt pāris mīnuszīmes – pirms divpadsmit gadiem eksprezidente rezultatīvi vājināja Valsts valodas likumu, kas lika sarosīties krievu valodas «aizstāvjiem», bet pavisam svaigs piemērs ir Zatlera Reformu partijas (ZRP) taktika pēc bēdīgi slavenā rīkojuma nr. 2, kas izpaudās ZRP vēlmē apvienot Latvijas iedzīvotājus vienā tautībā, nedalot tos «latviešos un krievos», pēc tam arī aicināt valdību veidot ar Saskaņas centru, kas, kā izrādās, nemaz nealkst pildīt savus solījumus attiecībā uz vienīgo valsts valodu.
Agresija pret latviešu valodu aug augumā, un konfrontācija starp tautām vairs nav tikai marginālu etniski politisko veidojumu iedomas. Taču daudz svarīgāk ir tas, kā mēs paši attiecamies pret savas valodas noniecināšanu, kas ir Lindermana & Co iniciētās parakstu vākšanas pamatā, jo ne jau vēlme ieviest otro valsts valodu ir šīs akcijas sāls, bet gan centieni legalizēt latviešu valodas nelietošanu.
Nule VL!/TB/LNNK iesniedza koalīcijas Sadarbības padomei likumprojektu par grozījumiem Satversmes 77. pantā, kas paredz padarīt negrozāmus vairākus Latvijas valstiskuma pamatelementus, tostarp valsts valodu.
Koalīcijas partneri šo ieceri par Satversmes pantu negrozāmību, protams, uztvēra «piesardzīgi». Inga Bite (ZRP) pat bažījās, ka vislatviešu vēlmē nostiprināt dažus Satversmes pantus slēpjas «vēlme vēl vairāk sašķelt sabiedrību». Bet diez vai vislatvieši spēs vēl vairāk to sašķelt, kā to jau izdarījusi ZRP. Vienīgais politiskais spēks, kas pauda atbalstu vislatviešu ierosmei, bija ZZS. Koalīcijas sadarbības padome nolēma Nacionālās apvienības ierosinājumus atdot vērtēšanai Valsts prezidenta pakļautībā esošajai Konstitucionālo tiesību komisijai. Tālāk no grēka, kā saka.
Parlamentāriešu laipojoši izmanīgā diplomātija ir saprotama: tautas kalpiem tāds darbs. Bet viņiem piebalso viens otrs viedokļu līderis. Tā, piemēram, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas galva Jānis Vanags brīdina latviešus par «patriotisma perverso formu, kas neprasa ne prātu, ne pūles – neieredzēt cittautiešus», viņš aicina latviešus necīnīties «pret visām citām tautībām, kas dzīvo viņu zemē». Vai baznīcas vīram ir nācies sastapties ar kādu «patriotisma perverso formu» vai kādu latvieti, kas «neieredz cittautiešus»? Ja svētku sprediķī šādas domas tiek uzsvērtas, tas nozīmē, ka Vanaga kungs ar šādiem perversiem nīdējiem ir sastapies ik uz soļa. Bet viņš noteikti būtu pārsteigts, ja pēkšņi uzzinātu, ka Latvijā ir daudz izsmalcinātāki nīdēji, piemēram, Lindermans un Osipovs, kas cīnās tieši pret latviešiem, kas dzīvo šajā zemē.
Kā nomaldījies starp dzīves realitāti un teorētisko pasauli izskatījās sociālantropologs Klāvs Sedlenieks, kas tālrādē klāstīja, ka «Latvijas valsts nav latviešu valsts» un ka «Latvijas pilsoņi parakstās par to, kas viņiem svarīgs». Pilsoņiem, kā teica Sedlenieks, «pilnā mērā ir uz to tiesības», taču par «nelatviešu Latviju» gan būtu interesanti parunāt.
Mācītais sociālantropologs acīmredzot balstījies uz paša savulaik pieminēto Benedikta Andersona grāmatu Izdomātās kopienas (Imagined Communities, 1983), kurā autors apgalvo, ka 18. un 19. gadsimta mīts par nāciju kā objektīvi pastāvošu vienību ir zudis. «Nācija vai etniska grupa vai tauta fiziski nepastāv, tās ir tikai koncepcijas, identitātes un ideoloģijas veidi, kā (..) dominēt pār citiem indivīdiem un grupām,» apgalvo Sedlenieks. Līdz ar to: «Lai cik tas neskanētu biedējoši tiem, kas savos prātos kā svētumu konservējuši 1930to gadu vienas nācijas, vienas valsts ideju, mūsdienās tā vienkārši neatbilst realitātei.»
Pretējās domās ir ievērojamais latviešu jurists un politologs Egils Levits, kas apgalvo, ka «latviešu nācija ir Latvijas valsts causa, iemesls, pamats; bez latviešu nācijas tādas Latvijas nemaz nebūtu». Kādā intervijā viņš saka: «Kādēļ mums būtu jānoklusē vai pat jākaunas par to, ka Latvija ir tieši latviešu nācijas valsts? Ja mēs paši necienām sevi, tad kā varam pieprasīt, lai mūs cienītu citi?» Egils Levits teic vēl vairāk: «Izveidojot savu valsti, latviešu nācija no mazākumtautības Krievijā kļuva par valstsnāciju savā valstī – Latvijā. Nācija ir tauta, kam ir sava nacionāla valsts. (..) Bez savas valodas nevar būt nedz nācijas, nedz valsts. Tādēļ loģiski, ka valstsnācijas valoda ir valsts valoda. To konstitucionālā līmenī nosaka Satversmes 4. pants. Tas pieder pie valsts konstitucionālā pamata, kas grozāms tikai 77. panta kārtībā.»
«Latvija ir latviešu nācijas valsts. Valsts dibināšanas sagatavošanas dokumenti un pirmie konstitucionālie dokumenti skaidri norāda, ka latvieši Latvijā ir valstsnācija. (..) Jau no sākta gala Latvijas valsts paplašināja Latvijas valsts politiski juridisko bāzi, paredzot tajā iesaistīt arī nacionālās mazākumtautības». Tātad viss ir Satversmē nostiprināts, un jebkurš saprātīgs cilvēks pievienosies Levita teiktajam. Tad par ko cepas Lindermans & Co? Tieši par to, lai politiskā un sadzīviskā konfrontācija starp etniskajām grupām samilstu līdz reālam konfliktam. Tāds ir pasūtījums. Tāds, kāds šobrīd tiek realizēts arī Dienvidosetijā un Ukrainā: tur arī notiek parakstu vākšana par krievu valodu. Pasūtījums ir skaļi neizteikts, bet absolūti reāls. Tāds, lai Latvija neatgriezeniski kļūtu nelatviska. Tāda, kas nebūtu vajadzīga pašiem latviešiem. Tāda, kas būtu redzama vien etnogrāfiskajā muzejā. Tāda, kas paliktu par bezidentitātes platību, kuru kā lupatdeķi varētu pievākt ikviens politiskais zaglis. Vai mūsu parlamentāriešiem še nekas nebūtu sakāms? Labi, ka vismaz vislatvieši strādā vajadzīgajā virzienā. Vai valstisko pamatu graušana, kas tiek pašas valsts apmaksāta, nav pietiekami nopietns iemesls, lai beidzot sāktu domāt, nevis turpinātu gļēvi tupēt Saeimas drošajos ierakumos?